Vieta, uz kuru ved tāls ceļš, un, kad esi tur beidzot nokļuvis, negribas doties prom. Bet, kad esi atgriezies mājās, tik ļoti gribas atgriezties. To neietekmē ne pilnīgi citādā daba ar ķirzakām un mērkaķiem, kuri zog mantas un kož kājās, ne arī zemestrīču nerimstošie draudi un nāvējoša vulkāna dvaša pakausī. Tā ir Bali. Vieta, kur atgriezties.

Dievu sala jeb sala, kurā apmetas dievi – tā vietējie iedzīvotāji raksturo Bali. Un, jā, tiklīdz esi izkāpis no lidmašīnas un ieraudzījis to skaistumu sev apkārt, ir skaidrs, kādēļ dievi varētu vēlēties šeit apmesties, taču vairāk nekā par pašu salu vēlos pastāstīt par tās iedzīvotājiem. Nekad iepriekš nebija nācies sastapt tik daudz labsirdīgu cilvēku vienuviet – to sirsnība un laipnība vienkārši staroja mums pretī. Tik spilgti. Viņiem nepieder daudz – tā teiktu tie, kuriem, pirmkārt, svarīgas ir materiālās vērtības. Tas, ko es sapratu un iemācījos šā ceļojuma laikā – Bali iedzīvotājiem pieder daudz vairāk nekā tiem, kuru bagātība mērāma naudas izteiksmē. To, kas pieder viņiem, nevar iegādāties ne par kādu naudu, jo kas gan ir cilvēks bez mīlestības, bez ģimenes? Daudzi salas iedzīvotāji nopelna vien 50 centus dienā, bet, neraugoties uz to, viņi ir smaidīgi, laipni, priecīgi. Viņiem ir citas vērtības. Un es biju no sirds laimīga, ka man tika dota iespēja kaut īsu brīdi dzīvi ieraudzīt viņu acīm.

Eksotiskā Ubuda

Pirmais Bali satiktais iedzīvotājs bija mūsu gids, kurš mums palīdzēja nokļūt no viesnīcas uz viesnīcu. Lai gan bija vēls vakars un mēs bijām pārguruši pēc 16 stundu ilgā lidojuma, bet uzlādējāmies no viņa entuziasma. Viņš varēja runāt un runāt. Un smaidīt – tik sirsnīgi.

Mēs savā deviņas dienas garajā piedzīvojumā apmetāmies veselās trijās vietās. Par Bali zinājām ļoti maz, vien to, ka tā ir eksotiska un medusmēnesim piemērota zeme, taču bijām pilnīgi pārliecināti – tā ir tik dažāda, ka, uzturoties tikai vienā vietā, mēs to iepazīsim ļoti pavirši. Vēlējāmies rakties dziļāk.

Pirmā vieta, kurā apstājāmies, bija Ubuda. Šo pilsētu un tās ap-kārtni izvēlējāmies pasakainā un piesātinātā zaļuma dēļ – skaistās rīsa terases, ūdenskritumi un nepieradinātie džungļi. Mēs vēlējāmies baudīt dzīvi džungļos – un tieši to dabūjām.

Mūsu pirmā viesnīca – Ubud Village Resort&Spa. Jaukas, mājīgas villas ar privātajiem baseiniem. Izklausās dārgi, vai ne? Bet Bali iespējams izbaudīt pasakainu villu arī par pāris desmitiem eiro diennaktī. Skaista apkārtne, laipns apkalpojošais personāls. Villas bija skaistas – vanna ar ziedlapiņām, liels baseins, burvīgs dārzs ar atpūtas krēsliem – viss tikai mums. Bez pārsteigumiem, protams, neiztikt – pirmajā naktī stipri lija, un mēs bijām pārāk noguruši, lai pamanītu, bet, kā noskaidrojās vēlāk, mūsu istabā dzīvoja gekoni jeb ķirzakas. Villas nav pilnībā slēgtas, un pa jumta spraugām gekoni netraucēti var iekļūt iekšā. Nākamajā dienā es vēru vaļā bīdāmās stikla durvis, un maziņš gekons uzkrita man uz galvas. Diezgan smieklīgi. Tajā pašā naktī notika mazliet baisākas lietas – gājām gulēt, aizvērām moskītu tīklu un tad izdzirdējām dīvainas skaņas. Tādas, it kā kāds skrietu pa griestiem vai pa moskītu tīklu virs mūsu galvām. Mans vīrs visu pārbaudīja, bet neko neatrada.

