Pagājušās nedēļas nogalē visā Latvijā pieminēja barikāžu laika notikumus. 1991. gada janvārī milzu lomu spēlēja Latvijas Televīzija, kuras galvenajā informatīvajā raidījumā “Panorāma” tolaik strādāja žurnāliste Velta Puriņa. Tieši viņai augusta puča laikā, desantniekiem ieņemot televīzijas ēku, tiešajā ēterā nācās teikt pēdējos vārdus tautai, pirms sakari pārtrūka. Vēlāk, uz atmodas viļņa lidojot, Velta nonāca 5. Saeimā, pēc tam Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) un pēc muļķīga skandāla klusi darbojās mazāk populāros medijos, līdz tika uzaicināta uz topošo televīzijas kanālu “Rīga TV24”, kur nu jau vairākus gadus vada rīta raidījumu “Dienas personība”.

Cik droši tu juties janvāra barikāžu laikā Zaķusalas studijā?

Varu piekrist visiem tiem cilvēkiem, kas teica, ka barikāžu laikā Rīgā ir bijis drošāk nekā jebkad. Arī Zaķusalā. Te visapkārt bija mani cīņubiedri, daudz ļaužu, kuri jebkurā brīdī bija gatavi aizstāvēt televīziju, jo bija nerakstīts likums, ka par spīti visam televīzija un radio nedrīkst apklust, avīzes nedrīkst pārtraukt izdot, lai cilvēki nepārtraukti tiktu informēti par notikumiem, kas briest. Tāds bija žurnālistu darbs, un strādājot jau par bailēm nedomā. Tikai tad, kad esi pārradies mājās, sāc domāt, kas varēja notikt. Mēs turpinājām veidot arī sestdienas “Panorāmas”, kuras vēl plašāk atspoguļoja norises sabiedrībā jau vairākus mēnešus iepriekš, pirms ēterā parādījās raidījums “Labvakar!”.

Arī es stāvēju uz barikādēm pie telefonu centrāles Pērses ielā, un, kad bija atelpas brīdis, gāju pāri Salu tiltam uz Zaķusalu, kur pulcējās mākslinieki, notika koncerti un visi uzmundrināja cits citu. Vai tu pakavējies šeit pirms došanās mājās?

Es nedevos mājās. Kopā ar citiem žurnālistiem, operatoriem un videoinženieriem strādāju diennakts režīmā, tādēļ ka gaidāmie notikumi solījās būt neprognozējami. Tajā laikā televīzijas durvis visiem, kas apsargāja Zaķusalu, bija atvērtas. Viņi varēja nākt te apsildīties, iedzert kafiju, paklausīties koncertprogrammas, ko piedāvāja skatuves mākslinieki, kuri šādā veidā atbalstīja televīzijas darbiniekus un barikāžu aizstāvjus.

Kur tu atradies naktī uz 20. janvāri, kad pie Bastejkalna sākās šaušana?

Es turpat televīzijas ēkā vien biju, darīju ikdienas lietas – lasīju ziņu lentes, gatavoju materiālus, uzklausīju telefona zvanus. Tajā dienā atbildīgais par ziņām bija Ojārs Rubenis, un tieši viņam bija skatītājiem jāpasaka, ka sāk šaut. Pie mums ieradās arī Latvijā akreditētie ārvalstu žurnālisti montēt un nosūtīt uzfilmētos kadrus savām televīzijām.

Atceros, satiku Dānijas reportieri Sonju, kura ar savu operatoru bija atradusies pie Brīvības pieminekļa, kad sākās apšaude. Viņa stāstīja, ka lodes bijušas mērķētas arī uz pieminekļa pusi, bet bailes sajutusi tikai tagad, atgriežoties drošībā. Tā mēs visi darījām savu darbu, nedomājot, kas būs. Kad nošāva operatoru Andri Slapiņu, nespēju tam noticēt, jo pavisam nesen biju viņu satikusi tik apgaroti stāstām par saviem nākotnes plāniem braukt uz Franciju filmēt. Nevaru izstāstīt, ko jutu, jo tas likās tik nereāli, ka kādu no mums nošaus.

