Kokteilis
Mīli

Visu laiku savu ķermeni ienīst un labot? Ko patiesībā nozīmē zaudēt 50 kilogramus0

Foto no fithacker.ru 

Elna Beikere dalās pieredzē par 50 kilogramu zaudēšanu, operācijām un ceļu, kā turpināt mācīties pieņemt savu ķermeni.

Pēdējā romantiskā ceļojuma laikā mans draugs aizveda mani uz integrālās attīstības institūtu Esalenā, Kalifornijā. Sākumā viņš man teica, ka mūs gaida SPA atpūta, taču tas bija tālu no patiesības. Realitātē Esalenā veic eksperimentus psihiskās veselības laukā. Viņi pamatā darbojas ar meditācijām un terapijām, kas virzītas uz “mūsu ķermeņa prāta, sirds un dvēseles integrāciju”. Protams, tas likās interesanti, tomēr uz to, kas sekoja, es nebiju gatava.

Jau pirmajā vakarā draugs paaicināja mani uz savu mīļāko pasākumu: grupām atvērto baseinu klintīs ar skatu uz okeānu. Vieta patiešām ir ļoti romantiska. Pa ceļam it kā garāmejot, viņš piemetināja: “Šajā baseinā visiem jābūt kailiem. Forši, vai ne?” Es sastingu… Būt kailai? Es nekad neizģērbjos sabiedriskās vietās!

Tā nebija vienkārši problēma ar ārējo izskatu. Es neizskatījos tā, kā būtu jāizskatās kailai sievietei. Es savulaik biju aptaukojusies. Svars bija sasniedzis 118 kilogramu. Divdesmit gadu vecumā ar diētas palīdzību es tiku vaļā no 50 kilogramiem. Es domāju, ka, tiekot vaļā no tik daudz kilogramiem, es izbaudīšu, ka man ir jauns ķermenis, gluži kā multfilmiņā par Arielu. Tajā viņa, būdama nāriņa, beidzot astes vietā dabūja kājas, tās pacēla gaisā un apbrīnoja jauno izskatu. Taču šis nebija tas gadījums.

Saprotiet mani pareizi – es biju priecīga, ka esmu notievējusi. Es panācu to, kas agrāk likās neiespējams. Taču mans ķermenis nekļuva tāds, kāds bija pirms aptaukošanās. Fotogrāfijas pirms un pēc mani pilnīgi satriec. Pēc notievēšanas man bija tik daudz liekās ādas, ka tā noklāja citas ķermeņa daļas.

Es ilgi darīju visu iespējamo, lai ādu savāktu – lietoju speciālus losjonus, pildīju speciālus vingrojumu kompleksus. Beigu beigās es tomēr vērsos pie plastiskā ķirurga. Nedarīju to, lai mainītu savu formu, drīzāk tāpēc, lai nedotu iespēju sevi atkal aizpildīt ar taukiem – lai nekad vairs neuzbarotos.

Man ir daudz fotogrāfiju pirms un pēc operācijas. No tā laika ir pagājuši septiņi gadi. Tagad, tās pārskatot, es it kā no jauna atgriežos tajā laikā, sīki sajūtot daudzās ādas krokas uz ķermeņa. Tās liek man atcerēties, cik toreiz bija daudz šaubu: varbūt turpināt veikt visas iespējamās manipulācijas, lai tiktu galā bez ķirurga naža.

Kopumā man bija četras operācijas. Man veica liftingu un atjaunoja iepriekšējo krūšu izmēru. Pēc diviem gadiem man vēlreiz veica liftingu. Ārsti veica iegriezumu visa vidukļa apmērā un nogrieza 15 cm ādas. Pēc tam sašuva. Kopumā no manis noņemti 4-5 kg ādas. Vēl arī veica gurnu liftingu, kur arī noņēma lieko ādu. Rehabilitācijas laiks bija briesmīgs: mēnesi es biju sēdus, platām kājām. Tagad rēta pēc operācijas uz vidukļa izskatās tā, it kā ļaunais brīnumdaris būtu pārgriezis mani uz pusēm. Arī uz gurniem ir divas rētas.

Taču pat operācija nevarēja pilnībā novērst nokarājušās ādas problēmu. Saliekot rokas un kājas uz sāniem, es vienalga atgādinu lidojošo vāveri. Āda nokarājas no rokām, kāju iekšpusēm, krūtis ir kā tukšas… Tāpēc – jā, man joprojām nepatīk kāda priekšā izģērbties.

Taču es to izdarīju. Es uzkāpu uz vāri apgaismotā jumta, publiski kaila, pirmo reizi savā pieaugušajā mūžā. Man par šausmām tas nebija SPA jebkurai figūrai. Tā vietā mani te bija pilns ar cilvēkiem, kas ārēji atgādināja jogas meistarus. Man patiesi bija kauns atrasties viņu vidū.

Viss mans diskomforts atspoguļojās manā sejā. Ejot starp baseiniem, es skatījos uz sievietēm, kuras ar labpatiku demonstrēja savus ķermeņus. Savukārt es, sevi iedrošinot, dungoju dziesmiņu, kas man palīdz grūtās situācijās.

