Bohēma nav nekāda pļēgurošana, uzsver grupas “Pērkons” līderis Juris Kulakovs, kurš ilgus gadus baudījis rokmūzikas zvaigznes cienīgu dzīvesveidu. Tagad, pietuvojies 60 gadu jubilejai un nokļuvis vectētiņa kārtā, Juris vēl nedomā par došanos pelnītā atpūtā, jo klausītāji joprojām vēlas redzēt viņu uz skatuves. 26. novembrī Cēsīs notiks “Kulakova nakts” koncerts.

Ar nopelniem bagāto mākslinieku tiekamies viņa “penthausā” jeb Maskavas priekšpilsētas 9. stāva dzīvoklī, no kura paveras skaists skats uz Daugavu un Latvijas Televīzijas torni. Juris šeit mitinās ar mīļoto sievieti Lilitu jeb Lilī, ar kuru ir kopā jau vairākus gadus. Viņa istabā lielu daļu telpas aizņem sintezatori, uz kuriem Juris atsvaidzina iemaņas veco skaņdarbu spēlēšanā un mēģina radīt jaunus. Kad vaicāju, vai daudzdzīvokļu nama kaimiņiem nav iebildumu pret komponista daiļradi, Kulakovs atbild, ka sintezatoru skaļumu iespējams regulēt, tādēļ viņš cenšas uzvesties pieklājīgi un netraucēt kaimiņus.

Iepriekšējā dzīvesvietā Čaka ielā tas gan ne vienmēr bijis pa spēkam, jo tur Kulakova dzīvoklī ir īstas pirmās brīvvalsts laika klavieres, no kurām iespējams izvilināt patiesi iespaidīgu troksni. “Reiz kāpņu telpā satiku kaimiņieni, kura žēlojās: “Nebūtu tik traki, ja jūs spēlētu kaut ko skaistu, piemēram, “Pie dzintara jūras”, bet jūs pa naktīm spēlējat savas komponista lietas.” Citreiz mums ballītē nakts vidū pazuda elektrība, jo augšstāva kaimiņš, bijušais ugunsdzēsēju virsnieks, nevarēja aizmigt un izskrūvēja manam dzīvoklim korķus,” atceras Kulakovs.

Mūzika dažādām paaudzēm

Dzīvoklī uz palodzes redzama “Zelta mikrofona” balva, ko “Pērkons” pirms dažiem gadiem saņēma par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā. “Tas bija mājiens ar slotas kātu, ka mums laiks doties pensijā,” smejas Juris, bet ne viņš, ne pārējie “Pērkona” dalībnieki nekādā pensijā vēl netaisās. 26. novembrī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” notiks “Kulakova nakts”, kurā klausītāji varēs baudīt viesu priekšnesumus un iemīļotās “Pērkona” dziesmas: “Balāde par gulbi”, “Slidotava”, “Zaļā dziesma”, “Labu vakar” un daudzas citas. Visas biļetes uz šo koncertu jau ir izpārdotas, taču “Pērkona” daiļrades cienītājiem nav jākrīt izmisumā: nākamgad, kad gan Kulakovs, gan grupas soliste Ieva Akuratere svinēs 60 gadu jubileju, viņiem ieplānota koncertu turneja, kurai dots nosaukums “Gandrīz tautasdziesma”.

Daudzas no “Pērkona” dziesmām tiešām ir teju tautasdziesmu statusā, jo vairākums latviešu tās zina no galvas un var braši dungot līdzi. “Koncertos redzam, ka mūsu dziesmas ir iecienītas jau vairākās klausītāju paaudzēs, uz mūsu koncertiem nāk arī jaunieši, kas šo dziesmu sacerēšanas laikā vēl nebija dzimuši. Viens paziņa man atstāstīja sarunu: “Tēvs saka meitai: “Iešu uz “Pērkona” koncertu.” Meita prasa: “Kas tas tāds “Pērkons”? Uzliec, gribu paklausīties.” Noklausījusies dažas dziesmas, viņa saka: “Jā, interesanti. Es arī gribu uz koncertu!””