Arī Gvido Zvaigznes tēvs, kad dēls bezcerīgā stāvoklī gulēja 1. slimnīcā, atrada spēku atnākt pie mums uz televīziju, lai ierakstā lūgtu nešaut, netaisīt provokācijas un nepieļaut citu bojāeju. Šīs emocijas nekad neizzudīs no manas atmiņas.

Pagāja pusgads, un augusta puča laikā jau tev nācās skatītājiem teikt pēdējos vārdus, sākoties omoniešu uzbrukumam Zaķusalas televīzijas studijai. Vai padomāji arī par saviem bērniem, jo meitas tolaik vēl bija diezgan mazas?

Jā, tas bija tāds pārdomu skrējiens lejup pa kāpnēm uz studiju, jo tikko Latvijas Tautas fronte (LTF), kuras domē es biju, lūdza necelt iedzīvotājos paniku. 19. augustā mums visu dienu pienāca brīdinājuma zvani par bruņutransportieru kustību Rīgā, taču līdz vakaram nekas nenotika. Tomēr ap plkst. 19 Ziņu dienesta producents pa devītā stāva logu pamanīja, ka militārās tehnikas kolonna nogriežas uz Zaķusalu, un mūsu operatori novietoja kameras stūrī blakus studijai ar skatu uz ieejas durvīm. Tā mēs redzējām, ka daļa desantnieku dodas uz sētas durvīm, no kurienes veikli virzījās uz galveno ieeju.

Mani pārsteidza, cik labi viņi pārzināja visas televīzijas ejas, tātad bija labi informēti. Neviens no mums īsti nesaprata, kas vispār notiek, ko darīt tālāk un ar ko tas beigsies. Galvenais bija informēt sabiedrību. Tobrīd trešā stāva studijā turpinājās ziņas krievu valodā, kuras, šķiet, lasīja Mihails Popkovs.

Mēs viņam ar zīmēm rādījām, ka tās jābeidz, taču diktors mierīgi pabeidza savu sakāmo. Ejot kadrā, nodomāju, varbūt jāpagaida vēl kāds zvans no režisora, vai tiešām televīziju ieņem. Varbūt mūs tikai pabaidīja. Bet durvis uz gaiteni pavērās plašāk un kolēģis Mečislavs Tomkēvičs mudināja doties prom, jo tūlīt te būšot omonieši. Pirmajā stāvā visi esot noguldīti uz grīdas un apsargi atbruņoti.

Un tad tu ēterā pateici vēsturiskos vārdus: “Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs.”

Jā. Pēc tam es izgāju no studijas ar pārliecību, ka tagad cilvēki vismaz zinās, kas ar mums notika. Sajūtas bija briesmīgas. Kad kopā ar režisoru un videoinženieriem iegāju liftā, lai brauktu pēc personiskajām mantām, pie mums pieskrēja divi omonieši, kliedzot “stojaķ, stojaķ”, bet lifta durvis jau vērās ciet un mēs laimīgi uzbraucām uz devīto stāvu, paņēmām somas un braucām lejā, kur stāvošie militāristi mūs palaida garām, laikam domādami, ka jau augšā esam izkratīti.

Tobrīd pļaviņā televīzijas priekšā nosēdās helikopters, no kura lēca ārā armijas cilvēki ar automātiem šaušanas gatavībā un skrēja uz televīziju. Pa to laiku bija izplatījušās baumas, ka es esmu cietusi.

Pienāca kāds cilvēks, kurš lūdza aizbraukt kopā ar viņu uz Latvijas Radio, lai pastāstītu par notikumiem televīzijā. Tad nu mūs ar kolēģi Aivaru Markotu radio arī iztaujāja, un varējām satrauktos prātus nomierināt, ka televīzijas darbinieki nav cietuši, jo tikpat labi mūs varēja iekaustīt, ja būtu palikuši studijā, ko pēc tam atradām izdemolētu. Bojā aizgāja arī žurnālista Jura Kažas no Zviedrijas atsūtītie materiāli par atbalsta pasākumiem Baltijai. Un kādam bija ievajadzējušās divas manas žaketes…

Bijušie tautfrontieši Dainis Īvāns un Velta Puriņa piedalās pēdējā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja Edmunda Johansona memuāru "Čekas ģenerāļa piezīmes" prezentācijas pasākumā 1991.gada barikāžu muzejā. Foto - LETA
Bijušie tautfrontieši Dainis Īvāns un Velta Puriņa piedalās pēdējā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja Edmunda Johansona memuāru “Čekas ģenerāļa piezīmes” prezentācijas pasākumā 1991.gada barikāžu muzejā. Foto – LETA

Par laimi, pučs ilga tikai trīs dienas, strauji sākās atjaunotne un tuvojās arī 5. Saeimas vēlēšanas, kurās tu tiki ievēlēta no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) saraksta. Kā tev starp simt gudrajām galvām veicās?

