Meitenes izvēlas ziedus, tauriņus, putnus, bet pusaugu puikas – pūķus un skorpionus. Arvien biežāk lūdz uzzīmēt senās latviešu rakstu zīmes – auseklīti, Ūsiņa, Mārtiņa, Jāņa zīmi. Populāras joprojām ir tradicionālās mandalas un citi austrumnieciskie raksti. Ar dziļāku jēgu vai vienkārši tāpat, skaistumam, taču hennas zīmējumi jeb mendi (mehndi) gan to nēsātājam, gan māksliniekam sagādā prieku.

Tradīcija apzīmēt ķermeni ar hennu sakņojas Austrumu zemēs un Āfrikā – apgabalos, kur sastopams šis augs (latīniski Lawsonia inermis). Lai izaugtu hennas krūms, nepieciešams silts, sauss klimats un vējš. Šādi apstākļi ir Ziemeļāfrikā un Austrumāfrikā, Dienvidāzijas rietumu apgabalos, taču mūsdienās hennu kultivē arī Amerikā, Kalifornijā un Ziemeļaustrālijā.

Krāsa rodas no pigmenta hennas lapās. Tās novāc, izkaltē, pēc iespējas smalkāk samaļ un izsijā. Pulveri sajaucot ar dažādām sastāvdaļām – citrona sulu, cukuru un aromātiskajām eļļām–, izveido zobu pastai līdzīgu konsistenci. To izmanto ķermeņa apgleznošanai: uzklāj zīmējumu un ļauj nožūt.

Jo ilgāk hennas pastu notur uz miesas, jo tonis intensīvāks, taču ne tikai tas vien ir svarīgi. Kā novērojušas hennas mākslinieces Ieva Erdmane un Maija Liepa, ja cilvēks ir pozitīvi noskaņots un vesels, zīmējumi ir tumši un redzami ilgāku laiku. Turpretī, ja ir kāda slimība vai iekšējs konflikts – kaut izstiepies, krāsa neveidojas intensīva! “Toni ietekmē temperatūra, gaisa mitrums, ādas tips, proti, vai tā ir taukaina vai sausa. Sievietei – arī menstruālais cikls. Esam pat eksperimentējušas – viena un tā pati hennas tūbiņa, vienāds zīmējums, bet vienai tas ir tumšāks, otrai – gaišāks!” stāsta Ieva. Maija piebilst: bērniem mendi parasti veidojas īpaši piesātināti. Iespējams, tas tāpēc, ka mazie ir atvērti, pozitīvi noskaņoti, bet varbūt izskaidrojums meklējams bērna un pieaugušā vielmaiņas atšķirībās.

Paldies Madonnai!

Mendi tradīcijai ir tūkstošiem gadu sena vēsture. Mūsdienās ķermeņa rotāšana ar hennu joprojām ir populāra daudzās Austrumu zemēs un Āfrikā. Savulaik tā bija ierasta arī Spānijā, bet viduslaikos kristīgā baznīca to pasludināja par milzīgu grēku un svētā inkvizīcija iznīdēja līdz saknēm. Sievietes, kas nodarbojās ar hennas gleznošanu, pakāra vai sadedzināja kā raganas. Līdz ar to tika zaudēta daļa kultūras mantojuma – gan pati tradīcija, gan zīmējumi un ornamenti. Var tikai minēt, vai tie bijuši līdzīgi Spānijas mežģīnēm.

Savukārt Rietumu pasaulē izrotāšanās ar tumšajiem ornamentiem lielu popularitāti iemantoja pagājušā gadsimta beigās, turklāt teju vai vienā dienā, un par to jāpateicas Madonnai. 1998.gada albuma Ray of Light (Gaismas stars) dziesmas Frozen (Sasalis) klipā dziedātāja graciozi izvij rokas, ko klāj smalki, izteiksmīgi zīmējumi. Acumirklī līdzīgi izrotāties vēlējās tūkstošiem dziedātājas pielūdzēju, un jaunās modes vilnis vēlās tālāk.

Rotā, dziedina, vēsina

Gan Ieva, gan Maija ar hennas gleznošanu aizraujas gadus trīs. “Sākām ar sevi, draugiem, radiem. Visus, ko varējām, apzīmējām!” smejas Maija, manīgi dažās minūtēs Ievai uz plaukstas virspuses uzzīmējot skaistu mandalu. Vēl pēc brīža itin glīts Māras koks ir arī uz manas plaukstas. Ik pēc brītiņa paceļu roku pie deguna, jo pastas kārtiņa eksotiski smaržo.