Raimonda Paula skolnieks

Kulakovs norāda, ka “Pērkona” dziesmas izklausās vienkāršas un viegli iegaumējamas, taču kompozīcijā tās nebūt nav primitīvas, jo dziesmu autori balstījušies uz pamatīgām mūzikas vēstures zināšanām un akadēmiskās mūzikas pieredzi. Kolēģi teikuši Kulakovam, ka viņš ir pārāk izšķērdīgs, jo vienā dziesmā pamanās iepīt muzikālās tēmas, ar kurām pietiktu trim dažādām dziesmām. “Mūsu priekšrocība ir tā, ka “Pērkona” dalībniekiem bija laba muzikālā izglītība. Tādēļ varu tikai izteikt savu pateicību godavīram Imantam Kokaram, kurš padomju laikā bija Valsts konservatorijas rektors. Kompartijas funkcionāri pieprasīja, lai mani izmet no konservatorijas, bet Kokars mani aizstāvēja, laikam redzēja, ka man ir talants.”

Kulakovs arīdzan lepojas, ka savulaik bijis Raimonda Paula “oficiālais students”, apguvis klavierspēles iemaņas konservatorijas džeza klavieru klasē. Maestro tolaik bija tikai četri šādi mācekļi, un Kulakovs ar kolēģiem spēlēja ne tikai džeza improvizācijas, bet arī klasiskās mūzikas skaņdarbus. “Arī māksliniekam, lai viņš varētu uzgleznot modernu portretu, ir jāzina klasiskās glezniecības pamati, nepieciešamas anatomijas zināšanas utt. Tāpat arī mūzikā jāapgūst dažādas tehnikas.”

Teicamnieka sindroms

Kulakovs atzīst, ka viņu tracina, ja mūziķi pavirši izturas pret savu darbu. “Es esmu perfekcionists, laikam tā izpaužas mans “teicamnieka sindroms”. Nesen man piezvanīja viens mūziķis, kurš stāstīja, ka sarakstījis lielisku dziesmu, bet aranžējums viņu īsti neapmierina. Viņš man prasa, kas ir stīgu kvartets, tad nu nācās skaidrot, ka tās nav četras vijoles!”

Teicamnieka sindroms Jurim varētu būt no mammas, kas ilgus gadus bijusi skolotāja Līvānos (turpat par skolotāju strādā arī Jura māsa Maija). Padomju laikā, kad Kulakovs kāpa uz skatuves, no apzinīgā skolnieka tēla bija palikušas Jurim raksturīgās brilles, bet brīvdomīgu iespaidu atstāja garās matu cirtas, kas tolaik bija dumpības izpausme. Kulakovs atceras, ka reiz ar “Menuetu” aizbraukuši uz Vissavienības festivālu Kijevā, ko translēja padomju Centrālā televīzija. “Atnāca režisors un teica: “Šos zēnus vajag aizsūtīt uz frizētavu!” Matus nenogrieza pavisam, bet krietni un bez stila izjūtas apšķērēja. Mana mamma vēl ilgi pēc tam teica: “Dēliņ, cik labi būtu, ja tu uztaisītu tādu frizūru, kāda tev bija pēc Kijevas brauciena!”80. gados “Pērkons” kļuva par dumpīgās jaunatnes ie- cienītu grupu, kas atmodas priekšvakarā mūziķiem nozīmēja ievērojamas nepatikšanas. Valdošais režīms iekļāva “Pērkonu” aizliegto grupu sarakstā, it sevišķi pēc 1985. gada koncerta Ogres estrādē, kas beidzās ar vilciena demolēšanu un atspoguļots Jura Podnieka filmā “Vai viegli būt jaunam?”.

Dumpinieku dzeja

Dumpinieka gars vieno Kulakovu ar tautas mīlēto dzejnieku Eduardu Veidenbaumu, kura 150 gadu jubileja nesen tika svinēta daudzviet Latvijā. “Veidenbaumu es sajūtu kā savu gara radinieku. Viņa dzejoļos ir ļoti daudz filozofijas, pat dzejoļos, kuros viņš koķetē ar alus dzeršanu. Ja cilvēkam ir slikta humora izjūta, viņš nekad nesapratīs Veidenbaumu.” Kulakovs uzsver, ka Veidenbaums bija ļoti labi izglītots, bija apguvis vairāk nekā pusduci valodu, arī sengrieķu un latīņu, tādēļ varēja lasīt Horāciju oriģinālvalodā. “Latviešu dzeja viņu garlaikoja, tādēļ viņš sarakstīja dzejas rindas “Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”.”