Kāds no LNNK mani uzaicināja kandidēt, kaut nekad neesmu bijusi viņu rindās. Ilgi nevarēju izlemt, bet pozitīvu lēmumu man palīdzēja pieņemt viens Latvijas Televīzijas atraidīts sižets par ārzemju latvieti Aivaru Jerumani, kurš diezgan kritiski izteicās par jauno politisko partiju “Latvijas ceļš”. Tā nu aiz spītības, ar cerību kaut ko mainīt piekritu kandidēt tieši no LNNK, lai gan mani aicināja arī citas partijas. Jo vārdos tika deklarēts, ka izteikties visiem ir vienādas tiesības, bet reāli tomēr tā nebija. Nez kāpēc šis atteikums neparādīt sižetu mani personīgi aizvainoja. Droši vien jau šis atšķirīgais viedoklis neko nemainītu, bet kādēļ gan no tā vajadzētu baidīties.

Strādājot Saeimā, man bija laba mācība visādās jomās. Mani jau sākumā pie vietas nolika balsošanas kārtība – īkšķis uz augšu, īkšķis uz leju – kas man galīgi nebija saprotams. Ja es dzirdu labas lietas, kāpēc man būtu jābalso pret vai jāatturas, taču tā, redz, ir cita frakcija, kas to piedāvā. Kopā ar Gundaru Ķeniņu-Kingu biju sagatavojusi vairākas uzstāšanās par vienādām iespējām darba tirgū un citiem ekonomiskiem jautājumiem, bet viens kolēģis teica, ej un runā, otrs – nē, par to runās cits, jo tajā laikā atšķirīgo viedokļu paudējs bija Pēteris Tabūns, kam tauta uzticējās. Tā es netiku pie vārda un beigās atmetu ar roku. Laikam pietrūka pašapziņas.

Uz savas ādas izbaudīju, cik liela ir preses vara, jo īpaši, ja cilvēka doma tiek interpretēta mazliet citādi.

Kur tālāk aizveda tavas darba gaitas?

Pēc Saeimas mani ievēlēja Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, no kuras aizgāju pēc pašas vēlēšanās, saprazdama, ka esmu pāršāvusi pār strīpu, pateicoties diviem diezgan negodprātīgiem cilvēkiem. Uz savas ādas izbaudīju, cik liela ir preses vara, jo īpaši, ja cilvēka doma tiek interpretēta mazliet citādi. Skandāla pamatā bija muļķīgas derības par reklāmas ievietošanu laikrakstā “Diena”. Pēc NEPLP perioda strādāju Latvijas ziņu kanālā, Latgales reģionālajā televīzijā, vienu vasaru arī par pārdevēju pie saviem radiniekiem. Tas darbs man ļoti patika, jo bērnībā mans sapnis bija kļūt par kosmonauti, pārdevēju vai ārsti. Vienai nelielai avīzei rakstīju arī sleju par sabiedriski politiskām aktualitātēm. Visās darba gaitās tomēr kāds medijs arvien soļoja man blakus.

Un tad nonāci “Rīga TV24”, lai vadītu rīta raidījumu “Dienas personība”?

Tā bija brīnišķīga sakritība, ka tika veidota dzīvā satura televīzija. Visu mūžu man visvairāk ir paticis būt tiešajā ēterā, kur nekas netiek montēts un griezts ārā. Paldies visiem par uzticēšanos! Mums ir lielisks kolektīvs. Dzīvē man arvien nākušas līdzi aizdomas, jo mans tētis savulaik bija izsūtīts spaidu darbos Vācijā un pēc tam Staļina nometnēs.

