Kopš marta Latvijas Radio 1 ēterā katru svētdienu dzirdams jauns raidījums ģimenēm – Latvijas Radio arhīva kultūrvēstures kaleidoskops “Zelta poga”, kurā aizrautīgā režisore, programmu vadītāja un grāmatu autore Diāna Bērza kopā ar radioarhīva Žurku aicina ieklausīties Latvijas Radio fondu vērtīgākajos krājumos, mudinot minēt spilgtas izrādes, filmas, dziesmas, neaizmirstamas kultūrvēstures personības, autorus un fragmentus no kultūrvēsturiskā mantojuma ierakstiem. “Mēs neatnākam tukšā vietā – tas kultūrslānis, kas bijis pirms tevis, ir būtisks. Cilvēki, kas veido mūsu kultūrvēsturi, ir tādas “zelta pogas” pie mūsu kultūrvēstures mēteļa, un tās ir jāspodrina, lai zinātu, kas būvējis mūsu pamatu un, iespējams, radītu kaut ko jaunu,” ir pārliecināta Diāna Bērza.

Diāna Bērza ir radiocilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem – viņas vadībā savulaik uzplaukusi plašā Latvijas Radioteātra pasaule, viens pēc otra veidoti dažādi radioraidījumi, starp kuriem īpaša loma vienmēr bijusi tiem, kas uzrunā un izglīto mazos klausītājus. Iespējams, tas tāpēc, ka Diānā pašā joprojām mīt tas mazais bērns, kurš laimīgs par katru izdzīvoto mirkli. Šo pamatsajūtu nekādi nav mainījusi arī janvārī atzīmētā apaļā jubileja.

Tavā radošajā kontā ir radioraidījumi, grāmatas, Radioteātra iestudējumu režija un lomas. Teici, ka vēl tikai gribi iemācīties dziedāt.
Skaisti dziedāt. Protu dziedāt pie sevis, klusi, dziedāt līdzi otro balsi dziesmām, braucot ar auto, bet ir sajūta, ka neskan tā, kā vajadzētu, tā, lai patiktu arī citiem. Un vēl gribētos ierunāt multfilmas. Lai gan esmu iejutusies radiolomās, kāds animācijas zaķis joprojām ir mans lielais sapnis.

Radioarhīva Žurks jaunajā raidījumā runā tavā balsī?
Jā. Viņš ir tikpat gudrs vai vēl mazliet gudrāks par Nacionālā teātra Žurku. Tāpēc, ka pie mums, radio, ir visu teātru aktieri un viņš pazīst tos visus, piedevām arī komponistus, māksliniekus, režisorus.

Kā tev ienāca prātā spodrināt “zelta pogas”?
Zini, kā nāk idejas? Esmu tādā vecumā, kad gribu darīt tikai to, ko patiešām gribu. To, kas patiešām sagādā prieku. Jau bērnībā esmu redzējusi labu teātri, aktierus, kurus ļoti mīlu un kurus šobrīd saucu par “zelta pogām”: Eduards Pāvuls, Vija Artmane, Harijs Liepiņš, Gunārs Cilinskis, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Jānis Kubilis, mūzikā – Raimonds Pauls, Jānis Peters, Imants Kalniņš, Viktors Kalniņš, “Menuets”, kur dzied mammas brālis (radiožurnālistes Lias Guļev­skas brālis Adrians Kukuvass, – red.). Tajā ir kaut kāda iedvesmojoša, suģestējoša enerģija – tev vienkārši kļūst labāk, kad tu to dzirdi – balsi, mūziku, dzeju. Mana laika “zelta pogas” palēnām tiek aizmirstas, tāpēc likās svarīgi tās spodrināt. Īpaši tās, kuras ir dzīvas un joprojām mirdz, bet varbūt ir ļauts tām drusku apsūbēt. Mūsu dienās ir pārmēru jaunības kults – teātri laiž vaļā vecos aktierus, dod jaunajiem spēlēt vecu cilvēku lomas. Man tas neiet pie sirds. Man ir ieaudzināta cieņa pret to, kas ir bijis pirms manis, kas ir būvējis šo mūsu pamatu. Tas ir jāapzina, kaut vai spēles veidā stāstot par to bērniem. Pat ja šķiet, ka viņi to laiž gar ausīm, patiesībā – uzglabā zemapziņā.