Staigājām pa istabu un turpinājām meklēt, es ieslēdzu lukturīti, un pēkšņi bija sajūta, it kā man uz sekundi apstātos sirds – milzīgs gekons atpūtās uz mūsu griestiem.

Nepārspīlējot – tas bija milzīgs! Mani pārņēma briesmīga panika. Tagad tas šķiet smieklīgi, jo ko gan mums var nodarīt gekons, kurš pats no mums baidās? Bet tobrīd man smiekli nenāca, tāpēc ieradās jauks viesnīcas darbinieks, kurš centās nelūgto viesi noķert ar gara kāta un mušas palīdzību. Bez panākumiem. Nakti pavadījām citā villā, bet jau nākamajā rītā sapratām, ka dosimies atpakaļ uz savējo. Gekons nekur nebija pazudis – kā satumsa, tas atkal iznāca ārā no slēptuves. Mēs pie viņa pieradām. Un tagad man viņa pat nedaudz pietrūkst.

Ubudas pilsēta ir pārapdzīvota un ļoti populāra tūristu vidū. Kā saka vietējie – tā vairs nav īstā Bali. Bet es pilnībā saprotu cilvēku sajūsmu un interesi – Ubuda ir brīnišķīgi skaista vieta. Mēs nedaudz pastaigājāmies pa pilsētu, iegājām pāris veikalos, bet cilvēku masas bija pārāk lielas, lai mēs justos komfortabli. Es nebiju sajūsmā par pašu Ubudas centru – varbūt vienkārši staigājām pa nepareizajām vietām. Rolleri bija visur. Tik intensīva satiksme. Tas, kas mums patika – dažādās ēšanas opcijas. Lielisks bija Batubara steiku restorāns, kurš pieder argentīniešiem. Arvien vairāk savā ikdienas uzturā izvairos no gaļas ēdieniem, bet, būdama tur, nespēju atturēties – labākais steiks, kādu es jebkad biju ēdusi. Vieta ir ļoti noslogota, bet tā nebija liela bēda – stāvot rindā, apmeklētājiem tika piedāvāti dzērieni, un mums atlika vien sēdēt, baudīt garšīgu alu un gaidīt. Bija tā vērts.

Vēl viena jauka vieta Ubudā – Mērkaķu mežs. Vienīgā vieta Bali, kur mērkaķi ir kaut cik draudzīgi. Viņi neuzbrūk, ja vien visu dari mierīgi un pareizi. Nedrīkst veidot acu kontaktu, nevajadzētu skriet. Mērkaķus nedrīkst barot. Nedrīkst iet mērkaķiem pārāk tuvu, ja viņiem ir mazie mērkaķēni. Visi noteikumi ir aprakstīti pie ieejas mežā. Es, protams, sekoju noteikumiem, bet man šā vai tā bija ārprātīgi bail. Redzēju, kā mērkaķis iekož kājā vienam vīrietim – it kā bez iemesla, tāpēc jābūt īpaši uzmanīgiem. Mežs ir patiešām skaists, un mērkaķīši, vismaz pēc izskata, ir gana mīlīgi.

Tu neesi bijis Bali, ja neesi redzējis rīsa terases. Tegalalanga ir atpazīstamākās un populārākās rīsa terases visā Bali. Īsts skaistums, bet jau atkal – pārāk daudz cilvēku. Iesaku turp doties agri no rīta, lai izbaudītu šo pasakaino vietu bez lielajām masām.