Kaut biju bijusi gan pionieros un komjauniešos, spēlēju Latvijas Valsts universitātes rokasbumbas izlasē un labi mācījos, biju teicamniece un saņēmu labu stipendiju, mani vienalga nelaida uz ārzemēm. Un tad pēkšņi no LVU mani izvirzīja uz komjaunatnes kongresu Maskavā. Tur valdīja cita gaisotne, bet, kad atgriezos, no līdzbiedriem jutu negaidītu atsalumu.

Izrādījās, seši cilvēki bija uzrakstījuši komjaunatnes komitejai sūdzību, atgādinot par mana tēva pagātni, ko viņš no manis bija rūpīgi slēpis, lai neradītu problēmas. Pēc tam tēvs atklāja, ka tad, kad padomju laikos virs Rīgas 6. vidusskolas ticis uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, viņš izsaukts uz pratināšanu čekā, iztaujāts, kur viņa trīs bērni tajā laikā atradušies. Arī es vēlāk nonācu čekā, lai paskaidrotu, kur esmu ņēmusi mašīnrakstā iesieto Aleksandra Solžeņicina grāmatu “Vēža baraka”. No tālākām nepatikšanām mani laikam glāba augstskolas pasniedzēja Pētera Krupņikova vārdi, ko pateicu izmeklētājam: “Vai tad jūs negribētu uzzināt, ko raksta jūsu ideoloģiskie pretinieki?”

Raidījumā “Dienas personības” tu sarunājies gan ar Valsts prezidentu un valdības ministriem, gan citiem dažādās jomās veiksmīgiem cilvēkiem, uzklausot visdažādākos viedokļus. Kādi vēl tev plāni Latvijas simtgades gadam?

Ja nemaldos, pirms gada kāds no valdības teica, ka, sagaidot Latvijas simtgadi, katram no mums jābūt aktīvam. Laimīgs gadījums mani saveda kopā ar Rīgas aktīvo senioru aliansi “Rasa”, kas startēja ar vairākām pilsoniskajām iniciatīvām, tostarp Tautas saeimas grāmatu, kuras 26 sējumos (A3 formāts, katrs 6 kg smags) cilvēki tiek aicināti uzrunāt valsti, uzrakstīt savas emocijas, paust gan labo, gan ne tik labo, kas dzīvē pieredzēts, – katram atvēlēta viena ar roku rakstīta lapa. Šos vēstījumus gaidām no jauniem un veciem dažādu tautību ļaudīm, izsakoties savā dzimtajā valodā, lai tie saglabātos nākamajai simtgadei.

Tautas saeimas grāmata glabāsies Nacionālajā bibliotēkā. Nu, lūk, es uzņēmos šīs grāmatas ceļa koordinēšanu. Latvijas reģionos rakstīšana iet raitāk, Rīgā – lēnāk.

Cilvēki atceras, ka reiz par rakstītajiem vārdiem nācies ciest, tādēļ viņi vairāk raksta par savu dzimtu un emocijas ieliek vēlējumos. Kādi 25 – 30 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju to varēs izdarīt, ja taupīgi rakstīs, varbūt arī vairāk. Turklāt Rīgas mākslinieki lūdza atstāt vienu grāmatu savām mini ainavām. Vēl no visas sirds biju iesaistījusies Latvijas simtgadnieku pirmā salidojuma organizēšanā, kas pagājušā gada vasarā notika Rundāles pilī, un nu arī dokumentālās filmas “Piedzimt kopā ar Latviju” veidošanā par 13 simtgadniekiem, kuri izstāsta savus stāstus par Latviju no bērnības līdz mūsu dienām.

Foto - LETA
Foto – LETA

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez agras rīta piecelšanās, uztraukuma par sarunu ar “Dienas personību”, kafijas, ūdens, bērniem – vienvārdsakot bez visa tā, kas veido mūsu dzīvi.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Labāk pajautā kolēģiem!

Būtiskākais sasniegums darbā?

Visvairāk manu sirdi un prātu sildījusi cilvēku uzticēšanās, atmodas laikā saņemtie atbalsta vēstuļu kalni.

Labākā izklaide?

Dažādas, bet jaunākā – es mācos zīmēt.