Kokteilis
Mīli

Erotika kā maģija: izvirtība, svēts rituāls vai lēciens otrpus apziņai0

Foto – Fotolia

Autore – Anda Kaļinka, žurnāls “Planētas Noslēpumi”

Pateicoties šim aktam, cilvēce joprojām nav izmirusi. Šis process ir ne tikai dabisks un patīkams, bet, kā noskaidrojuši zinātnieki, absolūti labvēlīgi iespaido cilvēka fizisko un psiholoģisko veselību. Bet daudzās kultūrās šī nodarbe pielīdzināta mākslai un pat svētam rituālam.

Antīkās orģijas
Daudzviet pasaulē erotiskie rituāli rīkoti, lai maģiski iedarbotos uz dabu, sekmētu augsnes auglību, palielinātu ražas un lopu pieaugumu. Piemēram, ķeltu tradīcijās īpašu vietu ieņēma Svētās laulības, kurās visskaistāko ciema meiteni izraudzīja par Maija karalieni, bet svētku sacensību uzvarētājs kļuva par Maija karali.

Karalis un karaliene izdekorēja sevi ar zaļumiem, ziediem un lapām un tad svinēja Maija kāzas. Maija karaliene simbolizēja dabu un iemiesoja auglības dievieti, bet Maija karalis pārstāvēja dabas stihisko garu. Senie ļaudis dabas spēkus personificēja vīrišķo un sievišķo būtņu veidolos. Pēc viņu domām, dabā viss radies, savienojoties pretpoliem, un laulības starp vīrieti un sievieti veicina dabas radošos procesus. Tādējādi dzimumaktus, kas bija rituālu sastāvdaļa, uzlūkoja nevis kā izlaidības sekas, bet gan kā būtisku rituāla sastāvdaļu.

Vārdam orģija ir grieķu izcelsme, un sākumā tas apzīmēja reliģiskas mistērijas, kas saistītas ar auglības dievu kultiem. Jāpiebilst, ka lielākoties šīs prakses bija visnotaļ mērena rakstura un tās veica vien noteiktās gada dienās. Tiekdamies pēc skaistuma un harmonijas itin visā, saprātīgie grieķi centās noturēt zelta vidusceļu arī šajā jomā. Pret ķermeniskajām baudām grieķi izturējās kā pret dabas skaistāko dāvanu.

Sabiedrībā valdīja skaista, jauna ķermeņa un mīlestības kults. Vīru un sievu neuzticību neuzskatīja par grēku un neuzlūkoja kā laulības pārkāpumu. Seksam piedēvēja dievišķu izcelsmi un par to pateicās dāsnajiem dieviem kā par augstāko baudu. Bagātajiem grieķiem patika izgreznot māju ar ziediem un nesteidzīgi pavadīt laiku jaunu, kailu meiteņu sabiedrībā. Hetēras ne tikai nenicināja, bet pat augstu vērtēja viņu intelektuālo un fizisko dotumu dēļ.

Noteiktā gada dienā orģijas rīkoja Afrodītes templī. Šajā dienā vietējo sieviešu pienākums bija atdoties svešzemniekiem par naudu. Afrodītes godināšanas svētki turpinājās visu nakti un paredzēja masveida vīna dzeršanu un kopošanos. Savukārt Afrodītes Anosijas svētki bija ekskluzīvāka rakstura, jo tajos piedalīties varēja vienīgi lesbietes. Svētku izdarības sākās ar erotiskām rotaļām, tad sievietes izģērbās un kailas peldējās jūrā. Pēc tam afrodītes apmierināja cita citu visos iespējamos veidos. Vīriešus ceremonijā neielaida!

