Kokteilis
Mīli

Atdzīvināt dažādas maņas! Flirta un pavedināšanas pieredzes stāsti no sievietēm un vīriešiem1

Foto – Shutterstock

“Pirksti, dodot tasīti, it kā nejauši skāra manējos un viegli noglāstīja”

Foto-Shutterstock

Vija, 31 gads, strādā reklāmas jomā:

Es neesmu no tiem kārdinātājas tipiem, lai gan gluži pie mūķenēm arī sevi nepieskaitu. Kāds smaids pa labi, kāds pa kreisi – varbūt vienu otru reizi esmu apzināti ļāvusi savai sievišķībai izlīst laukā arī darba apstākļos, bet tas jau tikai piešķir azartu un tikko jaušamu noslēpumainības garšu – ne vairāk.

Taču stāsts, kas man saistās ar pavedināšanu, notika kādā korporatīvajā sanāksmē, kurā no firmas piedalījāmies vairāki cilvēki. Pie mums nesen bija atnācis strādāt pavisam jauns kolēģis – visnotaļ simpātisks un izskatīgs vīrietis, kurš, protams, izpelnījās atzinības pilnas klačas kolēģu sarunās. Tā kā viņam gadu skaits, salīdzinot ar mani, nepārprotami bija ar ciparu vismaz mīnus desmit gadi viņam par labu, tad vairāk par smuku, asprātīgu un patīkamu puisi arī viņu neuzskatīju. Tieši šīs sanāksmes laikā pēkšņi sajutu, ka viņš mani vēro. Sākumā domāju, ka viņš vēlas man ko pateikt, pāris reižu uzmetu skatienu, bet viņš, nenovēršot acis, tikai mulsi iesmaidījās.

Banketa laikā, tiklīdz biju beigusi sarunu ar kādu no bosiem, sajutu, kā no kakla līdz viduklim kāds ar roku vijīgi nobrauc pa mugurkaulu, bet, kad apcirtos apkārt, – sniedz man kafijas tasīti, sakot: „Tu sēdēji kā gulbis – tik graciozi un brīnum cēli…” Pirksti, dodot tasīti, it kā nejauši skāra manējos un viegli noglāstīja. Es biju tik apstulbusi, ka vispār nesapratu – ne kā reaģēt, ne uzvesties tālāk.

Pēc pasākuma bija norunāts, ka kopumā kādi divpadsmit cilvēki, ārzemju partnerus ieskaitot, iesim uz operas izrādi.Tā nu neviļus atskārtu, ka mana sēdvieta ir tieši blakus minētajam kolēģim. It kā neviena vārda vairāk netika pateikts, tikai cēliena vidū izrādes pustumsā manu roku pēkšņi saņēma viņējā. Es kaut kā visu šo vakaru biju gluži vai nolēmēta, – kā jauna meitene, kas nevar pateikt ne „jā”, ne „nē”, taču sajūtas….

Ja kāds man jautātu, kā var pavedināt, es teiktu: „Ar rokām”. Neko tādu vēl līdz šim nebiju izjutusi – pat tīnes gados nē, kad parasti pārņem trīsas no pirmajiem pieskārieniem. Viņš ar savu pirkstu tikko jaušamajiem pieskārieniem, nedarot neko vairāk kā vien glāstot delnu, radīja veselu kustību valodu. It kā viņš būtu pārbijies, bet iekārdināts, it kā neuzdrīkstētos ne uz ko cerēt, bet tik ļoti iedvesmots….

Nevarēju atraut savu roku, vienkārši jutu, kā mani pēkšņi pārņem spēcīgas alkas pēc ļaušanās, pēc uzdrīkstēšanās, pēc… Es starpbrīdī atvainojos pāris kolēģiem, ka nevaru palikt līdz izrādes beigām, un aizgāju. Vēl visu vakaru, nākamo dienu, brīvdienas man malās galvā domas, ka jūtos it kā pacilāta, iekārota, pavedināta, ceļā uz jaunām izjūtām. Tad kaut kā pārcilāju visu ar vēsu prātu un vienkārši pieņēmu lēmumu izturēties vēsi un atturīgi, lai neveicinātu kaut kādus tālākus nodomus.

Pirmdienas rītā ar iekšēju satraukumu devos uz darbu, lai gan nevaru noliegt, kaut kā vairāk grozījos pie spoguļa, vēlēdamās uzsvērt savu seksapīlu. Lai nu kā, manuprāt, es pati biju tā, kas vēl nesāktas attiecības izslēdzu kā radio. Izlikos, ka viņu neredzu, izturējos lietišķi, nekad nepieminēju šo starpgadījumu, lai gan viņa skatiens dažkārt vēstīja, ka zināmā mērā es viņu interesēju.

