Ansis un Undīne Vegneri

Kāzu diena: 2014. gada 13. septembris

Draudzēšanās laiks līdz kāzām: 2,5 gadi

Pirmā nakts: kāzu nakts

Vecums laulību dienā: Ansim – 29, Undīnei – 22

Organizācija Īsta mīlestība gaida Latvijā darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Tā atbalsta ģimeniskas vērtības un iedrošina cilvēkus līdz laulībām atteikties no dzimumattiecībām, piedāvājot alternatīvu attiecību veidošanu. Kaut gan šāda ideja lielai daļai ļaužu varētu šķist neiespējama vai pat nepieņemama, ir pāri, kuri savas attiecības veido tieši tā un ne citādi. Tāda ir arī jaunā Vegneru ģimene.

Jau gandrīz gadu Ansis un Undīne dala vienu uzvārdu un jumtu virs galvas, bet ne jau tikai tas vieno šo pāri. Abi filmē un montē video, savukārt Undīne savas dienas vada arī režijas studijās. Tā ir neliela daļa viņu ikdienas patlaban, taču pirms kāzām viens no svarīgākajiem faktoriem abiem bijusi apņemšanās pildīt organizācijas Īsta mīlestība gaida pausto vēsti – gaidīt līdz kāzām.

No baznīcas sola līdz altārim

Vegneru ģimene, ja tā var teikt, piedzimusi baznīcas sienās. Kādu dienu dažādu sakritību dēļ Undīne nonākusi draudzē, kuru par savu jau gadiem saucis Ansis. “Tolaik vēl nepazīstamā meitene apsēdās uz tā paša sola, kurā sēdēju es. Pamanīju viņu, tomēr tad mums sanāca tikai apsveicināties,” viņš atceras.

Laikam ritot, meitene kļuvusi par biežu viešņu šajā draudzē un pēc pāris mēnešiem salikta kopā ar Ansi, lai organizētu jauniešu pasākumu. Tas puisim bijis labs iegansts, lai palūgtu viņas tālruņa numuru un uzaicinātu uz tikšanos, kur saplānot gaidāmo notikumu. Tikšanās reizes kļuvušas arvien biežākas, un sarunas tajās – arvien attālinātākas no rīkojamā pasākuma, līdz vienreiz, stacijā gaidot vilcienu uz Jelgavu, abi sapratuši, ka simpātijas pāraugušas attiecībās.

Undīne atzīst, ka jau itin drīz sapratusi, ka precēsies ar jauno vīrieti, bet viņu par to informēt nav steigusies. Turpretī Ansis par laulībām tik ātri nav domājis: “Man viņa šķita interesanta meitene, bet sapratu, ka jānogaida, jo no jauna iepazīti cilvēki vienmēr piesaista. Es negribēju steigties, bet gan saprast, kāda viņa ir un vai mums kopā var izveidoties kaut kas nopietns.”

Es neesmu jocīga

Ansis uzaudzis kristīgā ģimenē, kur viedoklis par attiecībām bez seksa pirms kāzām šķitis pašsaprotams, turpretī Undīnes ģimenē par to nav runāts. “Man neviens neko neteica, taču jau kopš bērnības bija iekšēja izjūta, ka vispirms ir vīrs un tikai tad intīmās attiecības. Man tas šķita kā pasaku scenārijs, kuru ļoti gribēju izdzīvot. Sākumā domāju, ka tāda esmu viena visā pasaulē, bet sākumskolas skolotāja pastāstīja, ka ir līdzīgi domājošu jauniešu kustība, un es nopriecājos – forši, pasaulē vēl ir tādi cilvēki! Tas nozīmē, ka es neesmu jocīga.”

Vēl pirms pāra attiecībām Undīne uzmeklējusi šo kustību un iesaistījusies tajā, palīdzējusi veidot videorullīšus. Tehniskās prasmes tolaik bijušas visai necilas, nācies lūgt palīdzību Ansim, kurš jau bija iesējis pirmās simpātijas viņas sirdī.