Rudenī grieķi svinēja Eleisīnas mistērijas deviņu dienu garumā. Procesija, ko veidoja daži tūkstoši cilvēku, izgreznojušies ar mirtas zariņiem, devās uz jūru veikt attīrīšanās rituālu. Nekautrīgās darbības bija rituāla daļa. Par svētku sastāvdaļu uzskatīja arī incestu. Savukārt spēļu laikā par godu nacionālajam varonim Dioklejam norisa tradicionālās skūpstīšanās sacensības starp skaistiem zēniem. Uzvarētājus apbalvoja ar vainagiem un sacukurotiem augļiem. Spartā ik gadu rīkoja hipnopēdijas, kailu zēnu dejas par godu karā kritušajiem kareivjiem. Erotiskās dejas bija lielā cieņā Elladā. Kailie dejotāji imitēja kustības, kādas veic dzimumakta laikā. Parasti šīs dejas bija reliģisku svētku un dzīru sastāvdaļa. Hedoniskie grieķi nevēlējās atteikties no baudām pat kara laikā. Pulkveži ņēma līdzi karagājienos flautistes, arfistes un hetēras. Pēc kaujām viņi atslābinājās to sabiedrībā.

Romiešu izvirtības

Senajā Romā ar seksu nedomāja nekādas attiecības starp diviem partneriem. Vīrieši un sievietes varēja ar to nodarboties, kad un cik vien vēlējās. Starp laulātajiem nepastāvēja nekādi morāli vai juridiski pienākumi, un nekas neierobežoja seksuālo partneru skaitu. Senajā Romā orālais sekss bija vislētākais seksuālais pakalpojums. Uzskatīts par gluži normālu, kad prostitūta vai vīrietis, kurš ieņēma zemu sociālu statusu, apmierināja savu partneri orāli. Pārējiem tā bija pazemojoša nodarbe. Turklāt orālo seksu uzskatīja par vēl apkaunojošāku nekā anālo. Senie romieši ticēja, ka tādu pakalpojumu sniedzējiem ir slikta elpa, un viņus izvairījās aicināt pie pusdienu galda.

Sievietes, kuras ar to nodarbojās, Romā uzskatīja par netīrām, neviens neuzdrošinājās dzert no viņu glāzes, un pat reti kurš uzdrošinājās viņas skūpstīt.

Senajā Romā erotiskā māksla sasniedza savu augstāko uzplaukumu. Mīlas orģijas kļuva gandrīz par centrālo mākslas tēmu. Atklātu seksuālo aktu attēlojumus tolaik neuzskatīja par pornogrāfiju. Seksuāla rakstura gleznas bija redzamas gan publiskās vietās, gan māju interjeros. Erotiski sižeti tāpat attēloti uz traukiem un citiem sadzīves priekšmetiem.

Romas aristokrātu mājas greznoja freskas un gleznas, kurās attēlotie personāži bez jelkāda kauna piedalās seksuālās orģijās. Dārzi bija rotāti ar auglības dievu statujām ar milzīgiem falliem. Īpaša seksualitātes izpausmes specifika piemita tavernām un bordeļiem, ko apmeklēja zemāko sabiedrības iedzīvotāju slāņi. Tās greznoja dažādi talismani un amuleti uzbudinātu dzimumlocekļu formā, kas, kā ticēja, aizsargā no ļaunām burvestībām un neauglības.

Sekss iekaroja arī teātra skatuvi. Visā Romā rīkoja akrobātiskā seksa priekšnesumus – aktieri uz skatuves nodarbojās ar seksu visneiedomājamākajās pozās. Tādu seksuālu izlādēšanos parasti demonstrēja izrāžu starplaikos. Teatrālā seksa demonstrētāji tautā bija ne mazāk populāri par dramatiskajiem aktieriem. Pēc uzstāšanās viņu spilgto priekšnesumu iemūžināja uz tavernu sienām. Īpaši cienīti bija aktieri ar milzīgiem dzimumlocekļiem, kurus varēja labi saredzēt jau no attāluma. Taču lielu locekli neuzskatīja par vīrieša skaistuma simbolu. Senie romieši un antīkie grieķi drīzāk to uzskatīja par komisku.

Senajā Romā bija plaši izplatītas masu orģijas, kas bija pazīstamas kā bakhanālijas. Īpaši neķītras tās kļuva Nērona valdīšanas laikā (1. gs. p. m. ē.), kad piekopa gandrīz visus seksuālo izvirtību veidus: homoseksuālismu, lesbiānismu, grupveida seksu, sadismu, mazohismu un vēl citas perversijas. Precētās sievietes veica jaunekļu iniciāciju.

