Daudziem uz mēles vārds “karma”, taču ne visi zina tā nozīmi. Šis jēdziens, kas nāk no senās vēdiskās filozofijas, pēdējos gados tiek pieminēts dažādās mūsu dzīves jomās: presē, datorspēlēs, ikdienas sarunās un pat veikalos. Vēl nesen sociālajos tīklos cirkulēja ieraksti, kuru autori jokojot (?) aicināja spiest “patīk” ar piezīmi “+1 karmai”. Pēc būtības šis vārds kļuva par sadzīvisku apzīmējumu tam, ka labie darbi vienmēr tiek atalgoti. Forumos to izmanto kā jēdzienu, kas līdzinās reputācijai, bet kāds paļaujas uz savu karmu, spēlējot datorspēles.

Kas ir karma?

Tulkojumā no sanskrita šis vārds nozīmē darbību, bet konkrēti – cēloņu-seku sakarību. Ja mēs vēršamies pie Svētajiem rakstiem, tad tur varam atrast visiem zināmus izteikumus, kuri arī apraksta karmas būtību. Piemēram, svētā Pāvila vēstulē galatiešiem: “Nepievilieties: Dievs neļaujas apsmieties. Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no mūžīgās dzīvības ( Galatiešiem 6:7–8). Netiesājiet, lai jūs netapti tiesāti, jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ja, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots ( Mateja 7, 1–2).”

Neraugoties uz to, ka karmas jēdziens pēdējā laikā ir ļoti izplatīts, reti kurš var pateikt, kas aiz tā stāv. Virspusēji saprotot, šķiet, ka tā ir kaut kāda neizbēgamība vai ciešanas. Tas, kurš cenšas niansētāk izprast šo jautājumu, atrod sev universālu atslēgu visu dzīves notikumu izpratnei. Šādam cilvēkam piepeši nāk atklāsme, ka viss viņam apkārt notiekošais ir prasmīgi radītu un izplānotu epizožu virkne.
Pakāpeniski cilvēks sāk apjaust, ka tādas lietas kā vēzis un avārijas uz ceļiem nenotiek vienkārši tāpat. Tomēr tas, kas nepēta karmas likumus, šādos brīžos sliecas ieslīgt bēdās un sūrojas par to, ka šajā pasaulē nav taisnības.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Šāds cilvēks patiesi nesaprot, kāpēc tas notika tieši ar viņu, par ko viņu piemeklējušas tādas ciešanas. Un to patiešām ir grūti saprast, ja neņem vērā reinkarnācijas ideju. Saskaņā ar vēdisko filozofiju mēs dzīvojam nevis vienu, bet neskaitāmu daudzumu dzīvju. Nonākot dažādos ķermeņos, mēs rīkojamies gan labi, gan slikti.

Tas viss nonāk nosacītā datu bankā smalkajā ķermenī, kas glabā visu informāciju par mums. Tādējādi rīcība iepriekšējās dzīvēs diktē mūsu nākamo piedzimšanu, ģimeni, vecākus, raksturu, spējas, pārticību, utt. Ikviena iepriekšējā dzīve programmē mūsu nākamo dzīvi. Sanāk, ka no tā, kā mēs dzīvojam pašlaik, ir atkarīga mūsu nākotne.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Analizējot karmas likumu, vispirms ir jāsaprot, ka katra darbība noved pie sekām. Lai ko arī mēs darītu, uz visu mēs saņemsim atbildes reakciju. Tā kā mēs pēc savas dabas esam aktīvi un pakļauti materiālās dabas ietekmei, mēs nevaram ieslīgt bezdarbībā. Katru savas dzīves sekundi mēs veicam kādas darbības, bet tas savukārt atstāj zināmu zīmogu uz mūsu nākotni veidā, kas var parādīties mūsu liktenī jau šajā vai nākamajās dzīvēs.

Ja vīrietis pirms pamest sievu ar bērniem zinātu par savām ciešanām nākotnē, kā tu domā, vai viņš to darītu, vai nē? Ja viņš zinātu, ka nākamajā dzīvē piedzims par bērnu, kuru pametis tēvs un kuru visas dzīves ciešanas piemeklē bez tēva, visticamāk, viņš diez vai izšķirtos par šādu soli.

Mūsu problēma ir tāda, ka mums pietrūkst izglītības. Un pat tas, ka mēs daudzus gadus klausāmies lekcijas un strādājam ar sevi, nedod mums garantiju, ka nenonāksim savu ilūziju slazdos. Rīkojoties tādā vai citādā veidā, mēs aicinām Visumu atbildēt uz mūsu rīcību. Vai atbilde būs laba vai slikta, atkarīgs no mums. Tādējādi viena no karmas iezīmēm ir tās neatgriezeniskums.

Mēs varam izvēlēties kaut kādu rīcību, bet mēs nevaram izvēlēties tās sekas. Tāpat mēs nevaram apturēt to, kas būs pēc tam. Mēs nevaram sacīt, ka pārdomājām, kad jau esam nospieduši pistoles gaili. Tāpēc – ja mēs rīkojamies attiecīgā veidā, tad mums jāapbruņojas ar vīrišķību, lai pieņemtu to, kas sekos mūsu rīcībai.