Kopīgi veidojot videomateriālu, apsprieduši arī organizācijas paustās vērtības. “Vienu dienu portālā draugiem.lv saņēmu vēstuli ar vārdiem – ko tu domā par seksu pirms laulībām? Puisis, kurš man patika, atsūtīja šādu jautājumu. Sēdēju sarkana pie datora un domāju, ko lai atbild, jo nezināju viņa nostāju,” smejoties atceras Undīne. Pēc sarunām abi sapratuši, ka viņu skatījums uz dzīvi šajā jautājumā sakrīt.

Tu gribētu būt mana sieva?

Undīnei atšķirībā no Anša šīs bija pirmās attiecības, tāpēc nebija īsti skaidrs, kā tām jānotiek. Viņu pirmais skūpsts Undīnei nācis negaidīts: “Man šķita, ka tam jābūt pēc bildināšanas, jo par to biju kaut kur lasījusi. Taču tad lūza mani stereotipi, un es sapratu, ka katras attiecības ir individuālas.” Pāris smejoties atceras, ka todien abi saēdušies šprotes, un ironizē, ka tā varbūt nemaz nav bijusi veiksmīgākā diena pirmajam skūpstam.

Pēc gadu ilgas draudzības puisis sapratis, ka ar šo meiteni noteikti gribētu saistīt savu dzīvi, taču bijis kāds kavējošs faktors – atšķirīgas konfesijas. Ansis iesaistījies baptistu, Undīne – luterāņu draudzē. “Man nav nekas pret citām konfesijām, bet negribējās domāt, kurā svētdienas skolā vēlāk ies mūs bērni vai mēs paši. Ļoti vēlējos, lai Undīne pievienotos manai draudzei, bet tam vajadzēja būt viņas pašas lēmumam,” saka Ansis. Kad pēc kāda laika viņa labprāt vēlējusies to darīt, domas par bildinājumu kļuvušas arvien reālākas.

“Daudz domāju par bildināšanu, jo tas nozīmēja, ka man jāuzņemas atbildība. Kāzu rīkošana, lai cik tūkstošus tās izmaksātu, ir nieks salīdzinājumā ar atbildību visā turpmākajā kopdzīvē. Man kā vīrietim bija bail. Es ļoti gribēju, taču neredzēju, kā to reāli varētu īstenot,” stāsta Ansis. Apstākļu spiests, pāris mēnešu viņš dzīvojis laukos, strādājis fizisku darbu, kas palīdzējis sakārtot domas: “Sapratu: ja laukos es varu apgādāt piecu cilvēku ģimeni, ar vienu sievieti galā tikšu!”

Iepriekš, domājot par bildinājumu, Ansim šķitis, ka tam jābūt vērienīgam, noteikti jāiemūžina un jāatrāda plašākai publikai. Taču, jo ilgāk draudzējies, jo vairāk sapratis, ka par šo intīmo procesu jāzina tikai abām iesaistītajām personām.

Pēc divu gadu draudzības un gredzena iegādes īpašais mirklis pienācis Juglas ezera krastā kopīga piknika laikā. “Bija tumšs, Ansis aplika rokas man ap ceļiem un uzdeva visādus jautājumus par dzīvi. Es neko nesapratu. Tad viņš vaicāja: vai tu mani mīlēsi, kad mēs būsim veci? Pēc apstiprinošas atbildes sekoja nākamais jautājums – vai tu gribētu būt mana sieva? Kad arī uz šo jautājumu atbildēju ar jā, viņš no kabatas izvilka gredzenu,” patīkamajās atmiņās kavējas Undīne.

No Anša skatpunkta tas gan bijis mazliet citādi. “Es tovakar runāju visu ko, tikai ne to, ko vajadzēja. Vairs nedomāju, cik tas ir skaisti vai ne, man vienkārši bija pār lūpām jāpārdabū vārdi, kurus es ilgu laiku nevarēju saņemties izteikt. Tas bija grūti.”