Ar laiku bakhanālijas nonāca tiktāl, ka mātes atņēma jaunavību saviem dēliem. Orģiju laikā kopojās visi ar visiem, tostarp vīrieši ar vīriešiem. Tos, kuri atteicās piedalīties šajās izdarībās, nogalināja. Romiešu amoralitāte noveda pie tā, ka viņi savās orģijās pamanījās iesaistīt pat bērnus. Jāpiebilst, šajās seksuālajās sektās galvenokārt piedalījās dižciltīgas izcelsmes ļaudis. Nepiesātināmās orģijas turpinājās līdz 186. g. p. m. ē., līdz senāts izdeva pavēli par bakhanāliju aizliegšanu visā Itālijas teritorijā.

Svētais rituāls

Indijā erotika vienmēr ieņēmusi īpašu vietu. Joprojām tur godā skolotājus, kas izglītojuši seksualitātes mākslā, sludinājuši par sievietes un vīrieša savienības sakrālo būtību. 4. gadsimtā radās Kamasūtra, kas vēlāk kļuva populāra arī mūsdienu Rietumos. Daži indiešu pētnieki uzskata, ka pats grāmatas autors Vātsjājana Mallānaga vispār nekad nav stājies seksuālos sakaros ar sievietēm un bijis vien tīrais teorētiķis. Lai kā arī būtu, šā un citu darbu iespaidā arhitekti radīja daudzas erotiskas skulptūras, kas grezno indiešu tempļus un sastopamas budisma pieminekļos arī ārpus Indijas. Indiešu pieminekļi liecina, ka seksuālā dzīve šajā kultūrā allaž gājusi rokrokā ar reliģiju. Tas atspoguļojas krišnaītu erotiskajā poēzijā un daudzos hinduisma tempļu skulpturālajos sižetos, kā arī par to liecina dieva Šivas falla pielūgšanas kults.

Indijā piekopj arī sakrālās prostitūcijas tradīciju. Dažas reizes gadā Saundati templī jaunas sievietes un vīrieši stājas seksuālās attiecībās ar dievlūdzējiem apmaiņā pret to ziedojumiem templim. Šie mīlas akti veltīti Pasaules mātei – dievietei Jellamai, viņas vīram Jamadagni un viņu dēlam Parazuramam, kurš, kā vēstī mīts, nocirtis savai mātei galvu. Ticīgie un Jellamas kulta sekotājas ieslīgst transā un veic maithuna rituālu – glābjošo dzimumaktu. Ir uzskats, ka augstāko kastu svētceļniekus tas tuvina svētumam, bet pašas mīlas priesterienes, kuras pieder neaizskaramo kastai, iegūst apskaužamu statusu – kļūst par dievības sievām. Šīm dāmām ir visnotaļ eksotisks izskats – apliecinot savu godbijību dievībai, viņas nekad nekopj savus matus, kas ar laiku saveļas un līdzinās veļas auklām. Apmeklētāju templim nekad netrūkst. Daži indiešu kultūras pētnieki gan ir pārliecināti, ka Saundati erotiskie rituāli mūsdienās ir vien aizsegs visparastākajai prostitūcijai.

Lēciens Nirvānā
Indijā reiz par sakrālu un ezoterisku dēvēja “Kreisās rokas ceļa praksi”, kas ietvēra sevī daudzus svētus tabu pārkāpšanas rituālus. Par visslavenāko uzskata Pančamakara vai “piecu lietu” ceļu. Šo praksi rūpīgi sargāja no neiesvētītajiem un praktizēja dziļā slepenībā. Pančamakara – “Piecu ma” rituāls – paredzēja piecu aizliegtu lietu lietošanu, kas parastajiem indiešiem bija tabu. Mistisko simboliku piedēvēja skaitlim pieci un burtam “M”, ar ko saistīti pieci tabu prakses elementi. Pirmie četri: zivs, gaļa, apcepti zirņi vai pupas un alkohols. Piektais “M” – maithuna (rituālais dzimumakts).