Kad hennas pasta izkaltusi, zīmējumam uzliek plāksteri, lai āda uzsūktu pēc iespējas vairāk pigmenta. Pēc dažām stundām lipīgā lente kopā ar hennu jānoņem. Tajā dienā rokas nav ieteicams mazgāt ar ziepēm. Var uzklāt kādu kopjošu eļļu. Sākumā zīmējums ir rūsgans, bet pēc aptuveni 12 stundām tas gaisa un gaismas ietekmē kļuvis ievērojami tumšāks. Ādai tas nekaitē, tieši otrādi – hennu uzskata par harmonizējošu un dziedinošu. Tai piedēvē arī antiseptiskas īpašības: uzklāta uz pēdām, tā palīdzot uzveikt sēņu slimības un sargājot pret ādas plaisāšanu, bet, uzlikta uz svaiga pušuma, palīdzot ātrāk sadzīt. Karstā laikā zīmējums veldzējot, vienlaikus pasargājot ādu pret saules apdegumiem. Fotogrāfijās, kurās salīdzināti cilvēki ar hennas zīmējumiem pirms un pēc sauļošanās, var redzēt, ka āda zem rotājuma ir gaišāka, bet visapkārt – iedegusi.

Vienlaikus meistares brīdina, ka ādas veselībai bīstama var būt tā dēvētā melnā henna. Ar to izrotāties tūristiem piedāvā daudzās Austrumu kūrortpilsētās, taču melnās hennas sastāvā ir kaitīgas sintētiskas vielas, kas var izraisīt smagu reakciju – āda var iekaist, sastrutot un pūžņot. Jāatceras, ka no dabas vielām var iegūt vienīgi brūnu, nevis melnu hennu. Dabiska alternatīva tumšāku rotājumu iegūšanai ir džagva (jagua) – zīmējumi, ko veido no izejvielām, kas iegūtas no Dienvidamerikā sastopama auga, – tur arī cēlusies šī ķermeņa rotāšanas tradīcija, kas bijusi populāra indiāņu ciltīs.

Līgavas tērps

Mendi ir ne vien rotājoša, bet arī maģiska nozīme – ķermeņa apzīmēšana visos laikos bijusi saistīta ar īpašām ceremonijām. Ēģiptieši ar hennu iekrāsoja mirušo pirkstu galus, iezīmējot pāreju no šīs pasaules un aizsauli. Savukārt Indijā un citās Austrumu zemēs joprojām rīko gadsimtiem senu rituālu – hennas nakti, kas ir vienlīdz svarīga gan hinduismā, gan musulmanismā: līgavas (dažos reģionos – arī līgavaiņa) ķermeni bagātīgi noklāj ar hennas rakstiem, starp ziediem un ornamentiem ievijot līgavaiņa vārdu. Saskaņā ar tradīciju kāzu nakts nevar sākties, pirms līgavainis uzrakstu nav atradis. Sievietes apgleznošanai ir daudz simbolisku aspektu – ar zīmējumiem parādīts viņas sociālais statuss, mantiskais stāvoklis. Vienlaikus arī seksualitāte un auglība (Indijā vecāka gadagājuma dāmas ar hennu parasti neapzīmē). Hennas naktis mūsdienās rīko arī Rietumeiropā un ASV kā tā saukto vecmeitu vai vecpuišu ballīšu daļu.

Arī jebkuram rakstam ir simboliska vai sakrāla nozīme, tāpēc ļoti rūpīgi jāizraugās, ar ko rotāties. “Ar zīmēm jāuzmanās! Mēs, mākslinieces, rīkojamies pēc izjūtas. Var jau būt, ka citam tas neko nenozīmē, bet es krustus, tīģerus un galvasklausus nezīmēju – manī ir iekšēja pretestība,” saka Maija. “Es atsakos zīmēt velnus, čūskas un citādas tumšo spēku zīmes. Fiziski nevaru. Atvainojos, lūdzu izvēlēties kaut ko citu vai nezīmēju,” – tā Ieva.

Abas hennas mākslinieces ar savu prasmi mēdz iepriecināt cilvēkus dažādos saietos – tirdziņos, pilsētu svētkos, zvejnieku svētkos, korporatīvajās ballītēs. “Jāstrādā tā, ka muguru nevar atliekt!” Maija turklāt līdzīgā tehnikā apglezno sveces, mēbeles un rada gleznas ar akrila krāsām, jo secinājusi – hennā ir kaut kas maģisks, meditatīvs. Zīmēšana gan viņu, gan Ievu pamatīgi ievilkusi, kļūstot par nopietnu hobiju un tādu kā paralēlo dzīvi līdztekus ikdienas darbam.