Jana Duļevska cilvēkiem patīk. Pat tīmekļa komentāros. Tik skaista, šarmanta un dzīvesgudra, ka arī sievietēm griboties ar viņu iedzert kopā kafiju un papļāpāt. To mēs abas darām – kamēr Janas ģimenes vīrieši Mārupes hallē pa ledu trenc hokeja ripu, omulīgajā “Bulkas” kafejnīcā spriežam, par ko mums šajā saulē ir vērts pacīnīties.

Gadumijas televīzijas šovā ar “Savādi gan” komandu asprātīgi paironizējāt par “MeToo” akciju. Vai aktrises darbā pašai nav nācies sastapt Vainsteina tipa bosu?
Man tā nav bijis. Ja jūtu nevēlamu komunikāciju, jau saknē to nocērtu kā ar nazi. Sievietes ir līdzatbildīgas. Ja uzvelc caurspīdīgu kleitu, tad jāsaprot, ka kaut kādas sekas būs. Ja producents klauvē pie viesnīcas numura durvīm, nu nelaid viņu iekšā, izliecies, ka guli vai nemaz neesi istabā. Ja meitene vēlā vakara stundā iet līdzi vīrietim uz dzīvokli un domā, ka tā jauki, sirsnīgi parunāsies… Tas šķiet it kā naivi no sieviešu puses, bet domāju, ka viņām ir bijuši arī merkantili mērķi, piemēram, lai dabūtu lomu. Kad vēl studēju aktiermākslu Amerikā, man tolaik bija 26 gadi, gribēju uzzināt, kā kino un televīzijas pasaulē viss notiek, kādas ir darba iespējas. Izdevās parunāties ar kādu producentu no Vācijas. Viņš teica – uzreiz brīdināšu, ja ej šajā sfērā, tev jārēķinās ar dažādiem piedāvājumiem. Lika noprast, kādi tie varētu būt vidē, kur klāt nāk alkohols un citas apreibinošas vielas. Nospriedu – tas nav man.

Kas mums lika par akciju “MeToo” mazliet pasmaidīt – daļai sieviešu tā kļuvusi par trendu, kā iespēju sevi popularizēt. Vērtīga iniciatīva tiek novesta līdz farsam, lai gan patiesībā tā ir ļoti skarba tēma. Jaunībā piedzīvoju situāciju, kad man gribēja uzbrukt. To mirkli vienmēr atcerēšos. Dzīvoju Mežaparkā, kopā ar skolasbiedru vēlu vakarā braucām ar tramvaju mājās no Rīgas Centra humanitārās ģimnāzijas pēc kāda mēģinājuma.

Priekšā mums sēdēja simpātisks puisis, kas ik pa laikam skatījās uz mani, tikai viņam bija tādas trakas acis.

Izdomāju, ka savā pieturā lēkšu ārā pēdējā mirklī, pirms durvis aizveras. Izlēcu, bet arī puisis pamanījās tikt ārā. Visapkārt tumsa, neviena nav, un redzu, kā viņš ātriem soļiem nāk manā virzienā. Katram ir savs sargeņģelis, tajā brīdī tas bija mans tētis, kas bija atnācis pretī ar suni. Puisis apjuka un aizskrēja projām, bet man šī situācija parādīja, cik tu vienā brīdī vari būt neaizsargāts. Toreiz tas bija kā trauksmes zvans, ka pašai vienmēr jābūt uzmanīgai un sevi jāsargā.

Sievietes pievilcība var būt kā magnēts arī vīriem ar ļauniem nodomiem…
Būtisku lomu spēlē ģērbšanās stils, tas, ko velkam mugurā. Austrumu sievietes sevi aizklāj, un tam ir sava nozīme. Ja Rietumu sieviete izvēlas tērpu ar dekoltē, tas raida kaut kādu signālu. Man ir arī tādi apģērbi, un es apzinos, ka ar to mēģinu kaut ko pateikt.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis teic, ka ar košu ārējo tēlu, krāsotām lūpām utt. sievietes sūta signālus vīriešiem.
Signāli tiek raidīti, taču tie ir vajadzīgi, lai iepazītos. Tas ir pat veselīgi! To, ka var gadīties maniakāls tips, mēs nevaram paredzēt.