Tantra aizsākās kā Vama marga – sievietes ceļš. Kreisās rokas ceļa rituālos sievieti partneri bieži sauc par mudru, vārdā, ar kuru jogas praksēs apzīmē roku žestus. Mudra – “tā, kas dāvā baudu”. Indijā rituālu parasti rīkoja aizliegtajās vietās – pamestos tempļos, kapsētās, kremācijas vietās, tādās vietās, kas dēvētas par nolādētām, jo uzskatīja, ka tajās visvairāk sakoncentrējusies dievietes Šakti tumšā enerģija. Tāpat tas pasargāja slepenās prakses adeptus no ziņkārīgiem vērotājiem.

“Piecu ma” rituālā iesaistītas visas piecas sajūtas. Tabu ēdiens un vīns stimulē garšu. Tas nav parasts ēdiens, ko lieto ikdienā. Katru produktu pirms lietošanas iesvēta un attīra ar īpašām mantrām, tad uzlādē ar nelielu vīna daudzumu. Tādējādi, pēc tantristu domām, ēdiens spēj iedarboties uz smalko ķermeni, atmodinot dievietes Kundalīni apslēpto enerģiju.

Optisku uztveri stimulē ar vizuālajiem efektiem, piemēram, šrijantrām un rituāla simbolisko spilgti sārto krāsu. Viena no “kreisā ceļa” tradīcijām paredz, ka seksuālais rituāls nedrīkst noritēt pilnīgā tumsā, jo tas traucē visu sajūtu pilnīgai stimulācijai, ko šajā praksē uzskata par nepieciešamu. Mantras, ko skaita un intonē adepti, virzītas uz dzirdes sajūtām.

Visbeidzot – stimulē tausti un ožu. Visbiežāk vīrietis iesmaržina savas partneres rokas ar jasmīnu, krūtis un vaigus – ar pačūliju, gurnus – ar sandalu, pēdas – ar safrānu, vagīnas zonu – ar muskusu. Šie aromāti saasina sajūtas, un katrs no tiem ir spēcīgs afrodīzijs. Tāpat ir uzskats, ka to lietošana sekmē saknes čakras mūlādharas snaudošo spēku atmodināšanu.

Kamēr mudra, dzīvā dievības izpausme, meditē, viņai uz pieres starp uzacīm iezīmē punktiņu un kāju pēdas un pirkstus iekrāso sārtā krāsā. Uz sejas uzklāj nelielu daudzumu sandala pastas, ar kuru Indijā nereti pārklāj dieviešu statujas. Kopš šā brīža sieviete-Šakti vairs nav sieviete tās personificētajā ķermeniskajā veidolā, bet pārtop par bezpersonisku mistisko avotu un visa esošā matrici – pašas esamības atslēgu. Sieviete pārvēršas par sievišķo dēmonisko spēku, kas rituāla laikā paceļ viņu pār parasto ikdienišķo ķermenisko veidolu.

Partneris ar īpašu mantru lasīšanu godina mudru. Šis rituāla posms virzīts uz dziedzeriem, kas saistīti ar slepeno endokrīno enerģiju – odžu, un tāpat uz čakru zonām, kas pārstāv septiņu smalko ķermeņu lotosus, pa kuriem virzās Kundalīni enerģija. Odža – tā ir smalkā enerģija, kuras apzināta uzkrāšana un kultivēšana sniedz vīriešu vai sieviešu kārtas adeptam iespēju rīkoties ar personisko gribu. Tā ir arī enerģijas avots, kas ģenerē personisko maģisko spēku. Šīs sarežģītās procedūras laikā vīrieša un sievietes apziņa mainās, paceļot to uz augstākiem esības līmeņiem. Vīrietim viņa partnere ir dieviete, bet sieviete sevī izjūt pārdabisko Šakti spēku, un, kamēr ilgst rituāls, kas noris viņpus parastās laika uztveres robežām, vīrietis kļūst par Šivu.