Braucot uz Tegalalangu, viesnīcas šoferis piedāvāja mūs aizvest uz Luvaka kafijas plantācijām – luvaks jeb civetkaķis ir dzīvnieks, kurš, vienkārši sakot, izkakā kafijas pupiņas, un pēc tam cilvēki no tām taisa ārkārtīgi dārgu kafiju. Tā ir stāsta īsā versija. Process patiesībā ir daudz garāks, un kafija, starp citu, garšo izcili. Šajā vietā par brīvu var degustēt visdažādākās kafijas, bet Luvaka kafijas krūze ir par īpašu samaksu. Pati vieta ir burvīga – rīsa terašu ieskauta. Kafejnīcas terasei ir stikla grīda, kas paspilgtina emocijas un piedzīvoto.

Maģiskā Munduka

Rakstot par šo vietu, sirds sāk pukstēt straujāk. Nokļūt šeit bija sapņa piepildījums. Jau sen pa sociālajiem tīkliem klejo bildes ar skaistāko baseinu, no kura paveras skaistākais skats pasaulē. Kopš pirmo reizi šīs bildes ieraudzīju, saglabāju tās savā atmiņā, cerot, ka reiz tur nokļūšu. Runa ir par Munduk Moding plantācijas viesnīcu. Tā nav milzīga, un tieši tāpēc personāls var pievērst individuālu uzmanību katram viesim. Viesnīca ir kafijas plantāciju ieskauta, un droši varu teikt – tur pasniedz garšīgāko kafiju. Atrašanās šeit pavisam noteikti bija mana ceļojuma mīļākā daļa. Mums bija sava villa ar baseinu, burbuļvannu ar skatu uz džungļiem un Javas salas vulkāniem. Maģiski. Es varēju stundām ilgi vērties tālumā – un to arī darīju. Munduka ir mazītiņš ciematiņš augstu kalnos – tur nav ne restorānu, ne veikalu, ne klubu – cilvēki turp dodas tādēļ, ka iespējams būt prom no visiem un visa. Ļaudis maksā par iespēju baudīt vientulību.

Mūsu namiņš bija īsts brīnums. Mums tika piešķirts savs sulainis, bet man tas apzīmējums gan ļoti nepatīk. Es viņu drīzāk sauktu par mūsu draugu, jo tāds viņš tiešām kļuva. Gargita ir viens no labestīgākajiem un sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādu mēs jebkad esam satikuši. Viņš darīja visu, lai mums nekā netrūktu. Atbrauca mums pakaļ, lai nogādātu uz brokastīm, vakariņām, rakstīja īsziņas, lai noskaidrotu, vai viss ir kārtībā. Kad iekārtojāmies villā, viņš atbrauca, lai piedāvātu mums tēju, jo bija pienācis pēcpusdienas tējas laiks. Viņš vienmēr bija klāt, bet viņa nekad nebija par daudz. Viņš nebija uzbāzīgs. Ļoti laipni un galanti ieradās tad, kad tas bija nepieciešams. Kamēr ēdām brokastis, Gargita gādāja par to, lai mūsu villa tiktu sakopta. Viņš piebiedrojās mums ekskursijā pa Mundukas skaistākajām vietām.

Lai gan viesnīcu izvēlējāmies skaisto skatu un baseina dēļ, man jāatzīst, ka siltākās atmiņas ir tieši par personālu. Tik laipni, draudzīgi, bet reizē tik nepiespiesti un nepārspīlēti. Dzīvē pieredzētas arī situācijas, kad liekas, ka cilvēks tev uzsmaida, bet aiz stūra aiziet un skaļi nolamājas – šis noteikti nebija tāds gadījums. Viņi tik tiešām mīl savu darbu. Vai pašu dzīvi un dzīvošanu.

Vulkāna dusmas

Pēdējā vakarā, kuru pavadījām Mundukā, piedzīvojām skaistāko saulrietu, kādu nācies redzēt. Mākoņi izklīda, un mēs varējām apbrīnot Javas salas vulkānus tālumā. Un tās krāsas!