Izturēt skrējienu līdz galam

“Jūs draudzējaties, drīz precēsieties, bet nemēģināt dzīvot kopā? Jūs taču dzīvē smagi aplauzīsieties! Ir jāpamēģina, vai jums sader,” šādus un vēl līdzīgus tekstus, pastāstot par savu izvēli gaidīt, no citiem viņi dzirdējuši ne reizi vien. Ansis arī atklāj, ka gaidīt līdz kāzām neesot vieglākā izvēle: “Ja vīrietim un sievietei viss ir kārtībā, viņiem ir instinkts – gribas seksu. Katrreiz, esot kopā ilgāk, šķita, ka tūlīt visas robežas varētu salūzt. Jautājums bija par to, kurš no mums neizturēs.” Šādās reizēs vienmēr nostrādājis Undīnes veselais saprāts, kārtējo reizi nospraužot robežas, kuras nepārkāpt.

“Tu mani kārdini. Man patīk, kā tu ģērbies, bet tas ir izaicinoši,” šādus vārdus meitene no līgavaiņa dzirdējusi vairākkārt, lai gan iepriekš neesot zinājusi, ka apspīlētā kleita vai krekliņš ar dekoltē varētu radīt šādu efektu.

Ja jau bija tik grūti, kāpēc vajadzēja gaidīt? Undīne uz šo jautājumu atbild ar piemēru: “Mēs nesen bijām izgājuši skriet, un, tā kā sen to nebiju darījusi, man bija šausmīgi grūti. Vienā brīdi sapratu: kad vien man gribas, es taču varu apstāties. Bet Ansis man teica, ka jāiztur līdz galam. Kad noskrēju, bija laba sajūta, jo nepievīlu ne sevi, ne skrējēju līdzās. Līdzīgi ir ar gaidīšanu līdz kāzām.” Pāris spēku smēlies arī garās sarunās un kopīgās lūgšanās, tomēr uzsver, ka šis princips nav domāts tikai kristiešiem vai nevainīgiem cilvēkiem.

Viņi pozitīvi vērtē arī otra cilvēka gatavību gaidīt un būt kopā arī bez seksa, jo tas nozīmē, ka viņš tiešām mīl tevi, nevis tavu ķermeni. “Sekss ir foršs, bet, sākot ar to nodarboties, koncentrējies tikai uz to un nedaudz aizmirsti cilvēku blakus, tādējādi palaižot garām kaut ko svarīgu. Mēs gan nenosodām nevienu, kurš nav gaidījis, – tā ir katra paša izvēle.”

Par šo jautājumu viņiem nācies runāt ne reizi vien, tāpēc pūrā glabājas salīdzinājumi, kā to labāk paskaidrot. “Gaidīšanas laiku var salīdzināt ar Ziemassvētkiem. Gaidi tos un dāvanas, taču, kad tās izsaiņotas, vairs nav nekādas intrigas. Kamēr gaidi, ir nepacietība. Arī pirms Ziemassvētkiem zini, kur dāvanas atrodas, taču, ja apskati agrāk, prieks vairs nav īsts. Tā ir arī ar kāzu nakti. Vai tā var būt patiesi īsta, ja pirmā reize jau garām?”

Viņi gan atzīst, ka var spriest tikai no viena skatpunkta, jo nezina, kā ir, ja sekss pirms kāzām ir bijis.

Maģiskais jā

Kāzas pāris svinēja sešus mēnešu pēc bildinājuma tajā pašā baznīcā, kur pirmoreiz apmainījušies acu skatieniem. Atceroties lielo dienu, viņi nestāsta par dekorācijām, kūku vai skaisto apģērbu, bet ar pateicību atceras draugu pūles: “Mēs paši varējām atļauties noorganizēt kāzas tikai ģimenes lokā, bet ļoti gribējām to darīt kopā ar draugiem, jo šī diena taču jāsvin. Varētu pat teikt, ka kāzas bija mūsu draugu dāvinājums.”