Izvēlēties īsto materiālu no radioarhīva plašumiem varētu nebūt viegls uzdevums.
Sākumā domāju, ka jāsajūk prātā – nezināju, kā ar to visu ārprātīgo daudzumu tikt galā. Bet dramaturģija saliekas pati no sevis – viss amizantais, smieklīgais, interesantais. Nemēģinu izmantot fragmentus, kur Elza Radziņa ir Stella Kempbela (Dž. Kiltijs, “Mīļais melis”), bet ņemu viņas lieliskās raganas! Lai tam sīcītim pie radio ir interesanti, bet otrajā plānā viņš izdzirdēs arī fantastiskās aktieru, mākslinieku balsis. Man ir iespēja peldēt šajā bagātību okeānā un šļakstīties uz āru, lai kāds vēl caur to iegūst. Ja viena, divas, trīs mammas pateic, ka ir klausījušās raidījumu kopā ar bērniem un ar interesi minējuši sestdienas minamgabalus “lsm.lv”, esmu laimīga.

Kādreiz esi vēlējusies būt aktrise, un tavs ceļš patiesi ilgi ir bijis saistīts ar teātri – Radioteātra formā. Kādu brīdi gan biji no tā aizgājusi – vai šī ir savā ziņā atgriešanās?
Milzīgs paldies Arnoldam Liniņam, kurš pamanīja manī aktrisi un savulaik uzticēja spēlēt Tilli An­dras Nei­burgas “Stāstā par Tilli un Suņu vīru”. Esmu liels radiofans, tāpēc, piemēram, īsti neatbalstu radiosatura vizualizāciju caur kamerām. Kaut kam no tā visa jāpaliek neredzamam, jo tas tik ļoti attīsta fantāziju, īpaši bērnu raidījumos. Mūsdienās viss ir visu laiku redzams – telefonos, datoros, televīzijā, bet, klausoties radio, cilvēki redz šo “filmu” uz daudz lielāka ekrāna – iztēlē. Radio ir tas, kas liek domāt līdzi un attīsta kaut ko pilnīgi citu. Jā, Radioteātrī nostrādāju no 1992. līdz 2006. gadam. Pirms aizgāju, mums ar Lauri Gundaru bija pat iecere akadēmijas studentiem mācīt radiodramaturģiju un režiju, kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no teātra. Tomēr viss apstājās, biju izdegusi. Kādu laiku domāju, ka ir jādara kaut kas cits, tomēr te nu es esmu – Latvijas Radio ārštatā, jo mana profesionālā mīlestība dzīvo starp aktieri un mikrofonu.

Tev ir īpaša piekļuve šai “bērnu pasaulei”, veidojot raidījumus bērniem. Kādus redzi šo laiku bērnus, kuri pilnīgi noteikti vairs nav radiopaaudze.
Konstantīns Staņislavskis mācīja par mazo un lielo uzmanības loku – tev ir jāmāk koncentrēties uz skatuves gan vienā gaismas starā uz skatuves, gan tad, kad izgaismota visa skatuve. Šodienas informācijas apritē ir daudz vieglāk norobežot sevi uz mazo uzmanības loku, jo visa ir par daudz. Domāju, mūsu laiku bērni ir daudz nogurušāki no informācijas pārblīvētības. Jauniešiem stāstu, ka būtiskākais ir saglabāt savu kodoliņu, savu būtību. Cilvēkam dzīvē jāizspēlē tik daudz lomu – tu esi bērns, skolnieks, sieva, vīrs, mamma, tētis, darbinieks – ja šīm lomām ir savstarpējs konflikts, tad cieš tava būtība.

Tavās grāmatās tu runā par sargeņģeļiem. Kas tie ir?
Tad, kad tev pašam ir kāda ķeza – vienalga, fiziska, garīga vai emocionāla –, tu nez kāpēc tajā brīdī iedomājies, ka ir vēl kaut kas pārcilvēcisks, lielāks, augstāks, kam tu domās vari palūgt palīdzību. Tādā brīdī tu atrodi grāmatas, meklē atbildes, kas notiek ar tavu ķermeni, tu sāc sevi iepazīt un saproti, ka esi ne tikai fizisks ķermenis ar degunu un rokām un tevī ir kaut kas daudz vairāk. Un ar šo “daudz vairāk” tu vari kaut ko sarunāt. Tā nav šizofrēnija – tu vienkārši paplašini savas robežas. 2009. gadā man uzdāvināja īru rakstnieces Mārgaretas Neilones grāmatiņu “Eņģeļu maģija”.

Tur bija pateikts – ja gribat sarunāties ar savu sargeņģeli, vienkārši dariet to.