Par meikapu Rudzītim nepiekritīšu, ja vien tas nav lietots pār mēru. Man šķiet necienīgi pret apkārtējiem, ka neesmu uzkrāsojusies. Uzvedībai un ķermeņa valodai gan ir liela nozīme – kā es sēžu, turu kājas un rokas. Ja poza ir brīva, atvērta… Feministes teiks – kā gribu, tā sēžu, kā gribu, tā ģērbjos, vai tad tūlīt jāklūp virsū! Nu paskatīsimies apkārt, neesmu pamanījusi, ka vīrieši staigā bez biksēm vai provocējoši apsēdušies. Situācijas gan var būt dažādas, piemēram, ballītes, kad visi kļūst vaļīgāki un tad – glābjas, kas var! Joks, protams.

Daudzas mūsu problēmas rodas no nesarunāšanās. Kaut vai situācijā, kad tevi aicina līdzi uz mājām, nu, pasaki uzreiz – klausies, vecīt, tu gribi, lai es aizeju pie tevis parunāt? Bet zini, nekas nebūs! Ja viņu interesējis tikai “tas”, tad vienojieties, ka nevajag nekur kopā iet.

Jums tā runāšana palīdz?
Dzīvē patiešām man tā ir daudz palīdzējusi. Draugi un kolēģi ir teikuši, cik labi, ka ar tevi var izrunāt visas situācijas.

Ģimenē arī? Visi vīrieši nemaz nav tik kāri uz runāšanos.
Godīgi teikšu – tur ir grūtāk. Ar vecāko dēlu esam līdzīgi raksturā – viens otram visu pasakām un abiem kļūst vieglāk, bet no vīra vai ar knīpstangām vārds jāvelk ārā.

Kāds ir jūsu attiecību modelis – no malas izskatās, ka jūs esat tā galvenā ģimenes lietu kārtotāja.
Man patīk modelis, ka vīrietis ir apgādnieks, arī pasaka pēdējo vārdu, bet es viņu varu pierunāt mainīt viedokli. Taču tas ir smags darbs, es pat teiktu, ka viens no smagākajiem. Savu taisnību pierādīt vīrietim ir ļoti grūti, to jāmāk darīt ļoti gudri, jābūt viltīgai, man dažkārt tam pietrūkst spēka un tad domāju – nu, kāpēc? Tad var likt lietā potēšanu vai pilināšanu… (pasmaida).

Ko jau pieminētais psihoterapeits sauc par zāģēšanu.
Starp citu, es viņam pilnībā pievienojos sadaļā par mātes un dēla attiecībām. Bieži vien mēs, mammas, atzīstos – arī es, pieļauj lielas kļūdas audzināšanā – dēliņus ucinot un žēlojot, kur tas nemaz nebūtu vajadzīgs. Šobrīd vairāk ieklausos vīrā. Stingrāka esmu skolas lietās, viņš atkal to uztver mierīgāk, jo katrs smeļamies no savas pieredzes. Nebiju teicamniece, bet centos, jo sapratu, ka variantu nav. Rodrigo skolas laikā spēlēja hokeju un mācīšanos tvēra vieglāk, kas varbūt pat ir labi, jo par atzīmēm nevajag pārāk stresot.

