Kokteilis
Apbrīno

Gundega Skudriņa: “Mani dvīņi mani ir norūdījuši tā, ka vairs nebaidos ne no kā!”0


Gundega Skudriņa
Gundega Skudriņa
Foto: Kristaps Liepa

Kulinārijas raidījuma “Esi gardēdis” jaunajā sezonā pie televīzijas skatītājiem atgriežas tā jaunā vadītāja – košā un radošas enerģijas pilnā Gundega Skudriņa. “Lai kur es būtu, man neder šaura telpa – kaut kur jābūt redzamam horizontam, kur domām cirkulēt,” tā par sevi saka Gundega. Tā vien šķiet, ka viss, kur viņa iesaistās – raidījumi, viņas “Skudras metropoles” rīkotie pasākumi un pat vienkārša saruna – uzplaukst un atdzīvojas kā pavasarīgs bērzu sulas malks. “Svētki paši pie durvīm nepieklauvēs – ir jāpieceļas un jādara,” skan Gundegas pārliecība.

Tu vadi raidījumus, rīko krāšņus pasākumus, kas saņem balvas, audzini trīs meitas un vadi veselu radošo metropoli – rodas iespaids, ka pagūsti būt visur. Atklāsi pareizā balansa recepti, kā tas iespējams, nezaudējot mirdzumu acīs?
Dozējot sastāvdaļas. Tas gan ir vēlamais, kas man pašai ne vienmēr sanāk, jo esmu cilvēks, kurš ļoti mīl dzīvi un kuram patīk piedzīvot dažādus notikumus. Mans raksturs prasa krāsainību, pilnveidošanos. Ar moto – lai tā būda rūc. Reizēm nodomāju – varbūt man vajadzētu sevi piebremzēt, bet tad parādās jautājums – kāpēc? Vai tāpēc, ka to grib citi, vai tāpēc, ka pati to gribu? Man patīk visas jomas, kurās kaut ko daru. Gan pasākumu moderēšana, tikšanās ar “Skudras metropoles” klientiem, būšana ar meitām. Pa ceļam vēl tekošie darbi, nākotnes projekti, tāmes. Mana diena vienmēr ir ļoti piesātināta, bet neviens taču nav pielicis man pie deniņiem revolveri un nespiež to visu darīt – tā ir mana izvēle. Es respektēju ikvienu, kurš izvēlas citādu dzīvi – rimtu, mierpilnu. Nevienam negribu pateikt, ka mana recepte ir tāda un tā der arī jums. Protams, mans dzīves ritms prasa laiku, uzņēmību, degsmi. Mērķis nav ievilkt ķeksīti darbu sarakstā, bet darīt visu pilnasinīgi. Mans dzīves ritms ir tāda kardiogramma – augšā, lejā, gan darbā, gan personīgajā dzīvē.

Kā tiec galā ar kritumiem lejup?
Ja es dzīvotu vienā rutinētā līnijā, tās būtu beigas. Cenšos uz kritieniem “neieciklēties”. Esmu līdz šim dzīves lutināta, neesmu baigi “dabūjusi pa seju”, bet, ja gadās neražas un pārdzīvojumi, cenšos saprast, ka neatkarīgi no tā, ko šodien te domāju, piemēram, par to, vai iznāks raidījums vai notiks kas cits, tik un tā saule spīdēs un pēc pavasara nāks vasara. Ja ne šodien, tad rīt. Vai parīt. Būs laiks, kurš ir tavējas. Reizē tu saproti, ka viss laiks nevar būt tavējais. Jautājums, vai tu paliec tajā savā negācijā vai arī tu izdusmojies, izdzīvo līdz galam un ej tālāk. Mani apkārtējie, kolēģi, mājinieki, zina, ka esmu ļoti ekspansīva. Sakliegšu, aizvainošu, pati pēc tam pārdzīvošu un atvainošos, bet esmu tāda, kāda esmu. Tās ir patiesas emocijas, un tās pilnasinīgi izdzīvoju.