Galvenais, pierak­stiet visu, kas jums nāk prātā, jo tās konstrukcijas, kurās šīs domas parādās, neatbilst ikdienas sarunvalodai – domu precizitāte ir milzīga. Sāku pierakstīt jautājumus un atbildes, kas nāca galvā. Rakstīju, rakstīju, kamēr man sāka “dot” tos stāstiņus, kas iznāca pirmajā grāmatiņā (“Eņģeļu vēstījumi”, 2011). Daudziem ir šāda pieredze, bet viņi tam nepievērš uzmanību: nepieraksta, baidās, ko par viņiem padomās citi. Tā informācija dzīvo ap mums un mēģina sasniegt mūs. Tā jau ir tā iedvesma! Gleznotājs, komponists saka – man atnāca. Vajag tikai pajautāt – eņģeļi ļoti gaida šo komunikāciju.

Kā tu atpazīsti šīs zīmes? Tagad ir daudz zintnieku, viedo, skolotāju, kas uzdodas zinām patiesību un ietekmē prātus.
Zīme var būt zaļš vai sarkans luksofors vai pulkstenis, kurš atkārtoti rāda vienādus skaitļus, piemēram 11:11. Man ļoti patiktu, ja es mācētu runāt šajā valodā pilnīgi, taču man ir tikai nojausma. Esmu intuīcijas vadīts cilvēks. Man nepatīk apmeklēt kādus seminārus vai mācības. Jā, tagad ir tik daudz gudro, semināru, lekciju, zintnieku, un retais no viņiem ir īsts skolotājs, tāpēc es izvēlos sarunāties pati.Kāpēc man būtu jāiet uz baznīcu, ja es pati varu runāt ar Dievu? Baznīca ir vidutājs un daudzējādā ziņā arī bizness. Bet vajadzīgā informācija ir vienkārši pieejama jebkuram – tikai pajautā!

Esi iedomājusies, ka pati vari būt skolotāja citiem? Tas ir kaut kas, ko tu savā ziņā dari radio, tiekoties ar cilvēkiem, rakstot.
Tas ir pārāk skaļš vārds. Es varu dalīties. Jā, mani bieži aicina runāties, un daudzi teic, ka tas ir iedvesmojoši. Pieļauju, ka protu iedvesmot caur to, ko zinu, caur to, kam pati esmu gājusi cauri. Iedvesmojot paskatīties uz elementārām ikdienas lietām ar citādām acīm. Turklāt esmu sasodīta pozitīviste. Tas nozīmē darbu ar sevi, jo nav viegli būt visu laiku labā noskaņojumā. Pārdzīvodams par to, ko nevari mainīt, tu ar savām rūpēm un kreņķiem samaitā tikai savu vienīgo ikdienu – to īso brītiņu no piedzimšanas līdz aiziešanai, kurā vari būt laimīgs.

Apaļajam ciparam tavā dzimšanas dienā šogad bija nozīme?
Katru brīdi arvien labāk saprotu to, ko man teikuši vecāki – katram vecumam ir savs skaistums. Šobrīd novērtēju to, kas savulaik tīņa vai divdesmitgadnieka vecumā “pagāja garām”. Es varu stundām skatīties, kā man stirnas laukā skraida. Un ir tik labi, ka pienāk brīdis, kad tu saproti, ka tevi vairs neuztrauc pārmetumi, ka kaut ko esi izdarījis ne tā. Strādājot radio, es atbildu par katru fragmentu, katru pateikto vārdu. Ir pārliecība par savu varēšanu.

Tev pietiek enerģijas veidot arī kultūras pasauli Jūrmalā.
Kauguru kultūras namā, jā, un īpaši vasaras sezonā Mellužu parkā – vasarā būs “Bērnu vasaras Jūrmalā” desmitā sezona – sāksim 2. jūnijā. Man šķiet būtiski, ka bērniem ir iespēja darboties – kaut vai tās divas stundas svētdienā, svaigā gaisā. Man ir būtiski, ka viņi nesēž pie datora, iznāk ārā, nevis tiek “nomesti” lielveikala spēļu laukumā, kamēr vecāki iepērkas. Ja mammas nāk klāt un saka paldies par sava bērna spēju un prasmju attīstību, es atkal esmu laimīga.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Mamma. Radošums. Dzīvesprieks.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez saviem mīļajiem.

Lielākais sasniegums darbā?
“Labākā bērnu raidījumu režisore radio” NRTVP konkursā “Gadskārtējās prēmijas TV un Radio”, arī Latvijas Radioteātra dalība Eiropas mediju festivālā “Prix Europa” un Latvijas Radioteātra nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai. Vēl arī laimīgas bērnu acis Mellužu parkā.

Labākā izklaide?
Ceļojums divatā.