Bieži kriminālajā hronikā rāda noziedzniekus, kas arestēti par mazajām zādzībām vai huligānismu. Viņus aiztur par to, ka viņi nozaguši telefonu vai mēģinājuši kādu aplaupīt. Viņu bēda ir tāda, ka acumirklīgā vēlme pēc materiāliem labumiem liek izdarīt šādus noziegumus, bet samaksāt vajag ar reālu cietumsodu. Ja uzbrukuma veikšanas brīdī viņi aizdomātos par to, kādas var būt sekas, viņu dzīves nebūtu tik sabojāta.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Minēsim citu labi zināmu piemēru. Kad vīrietis un sieviete apprecas, viņi zvēr viens otram mīlestību un uzticību. Šķiet, ka tas jau kļuvis par tradīcijas daļu, tāpēc jaunlaulātie var nepiešķirt šim rituālam lielu nozīmi. Tomēr zvēresta brīdī ieslēdzas karmas mehānismi. Tāpēc tad, kad ģimenes dzīvē sāksies problēmas, bet tās noteikti būs, laulātajiem atkal un atkal būs jāatbild par reiz pieņemto lēmumu, tāpēc laulību nedrīkst slēgt joka vai pašapliecināšanās pēc. Tas ir ļoti nopietns lēmums, kas izraisa ne mazāk nopietnas sekas ne tikai vīram un sievai, bet arī viņu bērniem.

Spriežot šādā veidā, cilvēks saprot, ka visa viņa dzīve sastāv no rīcības. Tātad vajag uzmanīgi izpētīt, kādas darbības un vajag veikt. Tāpēc tālāk mēs izskatīsim trīs karmu veidus, kas sniegs mums priekšstatu, kā pareizi dzīvot un kur ieguldīt spēkus.

1. Puņja-karma – darbībām, kas veiktas visu būtņu labā, ir radošs raksturs. Šādu darbību rezultāts ir dievbijība.

2. Vikarma – graujošas, grēcīgas darbības. To rezultāts ir ciešanas. Veicot vikarmu, cilvēks iet pretēji savai un citu dzīvo radību dabai. Viņš grib rīkoties tikai savā labā savtīgu mērķu vadīts.

3. Akarma – dievbijīga darbība, kas vērsta uz kalpošanu cilvēkiem un Dievam. Tā nenes ne dievbijību, ne ciešanas. Tas ir tieši tas, kas Svētajos rakstos tiek dēvēta par darbību bezdarbībā.

Ko tad labāk izvēlēties: puņja-karmu vai akarmu? Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka puņja-karmu, jo cilvēks par to pēc likuma saņems patīkamus augļus. Tomēr viedi ļaudis uzskata, ka labāk dot priekšroku akarmai. Kāpēc? Piemēram, tu ziedoji vienu eiro cilvēkam ar mērķi gūt sev kaut kādu labumu, piemēram, atvieglot savu likteni. Saskaņā ar karmas likumu tev jāpiedzimst šajā pasaulē vēlreiz, lai tev atdotu šo naudu. Tomēr – ja cilvēks saprot, ka bezgalīgā piedzimšana materiālajā pasaulē ir ļaunums, viņš necenšas radīt tam labvēlīgu augsni. Tāpēc cilvēki, kas iepazinuši patiesību, zina, ka labāk neparādīties šajā pasaulē atkal, bet iegūt atbrīvošanos. Tieši tāpēc viņi nodarbojas ar akarmu – darbību, kas nenes viņiem ne laimi, ne ciešanas.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Jāmin, ka sarežģītos karmas procesus nav iespējams izprast. Svētajos rakstos teikts, ka pat gudrie var saputroties tajā, kas ir darbība, bet kas bezdarbība. Tāpēc nevajag stipri iedziļināties tajā, kā strādā karma, kā es dzīvoju iepriekšējā dzīvē, kur es būšu nākamajā dzīvē, utt. Vēdas vēsta, ka vispirms vajag saprast, kas ir dievbijīga un grēcīga darbība, kā arī darbība, kas nes augstāko labumu, un koncentrēties uz pēdējo. Tas ir galvenais, ko nepieciešams saprast, studējot karmas likumu.

“Bhagavadgītā”, senā indiešu poēmā, kas izklāsta hinduistu reliģiju un filozofiju, sacīts: “Darbības sarežģītība ir ļoti grūti saprotama. Tāpēc ir labi jāzina, kas ir ieteicamā darbība, kas ir aizliegtā darbība un kas – bezdarbība” (BG. 4.17).

Patiesība slēpjas tajā, ka cilvēks var rīkoties citādāk, nekā viņam jārīkojas saskaņā ar savu likteni. Mums atšķirībā no dzīvniekiem vienmēr ir izvēle, kā rīkoties: dievbijīgi vai grēcīgi. Un brīvība slēpjas tajā, lai neietu savu iegribu pavadā, bet vadītos no saprāta.

Atkal vēršamies pie “Bhagavadgītas”: “Tāpēc pamatojoties uz Svētajiem rakstiem, tev ir jāsaprot, kāds ir tavs parāds, ko var darīt un ko nevar. Iepazīstoties ar visiem priekšrakstiem, ir jārīkojas tā, lai pakāpeniski sasniegtu pilnību” (BG. 16.24).

Ja mums sagribēsies darīt sliktas lietas, vajag censties palikt uz saprāta platformas. Ja mums ir pareizs vektors, mēs pakāpeniski iegūsim spēju atteikties no vēlmes veikt grēcīgu darbību. Vēdas skaidro – ja mēs centīsimies attīstīt garīgo garšu, tad pakāpeniski sajutīsim, ka tā ir tūkstoš reižu stiprāka par grēcīgo. Iegūstot garīgo garšu, mēs spēsim kontrolēt savu rīcību, novirzot savu darbību uz kalpošanu Dievam (akarma) un tādējādi saņemt atbrīvošanos no materiālās pasaules.