Katrā ziņā kā pavedināšanas vai kārdināšanas improvizācija uz mani šis starpgadījums bija atstājis milzīgu ietekmi, es tiešām gribu ko līdzīgu reiz atkal izjust, jo…. varbūt es tagad ļautos kam vairāk.

Un vēl mani pārsteidza, ka nav nepieciešami ne vārdi, ne flirts, ne īpaša uzvedība, bet tikai roku pieskārieni, kas var novest pilnīgā sekošanā otram.

Pavedināt – atdzīvināt dažādas maņas, taču – ar savu pavedināmo nepārgulēt

 

Foto – Shutterstock

Inga, 36 gadi, personālvadības konsultante:

Pat nezināju, ka spēju būt pavedinātāja, bet tieši tā es sevi varētu nosaukt. Pavedināšana ir mans jaunais hobijs. Tas var skanēt kā joks, kā nepiedienīga atzīšanās, bet šajā faktā nav nekā slikta, ja vien visi saprot ar pavedināšanu to pašu, ko es. Mana pavedināšana nozīmē, ka es spēlēju kārdināšanas un vīrieša izprašanas-iepazīšanas spēli, kas viņu ieinteresē un rada nepielūdzamu vēlmi mani uzlūkot kā brīnišķīgu sievieti. Skan šausmīgi prozaiski? O, tā ir māksla un tas ir darbs, ko es lēnām mācos, un varu teikt, ka šī lieta izraisa azartu.

Pavedināšanas mērķis ir dažādu maņu atdzīvināšana, bet galvenais princips – ar savu pavedināmo nepārgulēt. Var jautāt – kāda tad jēga visam pasākumam? Neviens, kas dzenās pēc kvantitātes romānu vai mīļāko skaitā, to nesapratīs. Pirmkārt, es pavedināšanas procesā gūstu baudu, un, iekvēlinot vīrieša interesi, arvien vairāk apzinos savu sievietes spēku, ceļu pašapziņu un nezaudēju lepnumu. Savukārt vīrietis saņem nedalītu manu uzmanību, saistošu mūzu, kas viņu iedvesmo, rada prieku par to, ka mani pazīst vai satiek. Turklāt vairums vīriešu no šādi iekārdinātajiem ir precēti, – tātad teorētiski neseko neuzticība, vienīgi strāvo dīvaina flirta un pievilkšanas aura. Tā ir kā atsvaidzināšanās, kur vīrietis saņem uzmanības apliecinājumus savai vīrišķībai, pēc kā tik ļoti alkst, bet es – apliecinājumu savai sievišķībai kopā ar apziņu, ka varētu dabūt ko vairāk, ja vien gribētu. Taču es negribu, jo tas visu var samaitāt.

Redzi, visus instrumentus nemaz nedrīkst atklāt, vai ne? Taču patiesībā pavedināšanas stūrakmeņi ir – ieinteresētība, vieglums un neatkarība. Ja man iepatīkas kāds vīrietis, es iespējami daudz par viņu uzzinu. Par aizraušanos, par darbu, par ģimeni, par interesēm – informāciju sniedz gan draugiem.lv, gan paziņu paziņas. Es izglītojos un cenšos ko vairāk izzināt par tēmām, kas viņam ir svarīgas, lai sarunā ar viņu nebūtu muļķe. Vindsērfings, enduro, jaunākie auto modeļi, labākās vīna ražas – simtiem tematu, par ko lietpratējiem patīk runāt, bet dažkārt apkārtējiem jau apnicis klausīties. Taču es uzķeru šos pustoņus interesēs un ļauju, lai vīrietis runā, rūpīgi klausoties. Ieinteresēti klausīties ir laba prasme, jo svarīgi nav tikai māt ar galvu un piekrist, bet papildināt teikto.