Modernais vārds “multitaskings” jeb multidarbošanās ir par tevi? Tu šo mūsdienu cilvēka spēju saredzi kā ieguvumu vai tomēr trūkumu?
Piecdesmit pret piecdesmit. Iešana vienā virzienā nozīmē iedziļināšanos, un ir cilvēki, kuriem ir interese par rakšanos dziļumā, un tā tam jābūt – paldies, ka viņi ir. Es laikam vairāk esmu gaisīgā, uz dažādām pusēm vērstā. Tomēr arī šādi nākas iedziļināties, citādi tu netiec uz priekšu. Labi ir abi – gan iedziļināšanās, gan tas, ka visu mūžu nenosēdi pie vienas lietas. Tā tu ieraugi lielāku krāsainību. Tikšanās reizēs ar cilvēkiem vienmēr aicinu nomainīt ierasto ar neierasto – noņemt klapītes no acīm, redzēt un dzirdēt, ka bez mums ierastā ir arī vēl kas cits. Mēs mēdzam iestrēgt – gatavojam vienas receptes, skatāmies viena veida filmas, lasām grāmatas. Jo vairāk gadu mums ir, jo vairāk mums patīk savs komforts. Reizēm piespiežot sevi uz kaut ko, kas nav tavs, tu vari ieraudzīt, cik krāsaina ir pasaule.

Tu mācies no saviem bērniem?
Ļoti daudz. Bērni ir skolotāji – viņi runā to, ko domā. Kas prātā, tas uz mēles. Reizēm ir tā, ka tu dabū ar kausu pa pieri, un nodomā, ka ir lietas, kuras viņi no malas redz daudz labāk nekā es pati. Viņos ir vērts ieklausīties. Manā gadījumā mani bērni, īpaši dvīņi, ir norūdījuši tā, ka vairs nebaidos ne no kā. Visu laiku viss ir vienlaicīgi, no manis prasīta ir viena vienīga diplomātija līdz brīdim, kad viņi aizmiguši. Viņi no cilvēka pieprasa divtik, bet divtik arī dāvā – prieku, laimi, mīlestību.

Notikumu virpulī esi paguvusi atgriezties televīzijā. Kas ir tavs ētera magnēts?
Patiesībā par būšanu televīzijā nekad neesmu sapņojusi, arī bērnībā ne. Kaut kā dzīve mani tur atvilināja, un dažādos amatos – kā korespondente, redaktore, vadītāja esmu tur pavadījusi labu laiku. Visu laiku esmu gājusi prom – tas gan nekad nav bijis, aizcērtot aiz sevis durvis. Vienkārši kādā brīdī ir sajūta, ka tas vai cits raidījums ir dabiski beidzies un ir jāiet tālāk, tomēr kaut kā mistiski atkal nonāku tur atpakaļ. Protams, šajā lietā ir kaut kāda burvība, un tā ir vieta, kas manam raksturam ir ļoti atbilstoša – jāstrādā ātri, kreatīvi, elastīgi.

Jaunais raidījums taču nav tikai par ēšanu – gardēdis ir plašāka kategorija?
Gardēdis nozīmē dzīves kvalitātes novērtēšanu daudzās jomās. Gardēdis taču var būt cilvēks, kurš rūpīgi izvēlas lasāmo literatūru vai, tikpat labi, dzīves stilā, modē, arhitektūrā. Tā var būt jebkura joma, kurā tu tver laukumu, saproti, kas ir modē, kas nav, kādas ir tradīcijas, vēsture.

Sevi pieskaiti pie gardēžiem?
Drīzāk jā. Man patīk gan pucēties, gan baudīt, redzēt un sajust. Esmu liela saldumu našķe. Esmu pasaulē redzējusi diezgan daudz vietu, restorānu, neparastu projektu, kur visur klāt bijis arī ēdiens. Man ļoti patīk garšīgi paēst – īpaši Āzijas garšas, savienotas ar eiropeisko. Jūras veltes. Ja vēl tam visam klāt ir vīns, dzīve ir skaista. Tomēr svarīgākais, ka visas šīs lietas ir atbilstošas vietai un laikam. Man patīk dzīvot šeit un tagad. Ja esmu Latvijā šajā pavasarī, tad gribu visu to pavasara zaļo. Ja esmu eksotiskās valstīs, baudu to, ko dod tā vieta. Ja ir svētki, tad atļaujos ēst kūkas, cik gribu.