Kamēr vērojām Javas vulkānus, tuvākais 3000 m augstais Bali vulkāns Agungs izdomāja atdzīvoties. Katastrofāls izvirdums salā nav noticis kopš 1963. gada, kad bojā gāja ap 2000 cilvēku.

Vulkāna elpa šķita tik baisa, bet reizē tik intriģējoša. Beigu beigās tas tāds sīkums vien bija – vismaz tā apgalvoja vietējie – augsti pelnu mākoņi, kuri izraisīja lidostas slēgšanu uz vienu dienu. Vulkāns nomierinājās ļoti ātri, un mēs nedabūjām redzēt pelnu mutuļus, taču tā bija satraucoša sajūta – būt tur, kamēr notiek kas tāds. Vulkāna darbībā ir kaut kas skaists un mistisks, bet tajā slēpjas arī šausmas un izmisums.

Vulkāna pakājē atrodas daudzi mazi ciematiņi, kuros dzīvo salas nabadzīgākie ļaudis. Bali iedzīvotāji uzskata, ka vulkāns darbojas vien tad, kad viņi ir sadusmojuši dievus.

Vietējiem iedzīvotājiem ir svarīgi dzīvot saskaņā ar saviem dieviem. Ir ļoti svarīgi izlikt dieviem veltes, dāvanas. Veltes atrodas mazos groziņos, kuriem klāt piesprausts degošs vīraka kociņš. Lielākoties groziņi atrodas pie ieejas mājās, pagalmos. Tie sargā cilvēkus, un tiem nedrīkst kāpt virsū, lai gan tas dažkārt ir teju neiespējami.

Citādā Bali

Trešā un beidzamā vieta, kurā nakšņojām, bija Sanuras pilsēta, kas atrodas pie ūdeņiem. Vēlreiz nopriecājāmies, ka bijām izvēlējušies apmesties trīs dažādās vietās, jo, ja būtu laiku pavadījuši tikai šeit, nezinātu, kas ir patiesās Bali vērtības. Pie jūras dzīve ir citāda – ballītes, skaļa mūzika, sērfošana. Tie ir kūrorti. Ļoti patīkami, relaksējoši, skaisti, un mums ļoti patika iepazīt Sanuru, bet tas bija kaut kas pilnīgi citāds nekā iepriekš piedzīvotais.

Fairmont Sanur Beach viesnīca bija lieliska un droša izvēle. Fairmont ir liela viesnīcu ķēde, tā ir pazīstama visā pasaulē, tāpēc uzmanības pievēršana detaļām un katram cilvēkam atsevišķi īsti nav iespējama, bet personāls šā vai tā bija laipns un atsaucīgs. Mūsu mīļākā nodarbe šeit – gulēt pie jūras, atpūsties, skatīties, kā viļņi sitas pret krastu. Izvēlējāmies nevakariņot viesnīcā – mūs vairāk uzrunāja gājēju celiņš tieši gar jūru, kur atradās neskaitāmi daudzas mīlīgas kafejnīcas. Daudz lētāk un arī interesantāk.

Pāris reizes devāmies uz netālo Seminuiakas pilsētu ar Blue Bird jeb Zilā putna takšu kompānijas auto. Blue Bird ir vienīgā uzticamā takšu kompānija Bali. Viesnīcas ieteikums. Atpakaļceļā meklējām zilā putniņa simbolu, un viss izvērtās ļoti veiksmīgi. 20 kilometru garš ceļš mums izmaksāja vien sešus eiro. Seminuiaka ir iepirkšanās paradīze – gan dārgi zīmolu veikali, gan lētākas bodītes ar vietējiem ražojumiem, kā arī suvenīru veikaliņi. Bijām sajūsmā par šo pilsētu, taču priecājāmies, ka esam izvēlējušies nakšņot Sanurā – daudz klusāk un mierīgāk, ņemot vērā to, ka Seminuiaka ir slavena ballīšu vieta.