Ir bezjēdzīgi runāt par vīriešu un sieviešu kopīgajām lietām, jo sieviete sevi parāda tad, kad ir spējīga runāt par vīriešu lietām, pārliecināt, klausīties un papildināt. Un tiklīdz tu ar pilnasinīgu sarunu es savaldzinājusi sarunbiedru, pēkšņi kļūsti atkal par sievieti – šarmanti pasmaidi, asprātīgi pajoko, pārliec kāju pār kāju un pārliecināti, lepni un graciozi aizej. Šādiem tikšanās brīžiem vienmēr kaut kas seko. Kas? Aicinājumi satikties, kopīgas vakariņas vai teātra apmeklējums, seko sirsnīgas īsziņas vai vienkārši atzīšanās, ka ar mani ir viegli un tāpēc gribētos parunāt par dzīvi…Piemēram, Valentīndienas vai 8. marti izvēršas par fantastisku īsziņu un ziedu jūru, ko saņemu – tāpat vien. Es to izbaudu un ne jau vienmēr vedu vīrieti tik tālu, lai viņam sakāptu galvā un viņš mestos man virsū. Nu ir jau tādi gadījumi arī bijuši, bet principā kādā no tikšanās reizēm es arī dzelžaini pasaku, ka pārgulēt netaisos. Interesanti ir tas, ka tajā brīdī klikšķis iesit vīrieša smadzenēs un viņam sāk likties, ka vajag pavedināt mani…

Kāpēc es tā rīkojos? Pēc šķiršanās no vīra, ar ko nodzīvoju kopā vienpadsmit gadus, man kādu laiku likās, ka nezinu, kā uzvesties, kā pavadīt brīvo laiku. Vienmēr biju bijusi tik pareiza! Jā, beidzot it kā jutos brīva, bet tomēr nepārtraukti rīkojos atbilstoši tam, ko no manis gaidīja vīrs visus šos gadus – arvien ģērbos tā, kā viņam patika, pirku apavus, par kādiem atzinīgi būtu izteicies viņš. Taču tad kaut kā palēnām sāku iegūtu citu „es” – laikam bija pagājis pēclaulības sēru laiks, un es pati brīnos, kā pamazām mainījos.

Sagadījās apstākļi, kad ieguvu jaunu piedāvājumu darbam, pati daudzmaz varēju plānot savu laiku un nebija nepieciešamības sēdēt birojā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem kompānijā… Sāku iegādāties apģērbu, ko agrāk nebūtu valkājusi, jo vienkārši sev to nebūtu atļāvusies tīri finansiāli, tāpat dažādas dzīves situācijas sāku uzlūkot mazāk kritiski, atraisītāk un nepiespiestāk. Darba pienākumos man ietilpa tikšanās ar daudz un dažādiem cilvēkiem no dažādiem uzņēmumiem, kam pasniedzu apmācības un konsultācijas, līdz ar to pieauga saskarsme ar svešiem, vēl neiepazītiem un interesantiem cilvēkiem…Un tagad es varu teikt, ka esmu kā čūska nomainījusi ādu un jūtos gaužām labi.

Viskoķetāk smaidu, bet ne tev. Visselegantāk dejoju, bet – (it kā) tikai sev

Foto – Matīss Markovskis

Ginta, 26 gadi, juriste:

Esmu piefiksējusi, ka cilvēkus neprātīgi atbruņo atklātība. Ja vīrietis atklāti pasaka, ka pavedina sievieti, jo grib viņu iegūt šonakt. Protams, tā var tikt arī pie neizmazgājama vīna pleķa uz krekla! Bet var arī sākt griezties trakulīgā pavedināšanas virpulī, līdz pēdējai šūniņai izbaudot visu, kas notiek, tieši tāpēc, ka zin – tas būs tikai šonakt!

Ja vīrietis kaut mazliet nepiesaista, tad uzmanības pierādījumi vai pavedināšana šķiet nepieņemama, reizēm smieklīga, labākajā gadījumā – vienaldzīga. Tā liek justies neērti vai pat pazemoti. Savukārt, ja vīrietis šķiet simpātisks, tad ir vērts ļauties lutināšanai, pārsteigumiem, komplimentiem… Tad ir tik fantastiska lidināšanās piecus centimetrus virs zemes, ka sajūtas jau robežojas ar iemīlēšanos.