Kā ģimenē izdodas līdzsvarot vīriešu pārsvaru?
Sievišķo enerģiju viņi visi smeļas no manis, un vienā brīdī jūtu, ka spēciņu sāk pietrūkt – droši vien dēlu mammas mani sapratīs. Tāpēc man nepieciešams vairāk uzlādēties. Eju uz pirti reizi nedēļā, jau trīs mēnešus intensīvi vingroju pie privātā trenera. Atzīstos – esmu slinka, tāpēc vajag cerberu, kas stāv blakus un koriģē, taču spēju būt ļoti laba izpildītāja. Vīrs gadiem teica, ka tas jādara veselības dēļ, bet es principiāli turējos pretim. Taisnība viņam ir, sajūta pēc treniņa ir neatsverama!

Protams, ka uzlādē bērnu panākumi – tas ir pats lielākais dopings, ka zinu – skolā viss kārtībā, labi mācās, arī sportā panākumi. Mani priecē it kā sīki un ikdienišķi notikumi, taču tie apstiprina, ka, jā, laikam to esmu darījusi pareizi.

Kā mainījušās jūsu profesionālās robežas, ko atļaujaties kā aktrise un šovu vadītāja?
Fotosesijās kailskati ir mans tabu.

Kad pirms gada fotografējos žurnālam “Klubs”, piekritu to darīt tikai kleitiņā. Simt punkti, ka tāda nebiju interesanta lasītājiem.

Taču negribu, lai dēlam skolā pienāktu kāds skolasbiedrs un teiktu – re, kāda tava mamma. Man jāpadomā, kā justos mani bērni, tāpēc tagad izvēlos bildēties romantiskās kleitiņās.

Daļa jūsu bērnības pagājusi padomju laikā, jūsu bērni aug brīvā Latvijā. Vai atšķirības toreiz un tagad ir lielas?
Kas mums bija – futbola bumba, hokeja nūja, klasītes uz asfalta, “kazaki razboiņiki” (kādreiz populāra bērnu spēle. – I. P.). Šodien bērniem ir pilnīgi citas iespējas.

Taču man prieks par savējiem puikām – kad visi aizbraucam uz laukiem un nav līdzi ierasto mantu, viņi prot spēlēties ar vienkāršām lietām un justies pašpietiekami. Varbūt tāpēc, ka visu laiku nesēdēju viņiem blakus, bet darīju arī savus darbus – taisīju ēst, sagatavojos darbam.

Joprojām mums notiek ikvakara lasīšanas rituāls, bet pasaku vietā nākušas grāmatas par dabaszinībām, par ko ļoti priecājos, jo man jau ir divi sportisti mājās.

Tagad ar Niklāvu lasām visu par jūras pasauli, dzīvniekiem. Martinam dominē sports, kad bija mazāks, pietika ar “bumbu spēlēt, kvasu padzerties”.

Ja runājam par audzināšanu, ļoti svarīgi, ka vecāki ir saprotoši, loģiski, sakarīgi, kāda es cenšos un mācos būt. Ja skolā gadās kādas neveiksmes vai pārpratumi, uzreiz nemetos aizstāvēt savējos, bet mēģinu noskaidrot situāciju un rīkoties tā, lai būtu godīgi un bez meliem. Man ir paveicies, jo tādu gadījumu bijis maz.

Papētīju, ka daži izdevumi sirsnīgi seko līdzi jūsu vecuma izmaiņām – Duļevska nosvinēja 30, tad – 35, pēc pāris gadiem rakstīs – viņai jau 40. Populāras personas liktenis… Kas ar vecumu nācis klāt un gājis mazumā?
Priecājos, ka vēlreiz nav jāiet skolā un neviens man nevar uzkliegt. Joprojām skolas laiku redzu sapņos un murgoju.

It kā tam vajadzēja palikt atmiņā kā diezgan bezrūpīgam laikam.
Nenoliedzu, ka bija daudz laba, taču izjutu arī daudz stresa un pārdzīvojumus.

Kas tad pirmos kompleksus iedzina – bieži vien tie bija skolotāji. “Ko tu zini, ko tu vari? Kas tu – nulle esi?”

