Jānis Holšteins – Upmanis jeb Goran Gora ir dziesminieks, komponists, Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors, jau desmit gadus precēts vīrs un mazliet īsāku laiku – divu bērnu tēvs. Kopš augusta sākuma viņš līdz ar Kristīni Komarovsku ir arī Latvijas Televīzijas kultūras ziņu vadītājs. “Šodien ir mazliet piemirsies tas Gorans, kurš dziedāja angliski, un tas vilnis, uz kura tagad esam kopā ar manu klausītāju, ir tieši Ziedonis vai Skujenieks, un šī saruna jau notiek latviski par, iespējams, dziļākiem tematiem,” savu tagadējo pasaules redzējumu raksturo mūziķis.

Kultūras ziņu ēterā esi pieteikts kā Jānis Holšteins-Upmanis. Tas nozīmē, ka Gorana laiks ir pagājis vai tas palicis tikai skatuvei?
Gorans paliks mūzikas pasaulē, bet Jānis vadīs kultūras ziņas, jo šis tomēr ir nacionālais kanāls un pseidonīmu spēlei te īsti nav vietas. Atzīstu, ir bijis brīdis, kad gribēju no Gorana atteikties, šķita mulsinoši un drusku smieklīgi. Tomēr, kad pirms albuma “Mosties” izdošanas ierosināju Knutam Skujeniekam, ka varētu ierakstu izdot ar savu īsto vārdu, viņš iesaucās – nē, pasarg die’s, cilvēki desmit gadus ir mācījušies tavu nosaukumu, un tagad viņiem atkal būs jāpārmācās. Pie tā arī palikām.

Goranam šobrīd ir ļoti spraiga koncertu vasara, lai arī jauns albums nav iznācis. Kas šobrīd skan tavos koncertos?
Programma veidojas gluži vienkārši, spēlējot dažādas dziesmas un skatoties, kas strādā. Jauns albums top, bet jau tagad zinu, ka tas būs tāds konceptalbums, ko nemaz nebūs tik viegli nospēlēt “dzīvajā”. Ja būs, tad tam būs veltīti tikai pāris koncerti kā tāds sprādzieniņš. Šobrīd koncertēju vai nu viens, vai kopā ar draugiem – parasti tā ir tāda forša koncertsaruna ar klausītājiem.

Pēdējos gados esi dzirdams dziedam latviešu valodā, bieži ar Skujenieka un Ziedoņa tekstiem, mazāk angļu mēlē, kā bija tavas daiļrades pirmsākumos.
Jā, nu jau gadus četrus vairāk ir dziesmas no mana latvju perioda, un man šķiet, šie koncerti ir kļuvuši daudz godīgāki un tuvāki. Ik pa laikam nospēlēju arī kādu dziesmiņu angliski – sporta pēc. Angliski dziedot, tā bija mazliet tāda kopīga izlikšanās spēlīte starp mani un klausītājiem.

Pārmaiņas sākās tad, kad, tēlaini sakot, “sapinies” ar tevis minētajiem dzejniekiem? Laba melodija un dzejnieka teksts ir mūsu estrādē labi pārbaudīta formula. Panākumi garantēti.
Savā ziņā tev taisnība, bet ne jau tas mani saista. Man no radošā viedokļa tā ir interesanta spēle, mēģinu saklausīt, kā šie vārdi ieskanas, un daru to pēc labākās sirdsapziņas un gaumes. Tomēr, manuprāt, svarīgākais ir tas, lai iznākums patīk pašam dzejniekam. Lai nav tā, ka viņš klausās un viņam vīst ausis. Turklāt grūtākais ir pēc tam – kad mēģini pēc dzejnieku perioda radīt dziesmas pats ar saviem tekstiem. Tāds šobrīd ir mans uzstādījums, veidojot paša jauno albumu, bet pēc darba ar Ziedoni vai Skujenieku tā paškritikas latiņa pakāpusies tik augstu!

No Ziedoņa gan nekur tālu neesi ticis. Kopā ar dzīvesbiedri joprojām esat manāmi darbojamies dzejnieka piemiņai veltītajā fondā “Viegli”. Kas šobrīd ir tā dienaskārtībā?
Šobrīd ir noslēdzies astoņu gadu cikls, kurā esam daudz ko izdarījuši. Tagad ir sajūta, ka taisīsim tādu mazu “restartu” – mēģināsim atrast jaunus paņēmienus un veidus, kā turpināt šo lietu. Mēs saprotam, ka ir ļoti labi rīkot ikgadējos koncertus ziemā, bet man šķiet, ka ir vēl kaut kas, ko varam darīt mazliet atšķirīgi, lai būtu interesantāk. Ziemas koncerti gan nekur nepazudīs, tie būs arī šogad – mazliet jaudīgāki, kuplāk aranžēti nekā parasti. Bet turpmāk vēlamies vairāk doties izglītības virzienā, meklējot ceļus, kā nodot tālāk saturu. Līdz ar muzeja nodibināšanu tas nokļuvis priekšplānā.