Kulakovs savām dziesmām vienmēr izvēlējies patiešām augsta līmeņa dzeju (Veidenbaums, Jānis Ziemeļnieks, Māris Čaklais, Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs). Juris stāsta, ka 1. decembrī uzaicināts uz Strenčiem, lai piedalītos muzikālā uzvedumā ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju (šogad Ziemeļniekam tiek svinēta 120 gadu jubileja, bērnībā dzejnieks dzīvojis un mācījies Strenčos).

Veidenbaums un Ziemeļnieks, arī Elsbergs un Melgalvs ir no tās latviešu dzejnieku plejādes, kuru mūžs aprāvās krietni pāragri; nereti to veicināja dažādas atkarības un pārāk liela aizraušanās ar apreibinošo vielu lietošanu. Kulakovs nav slēpis, ka arī viņam bijušas problēmas ar pārmērīgu alkohola patēriņu, bet jautājumā par nāves un mūžības tēmu ir noskaņots filozofiski. “Katram no mums kādreiz pienāks gals, un īsto brīdi mēs neviens nezinām.” Kā traģisku piemēru viņš min ilggadējo “Pērkona” skaņu režisoru Ilmāru Āboliņu, kurš ar četriem ģimenes locekļiem gāja bojā sprādzienā Saulkrastos. Policija uzskata, ka sprādzienu izraisīja neuzmanīga apiešanās ar pirotehniku, bet Kulakovs apšauba versiju, ka tas bijis nelaimes gadījums. Pēc viņa domām, kāds pielicis roku pie sprādziena sarīkošanas, jo Āboliņš pret savu pirotehniķa darbu vienmēr izturējies ar lielu atbildību un nebūtu pieļāvis tik rupjas kļūdas bīstamo vielu glabāšanā.

Himnas autors

Par sevi Kulakovs neuztraucas, jo viņa dzimtā ir ilgdzīvotāji. Viņš lepojas ar mammu, kurai tūlīt jau 90. Viņa ilgus gadus strādāja ar Līvānu skolēniem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Kulakovs jūtas īpaši pagodināts par viņam uzticēto iespēju veidot vairākus skaņdarbus nākamā gada Dziesmu un deju svētkiem. “Pret šo darbu izturējos ārkārtīgi atbildīgi, jo šīs mūzikas pavadībā dejos tūkstošiem dejotāju.”

Vai kāds no jaunāko laiku skaņdarbiem kādreiz kļūs par Dziesmu svētku repertuāra klasiku, tāpat kā “Saule, Pērkons, Daugava” vai “Manai dzimtenei”? “To rādīs tikai laiks,” atzīst Kulakovs. “Piemēram, Ēriks Ešenvalds ir augstākā līmeņa meistars.”

Šobrīd saasinājušās diskusijas par mūsu valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”: vieni iesaka noteikt standartu himnas izpildīšanai, bet citi rosina nomainīt himnu ar kādu mundrāku melodiju, piemēram, “Saule, Pērkons, Daugava”. Kulakovam šķiet, ka šīs diskusijas ir nedaudz smieklīgas. “Mūsu himnai nav ne vainas, tādēļ būtu muļķīgi to mainīt. Manuprāt, himnai jābūt tādai, lai to varētu nodziedāt katrs. Himnu var dziedāt gan solists bez jebkāda pavadījuma, gan koris ar simfonisko orķestri.”

Kulakovs ir iesitis roku himnu rakstīšanā, jo sarakstījis himnu gan Līvānu pilsētai, gan savai Līvānu skolai. Dzimtā pilsēta viņu pagodināja, piešķirot Līvānu Goda pilsoņa statusu. “Kad rakstīju Līvānu himnu, daudz domāju, kas ir himna un kādai tai jābūt. Manuprāt, himna jādzied no sirds, godinot savu tēvzemi.”