Kāzu diena aizvadījuši bez alkohola, bet ar lielu līksmību, kurai pa vidu ik pa laikam līgavainis nobirdinājis pa kādai prieka asarai. Par gaidāmo pirmo nakti kāzu dienā viņi vispār nav atcerējušies. Pirms tam par to vairākkārt runājuši, un bailes vienam no otra nebija radušās. “Mēs bijām ilgi pazīstami, es no viņa nekautrējos, drīzāk ļoti uzticējos,” atceras Undīne un piebilst, ka no pirmās kāzu nakts brīnumu gan neesot gaidījuši. Seksuālā atturība arī bijis viens no iemesliem, kāpēc kāzas rīkotas diezgan drīz. “Ja atturies līdz laulībām un ar tevi viss ir kārtībā, nespēsi taču izturēt tādā garā desmit vai piecpadsmit gadu. Var teikt, ka tas ir arī neliels stimuls apprecēties.”

Mācīties kopā it visā

Ansis stāsta, ka sekss ir emocionāls process un izslēdz jebkādas runas par seksuālo nesaderību: “Es neesmu pētījis, bet man šķiet, ka seksuālā dzīve ir gluži tas pats, kā mācīties staigāt, tikai jūs abi to darāt kopā. Es nudien negribētu to atkal mācīties ar kādu citu. Vispār jau tu nezini, kas ir saderība vai nesaderība, ja tas tev bijis tikai ar vienu cilvēku, – tas ir perfektākais un vienīgais variants.”

Tagad, gandrīz gadu pēc kāzām, abi no sirds novērtē viens otra klātbūtni, rūpes, kopīgi piedzīvotos brīžus un apgalvo, ka nemainītu savu izvēli gaidīt līdz laulībām. “Pirms kāzām es sapratu, ka viņš ir mans labākais draugs, un šī nostāja saglabājusies arī pašlaik – es viņam uzticos visvairāk. Man ir radies pagarinājums un izveidojusies pilnības izjūta. Ansis ir vecāks, pieredzējušāks, viņš ir mans psihologs, es nereti eju prasīt padomu, un viņam reizēm jākārto mana dzīve,” smejoties stāsta Undīne.

“Es par laulību biju daudz dzirdējis, bet apprecoties sapratu, ka neviens nav pratis izstāstīt, kas īsti tā ir. Nevis tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka to nemaz nevar izstāstīt,” sievas teikto papildina vīrs.

Uzziņa

Īsta mīlestība gaida ir starptautiska kustība, kas darbojas 77 valstīs. Viss sākās 1992. gadā, kad baznīcas jauniešu vadītāju Ričardu Rosu uzrunāja divas jaunietes. Viņas jutušās muļķīgi, jo bija vienīgās meitenes pamatskolā, kuras vēl nebija zaudējušas nevainību. Vīrieti šokējusi sabiedrības attieksme un tas, ka pusaudži nevainību šajā vecumā uzskata par kaut ko nepareizu. Viņš sācis domāt, kā panākt, lai šādi jaunieši nejustos vieni, un tādējādi izveidojusies šī organizācija.Latvijā tā darbojas jau vairāk nekā desmit gadu, un pēdējā laikā apmeklēts aptuveni 100 skolu visā Latvijā, vairākiem tūkstošiem skolēnu vadot lekcijas par attiecīgo tēmu. Darbs norisinās, sākot no 7. klases skolēniem un beidzot ar augstskolas studentiem.

Latvijā vairāk nekā 5000 jauniešu nolēmuši atteikties no pirmslaulību dzimumattiecībām, bet ASV – vairāki miljoni . Organizācija piedāvā lekcijas par tēmām Kāpēc gaidīt līdz laulībām, Pornogrāfijas bīstamība, Viltus mīlestība un neveselīga seksualitāte, Meitenes vērtība, Ko nozīmē būt vīrietim. Vecākiem domātas lekcijas par tēmu Ko es varu dot saviem bērniem šodien, lai viņi varētu veidot veiksmīgu ģimeni nākotnē.Īsta mīlestība gaida gredzensOrganizācijas dalībnieki vai viņu ideju piekritēji nereti izvēlas nēsāt arī speciāli šim nolūkam radītus gredzenus, kuros iegravēti vārdi Īsta mīlestība gaida. Tas ir kā atgādinājums par šo lēmumu, kā arī pazīšanās zīme visā pasaulē. Pāri tos mēdz nēsāt līdz kāzu dienai un ceremonijā uzdāvina viens otram kā apliecinājumu – tu biji tā vērts, lai tevi gaidītu.