Tevis veidotie svētki, pasākumi kļuvuši par etalonu, kas saņem vienu balvu pēc otras. Kas ir svarīgāks – saturs vai noformējums?
Viss atkarīgs no tā, kāds ir mērķis. Ir reizes, kad vajag tikai saturu, bet ļoti lielā mērā – diemžēl vai par laimi – tagad dominē forma. Varbūt tāpēc mani darbi ir aktuāli, jo man ļoti spēcīgs ir šis formas elements. Šis laikmets, sociālo tīklu ietekme pieprasa kaut kādu vidi, krāšņumu. Mans zelta ceļš – saturs, kuru krāšņo forma. Varbūt tāpēc mūsu pagājušā gada pasākums “Citādākas Ziemassvētku vakariņas” dabūja balvu, apsteidzot simtgades salūtu, jo savienojām vērtības – svētku sajūtu, kopā būšanu ar jaunu formu, tehnoloģijām, kas interesantas mūsdienu cilvēkam. Tas pats arī raidījumā “Esi gardēdis” – klājam galdu, lai ir smukums, lai ir zināšanas, kā to darīt un kas ir moderni pasaulē, bet galvenais tomēr ir tas cilvēks, kurš ir ciemos.

Tevis veidotie pasākumi saņem balvas dzimtenē un nu jau arī ārpus robežām – rietumos un austrumos. Atšķiras tas, kas tīk ļaudīm šeit un citur?
Atšķiras. Ārzemnieki, arī pasākumos, kas notiek šeit, visu vairāk “ņem pretī”, ir priecīgāki, bet viņi aiziet un ātri aizmirst. Latviešu cilvēks ir noslēgtāks, mūsu mentalitāte nav karstasinīga, reizēm nevar saprast, viņam patīk vai nepatīk, taču viņi izrādās pateicīgākā publika – analizē, pamana zemtekstus, filozofiju, ja tā tur ir, reizēm ierauga kaut ko, ko paši neesam pat pamanījuši. Varbūt tā ir grūtāk “vadāma” publika, bet pēcgarša ir forša. Finālā viņi raksta pateicības vēstules, novērtē saturu. Tā ir vērtība, kas, ceru, nezudīs. Protams, cilvēki pasaulē ļoti atšķiras. Mentālais kods nosaka daudz – kas “strādā” vienā valstī, citā pilnīgi neder.

Būt notikuma radītājai citiem, protams, ir tavs darbs. Dzīvē arī esi notikumu iniciatore vai vēlies, lai palutina?
Abi. Ja manā dzīvē ilgi nav bijuši notikumi, tad pati daudz ko inspirēju un daru. Virzu procesus, lai kaut kas notiek. Daudzi jau zina manu “PSP” jeb “pacel savu pēcpusi” principu. Tu vari sēdēt un gaidīt, izkalt ģeniālu ideju vai izsapņot savu sapņu dzīvi, bet, kamēr tu tur sēdi, tā nenāks. Tieši tāpat ir ar svētkiem – nebūs tā, ka vienā brīdī pie durvīm piezvanīs un teiks – sveiki, te jūsu svētki, tūlīt viss būs forši. Tā nebūs. Tu virzi procesus – tu gatavojies, domā par savējiem, dekorē, cep vai pavasarī liec puķes vāzē. Tas ir process.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ātrums. Radošums. Mīlestība – bērnībā vienmēr iedomājos, ka visu pasauli salieku vienā lielā kaudzē un apskauju.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez bērniem. Bez darba, notikumiem un cilvēkiem, kas ir ap mani. Bez dabas.

Lielākais sasniegums darbā?
Esmu atradusi komandu, kas uz darbu nenāk tikai algas pēc, kas nebaidās, dara visu.

Labākā izklaide?
Būt kopā ar tiem, kas tev ir svarīgi.

LA.lv