Cenšos atturēties

Kulakovs atklāj, ka daudzi Latvijas mūziķi viņam teikuši: “Pērkona” mūzika viņiem bijusi būtisks iedvesmas avots. Piemēram, savā daiļradē no Kulakova sacerētās mūzikas iedvesmojās “Prāta vētra”, Mārtiņš Freimanis un grupa “Tumsa”, kā arī daudzi citi. Mārtiņš Freimanis jau vairākus gadus nav mūsu vidū, jo bohēmiskais dzīvesveids bija novājinājis viņa organismu, kas nespēja izturēt saslimšanu. Līdzīgas likstas piemeklējušas ne vienu vien mūziķi, kam alkohols kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

“Mūzikas un mākslas pasaulē pārsvarā ir ļoti jūtīgi cilvēki. Taču bohēma nav nekāda pļēgurošana. Tā ir lieliska sabiedrība, radoši cilvēki, kas meklē savu ceļu un ar cieņu izturas cits pret citu. Jā, mēs varam iedzert, bet tas nenozīmē brutālu piedzeršanos.” Pirms dažiem gadiem Kulakovs kādā intervijā stāstīja, ka alkoholu esot izdomājis Dievs, arī Jēzus pirmais brīnumdarbs bija ūdens pārvēršana vīnā. Tādēļ rīts jāsāk ar šampanieti, bet tālāk jāturpina no gaišākā vīna uz tumšāko. Diemžēl no šāda dzīvesveida krietni cietušas Kulakova aknas, tādēļ pagājušogad viņam ilgāku laiku nācās pavadīt slimnīcā. Ārsti brīdināja, ka pārmērīgai alkohola lietošanai jāliek punkts. “Tagad cenšos atturēties no alkohola. Gadu nelietoju nemaz, šobrīd tikai simboliski,” stāsta Kulakovs.

Lepojas ar meitu

Cilvēki, kas atmetuši dzeršanu, nereti kļūst nīgri un ar visu neapmierināti, bet Juris noliedz, ka dzīve bez alkohola kļuvusi pelēcīgāka. “Dzīve vienmēr ir krāsaina. Ja tā nav, varam paņemt otas un izkrāsot.”

Lai parādītu, ka tas domāts arī burtiskā nozīmē, Juris pieved pie dzīvokļa sienas, uz kuras sazīmējis, futbola terminoloģijā runājot, dzeltenās un sarkanās kartītes. Tas ir vēstījums viņa dzīvesbiedrei Lilitai, ja viņa pateikusi ko, pēc Jura domām, kaitinošu. “Lilī ir karstasinīga sieviete, pēc horoskopa Uguns zīme, savukārt man ir Zemes zīme. Taču sadzīvojam diezgan labi,” stāsta Juris. Abi iepazinušies pirms pieciem gadiem Lilitas vārdadienā Akuratera muzejā, kur Jurim bija uzstāšanās. “Vakars beidzās koncertbārā “Laternu stundā”, kur es viņu uzaicināju uz deju, un tā tas viss sākās.”

Kulakovam pagātnē ir divas šķirtas laulības (ar arhitekti Lieni Kulakovu un mākslas zinātnieci Ievu Kalniņu), no pirmās laulības viņam ir meita Justīne, kura dzīvo Šveicē. Kulakovs lepojas, ka meita ir talantīga vijolniece, ieguvusi divus maģistra grādus. Arī viņas vīrs ir vijoles maģistrs, poļu izcelsmes francūzis Dāvids. Pagājušogad viņi salaulājās, un Justīne laidusi pasaulē Kulakova pirmo mazbērnu, kurš kristīts ar veseliem trim vārdiem Leons Karls Juris.

Vectēva statuss un 60 gadu jubilejas tuvošanās (tā apritēs nākamā gada maijā) gan vēl nenozīmē, ka Juris jūtas vecs. Viņš atzīst, ka nemaz nezina, no kāda vecuma varēs doties pensijā. “Man ir smieklīgi iedomāties sevi pensionāra lomā. Ja esmu brīvmākslinieks, tad būšu līdz mūža galam. Ja cilvēki vēl gribēs klausīties mūsu dziesmas, ļoti labi, ja ne, tad ne.”

Publikas atsaucība “Pērkona” koncertos gan liecina, ka Kulakovam par aizmirstību vēl ilgi nebūs jāuztraucas. “Ja redzu, ka publika novērtē mūsu dziesmas, tas ir ļoti sirsnīgi un aizkustinoši. Tādos brīžos jūtu, ka esmu paveicis kaut ko vērā ņemamu.”