Kreisās rokas ceļa tradīcija nereti dēvē cilvēka ķermeni par “deviņu vārtu templi” – divas acis, divas ausis, divas nāsis, mute, anālā atvere un penis/vagīna. Caur deviņiem vārtiem cilvēkā iekļūst visas materiālās pasaules jutekliskās izpausmes, kas kļūst par mūsu realitāti, un caur šiem deviņiem vārtiem mēs radām personiskās materiālās pasaules, kurās paši dzīvojam. Sievietes un vīrieša ķermeņu savienošanās ir galējais akts – robežas pārkāpšana, aiz kuras apziņai atklājas sakrālā telpa, uz ko virzīts viss rituāls – divi deviņu vārtu tempļi savienojas. Kreisās rokas ceļa rituālos dzimumaktu veic ilgi un lēni, atšķirībā no rietumnieciskās pieejas seksam kā nervozam lēcienam uz orgasmu.

Tas ir atšķirīgs moments ne tikai kreisās rokas ceļa tantrai, bet tāpat kopīgs aspekts indiešu jutekliskuma izpausmei, kas jau senatnē erotisko baudu pārvērta mākslā. Adepta mērķis nav ātri atbrīvoties no seksuālās spriedzes, bet novest šo spriedzi līdz gandrīz neizturamai pakāpei, pārkāpjot normālas seksualitātes robežas. Reizēm, lai to sasniegtu, adepts guļ kails vienā gultā ar sievieti-šakti vairākas naktis un tikai tad tai pirmo reizi pieskaras. Tā rada bioelektrisko apmaiņu starp partneriem, kas pastiprina finālā dzimumakta efektivitāti. Saskaņā ar tantru pat vizuāls kontakts ar partneri ir erotiskās saskarsmes izpausme. Viens no tradicionālajiem sagatavošanās posmiem slepenajam rituālam ir tāds, ka adepts klusējot raugās sava partnera acīs, un tikai tad ir pieļauts viens vienīgs maigs pieskāriens. Ilgstošs skatiens turpinās daudz ilgāk, nekā to raduši darīt mūsdienu cilvēki.

Nesen Vācijā veiktie pētījumi atklāja, ka vienkārša seksuāli pievilcīga pretējā dzimuma fotogrāfijas vērošana izraisa uzmanību pastiprinošas, kokaīnam līdzīgas substances atbrīvošanos smadzeņu daļā, kas reaģē uz pozitīvu stimulāciju. Seksuālā rituāla novilcināšana Austrumu praksē, šķiet, saistīta ar līdzīgām izmaiņām smadzeņu ķīmiskajā sastāvā. Kreisās rokas ceļa rituāla jēga ir ekstāze, kas nav vienkārši sajūtas, no kurām ir labi. Rituālā dzimumakta laikā, Kundalīni enerģijai atbrīvojoties, transformējas apziņa. Pats galvenais: jo ilgāk ilgst dzimumakts, jo augstāks ir seksuālās enerģijas līmenis, kuru rituāla dalībnieki tiecas izmantot maģiskām manipulācijām.

Tehnika un alķīmija

Indiešu tantriskajā praksē apgūst daudzas seksuālās pozas – āsanas. Vairums no tām balstītas uz sievišķā aktīvā/vīrišķā pasīvā sākuma principu, ko tradicionāli uzskata par visefektīvāko mainītās apziņas sasniegšanas veidu, ļaujot vīrišķajai/sievišķajai enerģētiskajai plūsmai savstarpēji mijiedarboties. Piemēram, to var panākt, ieņemot āsanu, kurā partneri atrodas viens pret otru ar sejām, kad mugurkauls ir iztaisnots, lai Kundalīni enerģija plūstu no seksuālā centra uz smadzenēm. Āsana mukha-maithuna, kur partneri nodarbojas ar abpusēju orālo seksu (pozīcija “69”), tāpat veicina spēcīgu bioenerģētisko apmaiņu starp vīrišķo un sievišķo enerģiju. Tādā veidā rada sava veida noslēgtu seksuālo apli, kurā partneru enerģijas cirkulē no viena pie otra nepārtrauktā plūsmā, un šo erotiski maģisko apmaiņu var pielīdzināt uroborosam – alķīmiskajai čūskai, kas rij pati savu asti.