Izrādās, tu esi arī Imanta Ziedoņa muzeja Murjāņos radošais direktors. Ko īsti tas nozīmē?
Tas, ko daru muzejā, pat nav īsti piefiksējams uz lapas, jo esmu iesaistīts itin visos projektos. Mēs esam liela, forša komanda, kas strādā kopā. Protams, ja pirms astoņiem gadiem, iepazīstoties ar Ziedoni, man kāds teiktu, ka būšu viņa muzeja radošais direktors, es neticētu. Nu šī Ziedoņa pasaule ietekmējusi domāšanu neatgriezeniski – mēs visi tur, muzejā, esam tādā ziedonī. Visiem puķes matos, bet tajā pareizajā izpratnē. Tā muzeja būšana ir tāds savāds formāts pašā tās būtībā – tu turpini kāda cilvēka idejas, bet rādīt šo mantojumu pārējiem ir milzīga atbildība un reizē kaut kas ļoti svētīgs. Nedrīkst atlaist Ziedoni – viņš ir jātur tuvu savai tautai. Mēs jau tagad pilnīgi noteikti varam teikt, ka Ziedonis ir sava laika Rainis, ar fantastiskām iecerēm un idejām. Arī viņa muzejs strādā pēc modeļa, kādu Imants gribēja pats. Ziedoņa pirmais teikums – uz Murjāņiem var braukt tikai radīt. Apmeklētājs labprātīgā piespiedu kārtā to arī dara. Piemēram, kāds piepeši saprot, ka var uzrakstīt dzejoli. Imants jau pirms divdesmit gadiem runāja par tādu muzeju, kādi tagad sāk rasties, – par tādiem muzejiem, kuros nav sarkanās lentītes, bet kas paši kļūst par medijiem. Mūsdienu “fake news” laikmetā ir tikai divi avoti, kam var uzticēties – bibliotēka un muzejs.

Nokļūšana kultūras ziņās ir tāda kā došanās labo ziņu misijā?
Man pašam nokļūšana ziņās droši vien ir notikumu virknes likumsakarība, jo ticu, ka cilvēki kādā vietā nenonāk tāpat vien. Visam ir cēlonis un arī sekas – pieļauju, ka kultūras ziņu vadīšana ir sekas tam, kā līdz šim esmu veidojies kā personība, kā kultūras vidē strādājošs cilvēks. Šis tāpat kā gadījums ar muzeju un nokļūšanu Imanta varā ir tāds viegls un likumsakarīgs lēmums bez cīniņa. Protams, ir visādi tehniski un profesionāli izaicinājumi, piemēram, pierast pie tiešraidēm. Līdz šim ir vadītas ceremonijas, pasākumi, bet šī tomēr ir cita veida pieredze. Pirmo mēnesi noteikti ļipa trīcēs, bet arī pie tā jāpierod. Galvenais punktiņš uz “i” – manī ir vēlme runāties ar cilvēkiem, komunicēt. Kā teiktu latvieši – nekult tukšus salmus. Ar visu pārējo ir pilnas ziņu lentes.

Tagad vai visi pasaules mediji ir pieejami, vari iedvesmoties. Dzīvesbiedrei, ar pieredzi darbojoties radiostudijā, arī noteikti ir padoms, kā vajadzētu.
Māriņa ļauj man mierīgi šo izdzīvot pašam. Es esmu no tās paaudzes, kam vārds “kultūra” medijos ir sinonīms vārdam “Volmārs”. Tas, kā viņš stāstīja par pirmizrādēm un kā viņš veidoja sižetus – tā ir ļoti spēcīga bērnības atmiņa. Bet tas, kas no viņa pielipis visvairāk, ir tā ampelēšanās. Kultūrā, mākslā un dzīvē ir jāatmet nopietnība. Stipri vieglāk kļūst dzīvot.