Man bija iedzītas tādas bailes, ka ilgi nevarēju atzīties, ka kaut ko nesaprotu. Tā tas turpinājās daudzus gadus – noklusēt, izlikties, ka zinu.

Man ir šī pieredze, tāpēc saviem bērniem saku, lai nebaidās kļūdīties, lai runā kaut vai nepareizi. Ļoti novērtēju tos pedagogus, kas strādā mierīgi, nosvērti, mīl savu darbu, nevis histērijā kliedz uz bērniem – tad gan neklusēju un ir revolūcija.

Ja pašai gadās pāršaut pār strīpu, izsprūk kāda nevajadzīga frāze, vienmēr atvainojos, un bērni to novērtē. Viņi ir saprotoši.

Man nepatīk tas, ka ar vecumu kā pievienotā vērtība nākusi interese par politiku. Sāku sekot līdzi politiskajiem notikumiem un kļūstu nervoza. Bet tam nav nekādas jēgas, ja tu neej un pats tur neko nedari.

Vairākas sezonas bijāt viena no šova “Es mīlu tevi, Latvija!” vadītājām. Kāda ir jūsu mīlestība – ar vai bez nosacījumiem?
Te ir mana dzimtene, mīlestība, saknes, gribu, lai mani bērni aug Latvijā, bet, ja man piedāvātu darbu ārpus valsts, brauktu.

Vai jums slikta dzīve Latvijā?
Duālas sajūtas. Slikta nav, bet notiek tāda kūņošanās un cīņa, ka ne mirkli nevari atslābt, visu laiku jādomā, jāfunktierē. Sūdzēties nevēlos, bet gribētos, lai vieglāk nāktu.

Sevi pieķeru sajūtā, ka kritiku par mūsu zemi izjūtu gandrīz kā personīgu aizvainojumu un gribas mesties to aizstāvēt. Kā ir jums?
Ja kaut kas tāds notiek, metos krāgā. Kad mani draugi itāļi sāk lielīties, kādi Itālijā ēdieni, dzērieni, kā viņi dzied, tad man tūlīt jāliek pretim, ka Latvijā arī tas viss ir.

Ar angļiem esmu runājusi – jūs te tādi Londonas knauzeri, pat nevarat iedomāties, kam mēs esam gājuši cauri!

Nevienu dienu neesat dzīvojuši komunistu sistēmā un nespējat saprast, kāda tā ir. Bieži vien nav jēgas to teikt, jo viņus nepārmācīsi, bet pati tā jūtos labāk.

Nu ko? Izskatās, man tomēr būs jāiet politikā, reāla plāna vai vīzijas nav, bet jāiet! (smejas). Un tā arī viņi tur sēž – bez vīzijām un plāniem.

Par ko ir vērts uztraukties un pacīnīties šajā pasaulē?
Ja mani kaut kas uztrauc Latvijā, tad tā ir bērnu veselība un izglītība – gan ģimenē, gan plašāk valstī. Esmu dzīvojusi Somijā, vīrs tur pāris gadus spēlēja hokeju, un bija iespēja redzēt, kā ir pie viņiem.

Tā bija maza skoliņa, parunāju ar mammām, izrādās, bērni visu izdara skolā, nevis pēc treniņa atnāk mājās un vēl mācās. Mācību process notiek vidē, dabā, caur attiecībām. Bērni vairāk tiek iedrošināti un mudināti uzstāties, runāt. No maza vecuma viņi zina, kas patīk un labāk padodas. Mums vēl tāls ceļš uz to ejams, saprotu, ka reformas briest.

Teicāt, ka uztrauc bērnu veselība – kā piedabūt vecākus un viņu atvases, lai mazāk ēd un vairāk kustas. Statistika ciparos ir nežēlīga – tauta apresnē, arī jaunā paaudze.
Ikdienā vairāk redzu tādas ģimenes, kas sporto, es pat teiktu, ka dažkārt bērniem pulciņu ir par daudz. Tiem, kas nezina, kāds sporta veids jūsu bērnu varētu uzrunāt, ieteiktu pievērsties vieglatlētikai. Tā palīdzēs saprast, kas viņiem tuvāks, un arī summas ir paceļamas.