Mans draugs nekad nebija mani agrāk redzējis līdzīgā stāvoklī. Tāpēc viņš pajautāja, vai ar mani viss ir kārtībā. Es no tā vēl vairāk ierāvos sevī, atgādinot pusaudzi. Pat desmit minūtes to visu bija grūti izturēt. Tāpēc es iegāju baseinā, ļaujot ūdenim noslēpt visus manus trūkumus no citu acīm.

Man ir maz atmiņu par to, kāda es biju pirms operācijas. Es vienmēr centos mazāk uz sevi skatīties. Veroties spogulī, es redzēju savas sejas atspulgu. Jau vidusskolas laikā es biju tik liela, ka, ejot vannā, ūdens mani nepārklāja pilnībā. Atceros pirmo reizi, kad vēders līda ārā no ūdens, un es domāju – tā nevarētu būt daļa no manis. Es to dēvēju par salu.

Tagad man ir normāls svars. Taču tas nenozīmē, ka mans ķermenis ir izlabots. Sēžot šajā SPA baseinā, es domāju par to, ko esmu izdarījusi ar savu ķermeni: neieredzēju to, slēpu, izmocīju ar badošanos. Pakļāvu ķirurģiskām iejaukšanām. Kaitēju. Dziedināju. Katru reizi, redzot savas rētas, es izjūtu pateicību par rezultātu, bet pēc tam atkal aizmirsu par šo sajūtu.

Kā es vēl joprojām cīnos ar to? Es domāju. Kā atgriezties tajā punktā, kur ir atjaunota vienotība ar savu ķermeni?

Es domāju par to, ka vajag vai nu mīlēt un pieņemt savu ķermeni, vai visu laiku to censties salabot. Varbūt man neizdodas izvēlēties ko vienu? Es cenšos sevi pieņemt, taču arī cīnos ar sevi. Es vēlos būt labākā formā, taču tajā pašā laikā neapmeklēju sporta zāli. Un mans svars visu laiku “staigā”.

Nesen mana draudzene izteica savas domas par to, cik bieži mēs atskatāmies pagātnē – aplūkojam fotogrāfijas no laika, kad bijām slaidi. Tieši šis laiks mums liekas pats laimīgākais dzīvē. Un viņai ir taisnība. Patiešām, kamēr es vēl nebiju uzkrājusi lieko svaru, vasara man likās pats jaukākais gadalaiks. Tas bija patīkama satraukuma pilns. Es izskatījos brīnišķīgi, dvēselē biju laimīga. Visa mana laime slēpās tajā, ka nebiju resnule. Skatoties uz vecajām fotogrāfijām, es varu teikt – tā biju es, un es biju brīnišķīga. Taču tā ir laime uz divām sekundēm.

Es izlīdu no baseina vīlusies. Nākamajā dienā mūs gaidīja cita programma. Tas bija atvērtais aplis, kur cilvēks sēž krēslā nepazīstamu cilvēku priekšā un dalās ar savām problēmām. Agrāk nebiju bijusi tādās grupās, tāpēc pateicu sev, ka nekā traka tajā nav. Es sāku stāstīt par savu ķermeni. Man nebija pieredzes, tādēļ nepameta neveiklības sajūta. Taču man par pārsteigumu, visi tie brīnišķīgie cilvēki, kuru priekšā man iepriekšējā dienā nācās būt kailai ar visiem saviem trūkumiem, teica, ka viņiem dzīvē bijis jācīnās ar tām pašām grūtībām kā man.

Es no viņiem saņēmu nenovērtējamu padomu: pārstāt izmantot pagātni, lai indētu savu tagadni. Nevar pieļaut, ka viss, kas tev sagādāja sāpes un diskomfortu, traucētu iegūt tās lietas, kas ir pieejamas jums šodien.

Tas mani satricināja. Es redzēju to ķermeni, ko vēlējos redzēt. Zemapziņā es izvēlējos sev nepatikt. Un šī nemīlestība pret sevi iepriekšējos gados kļuva par daļu no manas dzīves. Tā vietā, lai iemīlētu un pieņemtu savu ķermeni, es atļāvu sev uzspiest vispārpieņemtos spriedumus par to, kādiem standartiem man jāatbilst. Visu šo laiku es kautrējos no sevis, neieredzēju, un tas bija stimuls jauniem sasniegumiem.

Saistītie raksti

Nezinu, kā jūs, bet es esmu nogurusi no dzīšanās pēc velnišķīgā skaistuma. Šīs domas man atņēma 10-20 % no visa laika pēdējos divdesmit gados. Šis laiks aizgāja nekurienē un es pati liedzu sev svarīgākus, pozitīvākus brīžus. Turklāt visā šajā laikā es tā arī nekļuvu apmierināta ar sevi…

Protams, apskatoties savas nesenākās fotogrāfijas, es izskatos neslikti (vismaz es ceru, ka tā ir). Pašas pēdējās bildes es tomēr nolēmu nerādīt, jo esmu pieņēmusies svarā par 9 kg. Es neliekuļošu, neiedvesmošu visus ar saviem piemēriem, jo arī šodien man ir grūti sevi pieņemt. Taču es no sirds uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ne tikai jāstrādā ar sevi, bet arī jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir, lai būtu iespēja dzīvot pa īstam. Man vēl ir, uz ko tiekties, lai spētu pieņemt sevi pilnībā. Bet es tikšu galā!

Avots: fithacker.ru

LA.lv