Tantriskajā tradīcijā sievietes, kuras apmācītas spēlēt šakti lomu, apgūst vagīnas muskuļu pārvaldīšanas tehniku, kas pazīstama kā sahadžoli. Indijā šajā metodē iesvētītās vecākās sievietes (reizēm mātes vai vecmāmiņas) apmāca meitenes, kuras sasniegušas dzimumbriedumu. Tradicionālā sahadžoli apmācība ir intensīva vaginālo muskuļu trenēšana daudzu gadu garumā.

Kreisās rokas ceļa tantristi piedēvē lielu nozīmi sievišķajiem šķidrumiem, vaginālajām sekrēcijām. Šo substanci dzer rituāla laikā, piedēvējot tai vistīrāko sievišķo enerģiju, ko sauc par amritu – “nemirstības eliksīru”. Daudzi tic, ka tā spēj transformēt cilvēcisko apziņu. Substance atmodinot sievišķā dēmonisma spēku vīrietī. Dažādos alķīmijas traktātos to dēvē par zālēm dvēselei. Ķīniešu seksuāli maģiskajā tradīcijā lielā vestibulārā dziedzera sekrēts, kas atbrīvojas orgasma laikā, tāpat uzskatīts par substanci, kas satur iņ pārpilnību, sievišķo dzīvības spēku, kuru dzerot var iegūt nemirstību.

Seksuālais vampīrisms

Atšķirībā no indiešu un tibetiešu seksuālajām praksēm, kur sieviete dalībniece vismaz teorētiski uzlūkota kā dzīvā dieviete, ķīniešu iņ-dao pilnībā balstīts uz vīrieša tieksmi iegūt nemirstību un neierobežotu spēku. Sieviete ir vienīgi seksuāls akumulators, kuru vajag izlādēt, iztukšot un tad atmest. Pēc tamlīdzīgas procedūras viņu uzlūkoja par maģiskiem mērķiem nederīgu, tieši tādēļ harēmu pastāvīgi papildināja ar jaunām meitenēm.

Vienā no rekomendāciju tekstiem “Jui Fan Čži Jao” teikts, ka vīrietis pats sevi sagrauj, aprobežojoties ar seksuālajiem sakariem vien kopā ar savu laulāto draudzeni, kas it kā iztukšo visas viņa vīrišķās enerģijas jaņ rezerves. Raugi, tas ir seksuālais vampīrisms – apzināta, vienpusēja viena partnera seksuālās enerģijas nosūkšana, lai otrs gūtu enerģiju. Tādējādi viens partneris kļūst aizvien spēcīgāks, bet otrs fiziski un psiholoģiski novājinās.

Saistītie raksti

Saskaņā ar daoisko seksuālo alķīmiju faktiski vienīgais erotiskās enerģijas apmaiņas uzdevums ir nemirstības iegūšana. Viena vakara laikā imperators mēģināja stāties dzimumsakaros ar pēc iespējas lielāku sava harēma konkubīņu skaitu, tiecoties uzņemt sevī sievišķo iņ enerģiju, ko dāvāja viņam jauno meiteņu vagīnas, tajā pašā laikā nepieļaujot vīrišķās enerģijas jaņ zudumus, izvairoties no sēklas noplūdes.

Lai arī vīrietim nevajadzēja ejakulēt, aktu uzskatīja par veiksmīgu, ja tā laikā sieviete izjuta vairākus spēcīgus orgasmus. Bija uzskats, ka tik lielas sievišķās seksuālās enerģijas uzņemšana, nezaudējot vīrišķo, sniedz vīrietim fizisko spēku, paildzina jaunību un nodrošina tādu enerģijas uzkrājumu, kas pat pārsniedz fiziskā ķermeņa robežas un paliek kopā ar viņu pēcnāves dzīvē.

LA.lv