Būtībā visi līdzekļi, par ko nu iedomājos brīdī, kad gribas pievērst sev kāda konkrēta vīrieša uzmanību, balstās uz principu: patiesībā es Tev nemaz nepievēršu uzmanību. Es vienkārši esmu tik neatvairāma, ka Tev nekas cits neatliek! Un tad nu visi uzmanības pievēršanas līdzekļi patiesībā pārvēršas par līdzekļiem, kā absolūti nemanāmi parādīt un likt viņam manīt, ka esmu vis, vis, vis….. visgudrākā, visasprātīgākā, vissportiskākā un visneprātīgākā. Viskoķetāk smaidu, bet nesmaidu viņam. Visseksīgāk un elegantāk kustos mūzikas ritmā, bet tomēr dejoju tikai sev. Tas dažos vīriešos rada sajūtu, ka sieviete ir tik ļoti apmierināta ar sevi, tik pašpietiekama, ka nespēj netuvoties pat tad, ja nav nopietnu nolūku. Protams, daļu vīriešu tas arī atbaida. Te nu ir jāzina, kāds ir tas vīrietis, kurš iekritis acīs, atbilstoši izvēloties arī uzmanības pievēršanas līdzekļus. Ja vīrietis ir mazliet kompleksains un grib sajusties spēcīgs un sargājošs, sievietei ir jāmāk „pēkšņi” kļūt vājai. Kas der vienam, neder citam. Kas darbosies vienai sievietei, otru padarīs par apsmieklu. Un viss kopā – tā ir tikai spēle! Taču skaista spēle. Kopumā gan jāsaka, kaļot plānus un uzturot spēles garšu, vienmēr ir tāda kā „aizņemšanās” no kaut kur noskatītām klišejām, kas tiek kā lomas izspēlētas attiecībā pret vīrieti. Un mēs jau sagaidām, ka viņš reaģēs tieši tā, kā viņam IR jāreaģē saskaņā ar iepriekš zināmo un izstrādāto modeli. Es nespēju iedomāties sevi sagaidām savu vīrieti mājās koši sarkanā, pikantā veļā, stāvot atvērtās durvīs un kārdinoši smaidot pie iepriekš noorganizētas hiperseksīgas mūzikas un speciāli uzklātiem atlasa palagiem. No sievietes puses gaumīga pavešana ir tad, ja vīrietis nemana, ka tiek pavests. Ja vīrietim šķiet, ka viņš vienīgais visā pasaulē ir atklājis, cik šī sieviete ir debešķīga, un metas viņu iekarot, kamēr kāds cits vēl to nav pamanījis. Un sieviete mazliet atturīgi ļaujas šai iekarošanai, apzinoties, ka tā ir spēle, ko viņa vada. Reti kurš vīrietis ir gatavs piedalīties spēlē, ko vada sieviete, tāpēc arī reti kuram vīrietim prieku sagādās atklāta pavedināšana. Glaimos gan!

Tajā pašā laikā pieļauju, ka iespējams arī gluži otrādi – ja to, ka notiek pavedināšana, apzinās abi un mana jau uzreiz. Tā ir kā vienošanās klusu ciešot – es redzu, ka es tev patīku un Tu man arī patīc, bet mēs paspēlēsim šo pavedināšanas spēli, jo tas mums abiem sagādā neizmērojamu prieku. Tas ir kaifs no procesa, kad abi jūtas fantastiski labi, jo jūt simtprocentīgu otra cilvēka uzmanību.

Reiz piedzīvoju ļoti apzinātu un acīmredzamu pavedināšanu no pašpārliecināta, bet precēta vīrieša puses. Viss sākās ar ļoti atklātām sarunām. Un ļoti tiešiem pieskārieniem… Kad āķis bija izmests un viņš bija pārliecināts, ka šarms ir kaut mazliet mani apbūris, viņš tikpat atklāti izstāstīja arī savu „pavedināšanas” stratēģiju. To, uz ko citas sievietes (protams, ne jau es!) vienmēr „uzķeras”. Dārgs auto, smalki restorāni ar „tas jau nekas nav” žestu. Sajūsma par maziem bērniem, par ģimenes veidošanu… Kino, pārsteidzoši nieciņi ikdienā… Patiesībā – atklātas un iepriekš precīzi izmodelētas sarunas, uzsverot visu, kas sievietēm šķiet būtisks nopietnu, stabilu attiecību veidošanā. Zinot to, kā tiek „makšķerētas” citas, sajutos pārāka, īpašāka. Un tas tik ļoti vieno un atbrīvo, ka ļāvos viņa pavedināšanai. Jau iepriekš zinot, ka spēle ir tikai spēle un kaut kad tā beigsies, ne vienmēr zūd spēles garša un azarts. Vienkārši – tiek spēlēts savādāk!