Vecā paaudze atkal sūrojas, ka jaunajiem pietrūkst patriotisma.
Bērni mācās no saviem vecākiem, kas ir viņu paraugs. Mana ģimene vienmēr ir bijusi ļoti patriotiska, arī laikā, kad drošāk bija paklusēt, vecāki ar mums runāja, svinējām svētkus.

Jums esot savas barikāžu laika atmiņas.
Ļoti labi to atceros, jo vecāki ņēma līdzi uz barikādēm. Neapzinājos, kas notiek, bija trauksme un arī baiļu sajūta, jo vecāku satraukums bija ļoti manāms. Neviens jau tolaik nezināja, kā tas beigsies.

Kad visam tam esi gājis cauri un piedzīvojis, kā var nebūt dzimtenes mīlestība?

Redzu, kā tagad bērni deg par savu valsti – kaut vai katrā hokeja spēlē, un saprotu – tur ir!

Viņi par Latviju degs, un tas ir pats galvenais, bet mums viņiem jāpalīdz.

Jūsējie arī deg par savu valsti?
Vecākais dēls patriotismu gūst no sporta. Kāds gadījums 2009. gada pasaules čempionātā hokejā, uz kuru bijām aizbraukuši just līdzi Rodrigo un mūsu komandai, apliecināja, ka ar patriotismu puikam viss kārtībā. Viesnīcā, kurā dzīvojām, bija apmetusies arī Francijas komanda. Martins kā komunikabls zēns bija pamanījies ar francūžiem sadraudzēties, lai gan franču valodu un tolaik arī angļu neprata. Latvija bija uzvarējusi trīs reizes pēc kārtas, ceturtā spēle – pret Franciju. Sacensību rītā brokastu laikā viņš atkal gribēja doties pie saviem draugiem uz blakus telpu, taču es teicu, ka labāk nevajag, jo vakarā taču spēle. Tajā brīdī redzēju, ka viņa acīs iedegas uguntiņa. Domāju – kas tagad būs?

Martins ieiet pie Francijas hokejistiem, nostājas visiem priekšā un sāk savu uzvaras gājienu, skaļi saucot – Latvija, Latvija! Francūži bija pārsmējušies, bet vakarā mūsējiem zaudēja.

Viens ir apliecināt savu piederību valstij ar karodziņiem pie mēteļa atloka, bet otrs – to darīt arī ar darbiem. Kaut vai nepiemēslojot dabu, palīdzot cits citam. Tik maza nācija, kādi esam, varam izdzīvot, tikai viens otram palīdzot. Citu variantu es neredzu.

Ja palūkojam labdarības akcijas – esam taču atsaucīgi.
Varam vienoties Dziesmu svētkos, sportā un ziedojot. Biznesā un darba darīšanās – kā kuro reizi, bet gribētos, lai arī tur viens otram padotu roku. Kāpēc cilvēki nesaprot – ja otram būs labi, arī pašam būs labi un par to ir jāpriecājas.

Jana Duļevska
* TV šovu vadītāja
* Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (tagad – vidusskola).
* Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi bakalaura grādu socioloģijā.
* Studējusi aktiermākslu Ņujorkā, ASV.
* Filmējusies seriālā “Ferdinands Lieliskais”, filmā “Es mīlu jūsu meitu!”.
* Televīzijas šovu “Dejo ar zvaigzni 3”, “Divi cepas!”, “Es mīlu tevi, Latvija!” vadītāja.
* Trešo sezonu piedalās pārvērtību šova “Izklausās redzēts” žūrijā. Divus gadus darbojusies akcijas “Latvijas
lepnums” žūrijā.
* Dzīvesbiedrs Rodrigo Laviņš, dēli Martins un Niklāvs.