Turpmāk pats būsi ne tikai kultūras ziņās, bet arī notikumu virpulī. Zinu, ka turpināsies tava sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, aicinot uz koncertiem jauno paaudzi.
Vienmēr esmu bijis akadēmiskās mūzikas mīļotājs un saprotu arī to, ka mana bērnības pieredze, kad gāju uz Vāgnera zāles koncertlekcijām, mūsdienās vairs īsti nestrādā. Mūsdienu jaunieši ļoti ātri sajūt, ka tu mēģini viņiem iemācīt to “Raini mīlēt”. Mums ir jāmaina pieeja, runājot par kultūru. Kopā ar simfonisko orķestri veicam lēcienu nākamajā līmenī, piemēram, piesaistām režisoru Robertu Rubīnu ar domu, ka viņš varētu palīdzēt darīt vizuāli pievilcīgāku jauniešiem šo akadēmiskās mūzikas uztveri.

Tev ir nojausma, kāda ir tā paaudze, kas nāk pēc mums, – arī raugoties uz saviem bērniem?
Mani bērni vēl ir mazliet par jaunu, viņu personības vēl nav izveidojušās. Šī, tā dēvētā “Z” paaudze ir digitālā paaudze, un viņiem šie “gadžeti” vai tehnoloģijas atšķirībā no manis nav papildinājums dzīvei. Tā ir dzīve. No mūsu paaudzes skatupunkta tas reizēm rādās īsta katastrofa – ārprāts, atņemiet tiem bērniem telefonus, sāksies atkarības. Bet viņiem tā ir normāla ikdiena. Un viņiem nekas nav jāatņem, jo viņi paši ņem vienā brīdī to grāmatu. Katrā ziņā mūsu bērni aug bez vecāku panikas. Es domāju – ir robežas, bet ir arī sava vaļa. Man šķiet, augšana aizliegumos var novest pie ļoti sliktām sekām.

Publiskā telpā jums izdevies radīt iespaidu, ka esat gluži vai paraugvecāki.
Nezinu, kā ir pareizi, kā ne. Katrā ģimenē ir cits modelis. Tā kombinācija, kādā satikušies divi cilvēki, arī veido viņu ģimeni, nosaka to, cik tā ir stipra, patīkama vai varbūt – noskumusi. Domāju, mūsu brīvmākslinieku režīms ir ieaudzis mūsu ģimenē. Droši vien dzīvojam ārpus kaut kādas ikdienas un standartiem, jo tos īsti nevar ievērot. Kā tu noliksi bērnu gulēt, ja mammai mēģinājums beidzas tikai vienpadsmitos vakarā.

To dara tētis?
Tā ir. Tomēr galvenais ir nevis kaut kāds armijas veida režīms, bet saticība un prieks. Man šķiet, ka ir foršāk, ka vēlāk bērns atceras savu priecīgo bērnību un to, kā dauzījies ar mammu un tēti, nevis raudājis spilvenā par to, ka atkal diena ir beigusies.

Kā ziņo sociālie tīkli, tikko svinējāt kāzu desmito gadskārtu. Esat iegājuši dzīves jaunā lokā?
Tās rožu kāzas bija, no vienas puses, praktisks gājiens – Mārai bija pazudis gredzens, man – noplīsis. Bet negribējām tā vienkārši virtuvē pie galda novilkt vecos riņķus, uzvilkt jaunos. Uzrunājām to pašu mācītāju, kurš mūs laulāja, un viņš piekrita. Un tad jau vajadzēja rīkot kaut kādu vietu, altārīti, lai nebūtu vienkārši jāstāv jūras smiltīs. Tas pēkšņi kļuva par kaut ko līdzīgu ceremonijai, bet reizē bija ļoti brīvi. Bišķiņ tādā “pankā” ar tādu kosmisku ballīti pēc tam.

Raugoties uz priekšu – uz kādām skatuvēm varēsim sastapt tevi – solo vai kopā ar sievu?
Zinu, ka 9. augustā būšu Mārupē, tur notiek jauki kino vakari. 15. augustā būšu Spīķeru kvartālā, bet Rīgas svētkos 17. augustā būšu Grīziņkalnā, kur notiks Imanta Kalniņa dziesmu koncerts. Kopā ar Māru esam uzaicināti kā solisti lielajā Rīgas svētku koncertā 18. augustā – ar fonda “Viegli” repertuāru. Jā, dziedāsim arī kopā.

PIETURZĪMES

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez melnas kafijas.

Trīs lietas, kas raksturo tevi?
Humors, atbildība un miers – cenšos neuztraukties par lietām, par kurām nav jāraizējas.

Labākā izklaide?
Makšķerēšana ar draugiem. Gribētos biežāk.

Lielākais sasniegums darbā?
Maijā man bija uzticēts veidot režiju balvas “Laiks Ziedonim” ceremonijai, bet šobrīd jauns pakāpiens ir kultūras ziņu vadīšana nacionālajā televīzijā – tas man ir jauns formāts un nebijis pavērsiens.