Tomēr man vienmēr ir licies – ja tas ir nopietni, tad nav ko spēlēt spēles. Tad ir jābūt tādai, kāda esmu un visam jānotiek tā, kā tam jānotiek. Nesamāksloti, jo patiesi. Tas gan nenozīmē bez izdomas, bez pārsteigumiem, bet gan – būt pašai. Darīt kaut kādas lietas tāpēc, lai viņam sagādātu prieku, nevis tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību un koķetētu. Jo apzināti pavedināt patiesībā nozīmē mazliet tēlot. Un cik tad ilgi tēlosi? Katram gribas, lai viņš patīk un tiek iekārots tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu uz neilgu laiku spēj tēlot. Un tur arī parādās mūžīgais attiecību klupšanas akmens, kas noved pie tā, ka otram šķiet, – cilvēks ir pilnīgi mainījies – nav vairs tas, kādu iepazina sākumā. Lai gan – viņš tieši tagad ir tāds, kāds patiesībā ir.

Kas ir gaumīga pavedināšana no vīrieša puses? Nezinu, vai tai pat jābūt gaumīgai. Dažkārt tieši visbezgaumīgākie, nepieklājīgi pārdrošākie līdzekļi pārsteidz un atbruņo tā, ka efekts ir daudzkārt spēcīgāks par galantu un izsmalcinātu, glamūru pavedināšanu. Būtiskāk – lai tas, ko dara vīrietis, sievietei liekas pieņemams. Un lai tas nav garlaicīgi, atstrādāti, vienveidīgi. Puķe un buča. Puķe un buča. Telefona zvans. Sekss. Garām! Gaumīga pavedināšana vairāk ir „aplidošana”, bet „aplidošana” ir no cita plauktiņa. Aplidošana pieder pie vienas no attiecību veidošanas fāzēm, pavedināšanas mērķis nav uzsākt nopietnas attiecības. Es domāju, ka pavedināt – tas ir mazliet manipulēt. Būtiskākais – nepārcensties. Un izbaudīt! Jo, vērojot izrādi, ir jāizbauda līdz vissīkākajai niansei katra aina, – tu nekad nevari zināt, vai būs nākamais cēliens.

Un vēl – nezinu, kāpēc vīrieši tik maz uzmanības pievērš dejotprasmei. Manuprāt, tas ir visiedarbīgākais un nepārspējamākais pavedināšanas līdzeklis un vispār – līdzeklis, kā apburt jebkuru sievieti.

Andris: “Gribētu, lai pavedina tā, ka runcis liekas – viņš pats izgājis uz alu gaidīt peli”

Andris, 35 gadi, apdrošināšanas konsultants:

Kopš senseniem laikiem vīrietim ir piedēvēta mednieka loma, bet sievietei – kārdinātājas. Attiecībā par pavedināšanu šeit arī meklējama daudzslāņaina atbilde. Pirmkārt, vīrietim ir svarīgs rezultāts – iegūt, sievietei – droši vien būtiskāks vairāk process – tīksmināties. Otrkārt, sieviete var kārdināt un vīrieti it kā izvēlēties, bet vīrietim ir jābūt tam, kurš dzenās viņai pakaļ pa brikšņiem un purviem, apbruņojies ar loku un bultām.

Patiesībā tā ir liela māksla sievietei prast vīrieti pavedināt tā, lai viņam liktos, ka viņš kā runcis ir uzgājis alu, pie kuras sēdēt un gaidīt peli iznākam. Nu nepatīk man tā jaunā ideoloģija, kura mēģina iegalvot, kā bravūrīgi, klaji un redzamā veidā copēt vīrieti, izaicināt viņu un panākt savu mērķi. Reizi pa reizei tas noteikti nostrādā, bet patiesībā no tām kareivīgajām pavedinātājām vīrietis baidās. Man pašam reiz bija gadījums, kad sieviete tik uzbāzīgi sūtīja īsziņas ar divdomīgiem jokiem un pavedinošām frāzēm, ka faktiski es pilnīgi mainīju domas par šo sievieti kā saistošu un mani intriģējošu personību. Savukārt es pats kā pavedinātājs esmu ļoti kautrīgs, tāpēc burtiski izspiežu no sevis piedāvājumu vakariņām un tādas pat atstrādātas vai jau zināmas iepazīšanās stratēģijas. Viena lieta gan ir ļoti svarīga – lai es justu, ka mani neizmanto. Manuprāt, pašlaik valda materiālisma, baudas, seksualitātes un patēriņa kults, kas atstāj milzīgu iespaidu uz jauniešiem. Es dažkārt klausos sabiedriskajā transportā, kā jaunas meitenes ķiķinot apspriež attiecības ar puišiem – cik kurš izmaksājis, ko nopircis un vai vērts par šādu dāvanu ar viņu tālāk pīties. Pieņemsim, ka tas ir pubertātes laika domāšanas veids, bet būtībā – man ir svarīgi apzināties, ka, satiekoties ar sievieti, viņa neizmanto mani kaut kādos savos aprēķinos, dīcot pie veikala skatloga vai runājot par to, kā viņai iepatikusies kaklarota, nākamajā reizē – broša, tad vēl – zābaciņi…

