Nepieradinātās mūzikas festivāla „Skaņu mežs’2018” goda viesis būs franču komponists Tristans Miraijs(Tristan Murail), ko līdzās Žerāram Grizē (Gerard Grisey) dēvē par vienu spektrālisma tēviem. 4. oktobrī Miraijs sniegs lekciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet 12. oktobrī mūzikas namā „Daile” viņa mūziku izpildīs Quatuor Diotima, ko medijs LA Times nodēvējis par labāko stīgu kvartetu Francijā.

Franču komponists Tristans Miraijs ir dzimis 1947. gadā dzejnieka un žurnālistes ģimenē. Līdzās Žerāram Grizē viņš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem spektrālisma tapšanā. Spektrālisms ir pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados radusies kompozīcijas tehnika – attiecīgi tai, kompozicionāli lēmumi tiem pieņemti, vadoties pēc ar datortehnikas palīdzību veiktas skaņu spektra analīzes (sonogrāfiskiem atveidojumiem un matemātiskas analīzes). Pats Miraijs gan noliedz, ka spektrālisms būtu muzikāla kustība:

„Nav tādas lietas kā spektrāla mūzika. Ir spektrālisma metodes un spektrālisma tehnikas, taču jūs ar tām varat iesākt teju jebko.”

Miraijs bieži atgādinājis, ka savā daiļradē tiecas uz skanisku rezultātu, un konkrētas metodes ir tikai veids, kā to panākt, nevis viņa mūzikas pamats. „Kāpēc mēs par mūziku vienmēr domājam nošu izpratnē? Mēs strādājam ar skaņām, un notis tām ir tikai simboli,” viņš teicis kādā 1980. gadu rakstā par savu mūziku, „notis un skaņas nav viens un tas pats.”

Medijs The Guardian nodēvējis Miraija mūziku par „elpu aizraujoša, pat traumējoša skaistuma pasauli”. 4. oktobrī Tristans Miraijs sniegs lekciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, savukārt 12. maijā viņa stīgu kvartetu „Sogni, Ombre Et Fumi” izpildīs ansamblis Quatuor Diotima, kam šis darbs arī sākotnēji ticis sacerēts.

„Sogni, Ombre Et Fumi” (latviski – „sapņi, ēnas un dūmi”) ir citāts no 14. gadsimta itāļu dzejnieka un filozofa Frančesko Petrarkas soneta. Miraijs apgalvo, ka šajā darbā ir atteicies no jebkuriem elementiem, kas traucē risināt jautājumu par stīgu kvarteta kā vēsturiskas muzikālas formas likteni; darbā ir atsauces uz tradicionālām formām, proti, tā centrā dzirdams adadžo, bet noslēgumā – rondo, tomēr darbu caurvij savstarpēji konfliktējošas muzikālas idejas un tekstūras.  Par darba noskaņu Miraijs runā sekojoši:

„Galvenā darba tēma, kā jau norāda nosaukums, ir melnaholija – dziļa un ilgstoša melanholija. Skaņdarbā var novērot vīzijas, halucinācijas, depresijas un pacēluma fāzes, rezignāciju, cerību, dusmas un prestestību – tas viss negaidīti stājas klausītāja ceļā skaņdarba laikā.”

Publicitātes foto
Publicitātes foto

Quatuor Diotima ir 1996. gadā dibināts ansamblis, ko medijs LA Times nodēvējis par labāko stīgu kvaretu Francijā. Ansambļa nosaukums labi atspoguļo tā duālo dabu – no vienas puses tā ir atsauce uz romantismu, konkrētāk, dzejnieka Frīdriha Helderlīna daiļradi, taču no otras – atgādinājums par pēckara avangarda komponista Luidži Nono darbu „Fragmente-Stille, an Diotima”. Citiem vārdiem sakot, ansamblis specializējas modernajā mūzikā, taču papildus Arnolda Šēnberga, Albāna Berga un Antona Vēberna  darbiem spēlē arī Bartoka, Šūberta Debisī, Ravēla un Bēthovena mūziku. Quatuor Diotima ir cieši sadarbojušies ar tādiem nozīmīgiem komponistiem kā Pjērs Bulēzs, kopā ar komponistu strādājot pie viņa vienīgā stīgu kvarteta ierakstīšanas, Helmuts Lāhenmans, Rebeka Saunderss, Braiens Fernīho un Tristans Miraijs.

<iframe width=”560″ height=”315″ src=”https://www.youtube.com/embed/4basuUUatf8″ frameborder=”0″ allow=”autoplay; encrypted-media” allowfullscreen></iframe>

<iframe width=”560″ height=”315″ src=”https://www.youtube.com/embed/tQg244LRkB4″ frameborder=”0″ allow=”autoplay; encrypted-media” allowfullscreen></iframe>