Zemūdens valstība

No Sanuras iespējams nokļūt citās Indonēzijas salās – Nusa Lembongan, Nusa Penida, Gili salas u.c. Mums nesanāca izpētīt pašas salas, bet bija iespēja izzināt jūras pasauli tām apkārt. Izvēlējāmies snorkelēšanas braucienu uz Nusa Penidas salu. 30 minūtes ar ātrlaivu, un bijām klāt. Pirmā pietura bija Manta Point – vieta, kur pulcējas milzīgās zivis – manta rajas. Es biju ļoti, ļoti priecīga un nobijusies reizē, jo ūdens tajā vietā bija dziļš un tumšs, jūra nemierīga, un bija brīdis, kad nodomāju – nē, viss, es nemaz nelēkšu iekšā! Neiepriecināja arī fakts, ka rajas var būt pat septiņus metrus platas. Bet es tomēr ielēcu un ne mirkli to nenožēloju. Šīs milzīgās, bet saudzīgās un uzmanīgās radības ir tik skaistas, tik graciozas. Diemžēl mēs redzējām tikai vienu raju, bet tas tik tiešām bija kā sapnis! Nezinātājiem jāatgādina, ka manta rajas nav tas pats, kas dzeloņrajas. Manta rajām nav dzeloņa, un tās ir cilvēkam pilnīgi nekaitīgas.

Vēlāk piestājām skaistajā Kristāla līcī, kā arī pāris citās elpu aizraujošās vietās, kurās baudījām snorkelēšanu – kristāldzidrs ūdens, skaisti koraļļu rifi, krāsainas zivtiņas, pasakainas pludmales ar palmām un baltām smiltīm. Lieki teikt, ka tā bija neaizmirstama pieredze.

Bali pieder mana sirds. Nu labi, daļa no tās (mans vīrs nebūs laimīgs, ja teikšu, ka visa mana sirds pieder šai salai). Taču, ja nopietni – šī vieta saviļņoja manu dvēseli. Es iemācījos tik daudz jauna. Ne vienmēr esmu bijusi pazemīga un pateicīga par to, kas man ir. Es to zinu. Ir bijuši brīži, kuros liekas, ka man nav visa, ko vajadzētu. Es vairs neuzdrīkstos tā domāt. Dzīve ir tik bezgalīgi skaista. Pasaule ir pilna brīnumu. Un pilna mīlestības.

 

 

Der zināt!

■ Nav nepieciešams apmesties dārgās viesnīcās, lai izbaudītu Bali. Atrast lētas, bet labas, tīras un skaistas vietas, neiztērējot milzu naudu, nav sarežģīti.

■ Lidmašīnu biļešu cenas svārstās no 500 līdz 750 eiro.

■ Mēs nebraucām ar rolleriem. Zinām cilvēkus, kurus notrieca mašīna, un tādēļ nejutāmies īpaši pārliecināti, vai vēlamies tos izmantot. Taču tas ir lētākais un ērtākais veids, kādā pārvietoties pa Bali.

■ Neiesaku mainīt naudu lidostās. Daudz izdevīgāku kursu iespējams atrast Bali pilsētiņās.

■ Noteikti jāizmēģina masāžas. Tās ir lieliskas. Un lētas.

■ Lēti un pasakaini gardi svaigie augļi. Marakuja, drakona auglis, sulīgas melones un citi labumi par pāris centiem.

■ Bali vīns ir ļoti dārgs. Lētākā pudele vīna, kuru atradīsiet, maksās apmēram 15 eiro. Un tas tā ir ne tikai restorānos un viesnīcās, bet arī veikalos.

■ “Blue bird taxi” ir vienīgā uzticamā takšu kompānija Bali.

■ Labākais laiks, kad doties uz Bali, – no aprīļa līdz septembrim. Taču labu laiku var noķert arī februārī un oktobra beigās – kā paveicas.