Neesmu skopulis, nudien, bet visam ir savs mērs. Cita lieta, ko esmu novērojis ir tad, kad dažkārt vīrieši apzināti mēģina pavedināt sievieti, kas viņam ir izdevīga vai nu ceļā pa karjeras kāpnēm vai arī tāpēc, ka viņa stāv ceļā. Esmu pat noklausījies paziņu atstāstītos veiksmes stāstus atalgojuma pieaugumā, kā ar komplimentiem, ikdienā izrādītu uzmanību un flirtu viņš centies pavest biroja administratori – visai klusu, varbūt nemaz ne izskatīgu meiteni, lai tādā veidā iegūtu savā kontā jaunus klientus, ko viņa ikreiz piespēlē savam pavedinātājam. Salds cinisms, kas man šķiet cūcība, bet tā nu ir realitāte un reizē spēle.

Artis: Pavedināju un man par šo pieredzi ir kauns…

Foto – Shutterstock.com

Artis, 26 gadi, strādā biroja tehnikas piegādes firmā :

Man ir savs stāsts par pavedināšanu, kas citam vīrietim noteikti ierindotos varoņdarbu listē, bet man sagādāja milzīgu kaunu un apjukumu.

Vispirms gan jāatzīst, ka mani pašu visvairāk pavedina sievietes noraidošā, it kā saltā attieksme, tikko jūtams smaids, kam atkal seko pilnīga vienaldzība. Šāda rīcība uzkurina un liek noskaidrot, ko diez viņa patiesībā domā, vai es kaut nedaudz esmu ievērots, iepaticies un vai ir izredzes kaut vai uz sirsnīgu sarunu.

Atceros, kā, apmeklējot deju nodarbības, gribēju vairāk iepazīties ar man iepatikušos meiteni, bet viņa bija tik cēla un izturējās tik neaizsniedzama, ka jutos kā pilnīgs pienapuika – interese aug augumā, bet tu nesaproti, no kuras puses tuvoties, jo šķiet, ka viņa ir neiegūstama pat skatienam. Kad nonācām beidzot līdz sarunai, atklājās, cik brīnišķīgi sirsnīga un smaidīga viņa ir patiesībā. Tāpat aizsākās kādas attiecības, kur, liekot lietā nelielas aplidošanas viltības, kā arī humoru un dāvanas, mēģināju savaldzināt blakus birojā strādājošu meiteni, ko nereti satiku, kad piegādājām preci. Pilnīgi nejauši mēs kādā jaukā dienā satikāmies kāzās, jo izrādījās, ka katram no savas puses mums jaunlaulātie ir labi draugi. Kāzās kā jau kāzās – jautras dejas, flirtēšana, jampadrači, un beigās mēs atradāmies jau vienā istabiņā. Nu jā, tas bija manas uzstājīgās rīcības un apņēmības pilnās taktikas rezultāts. Mēs pārgulējām un tikai tad es konstatēju, ka viņa ir nevainīga. Tik riebīgi vēl nekad nebiju juties. Es pat nesapratu, kā lai pret šo meiteni izturos. Biju tā samulsis, ka nespēju pat pajautāt, kāpēc viņa to neteica vai kāpēc ļāvās.

Sapratu, ka esmu rīkojies kā pavedējs. Nu un tad, ka viņai ir 19 gadi? Es kaut kā nožēloju, ka uzvedos tik klaji mērķtiecīgi. No otras puses, ar šo pavedināšanu nudien nebiju domājis neko nopietnu. Tur tas āķis, ka nespēju nošķirt sajūtas, kāpēc gan man neribējās šo meiteni satikt arī turpmāk?!

LA.lv
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Dace un Enriko Pecolli piedāvā: izrādē atdzīvosies “Alises Brīnumzemē” varoņi
14 stundas
SS
Solvita Seikste
Kokteilis
Jaunie un pieredzes bagātie festivālā “Bildes”
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TESTS: unikāls tests – cik laba ir tava atmiņa?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

RO
Regīna Olševska
Veselam
Cenrādī par veselības aprūpes pakalpojumiem viens, rēķinā – kaut kas cits 1
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojas par ugunspārtraukšanu Sīrijā
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
7 stundas