Jauno, nenoliedzami simpātisko un erudīto žurnālisti Dairu Zīli plašāka sabiedrība iepazina Latvijas Televīzijas laika ziņās, lai arī viņas ikdiena līdz tam jau vairākus gadus bija aizritējusi Latvijas Radio ziņu dienestā. Šobrīd Daira kopā ar vīru audzina astoņus mēnešus veco dēliņu Eduardu, bauda vasaru un ēterā atgriežas laiku pa laikam, sakot – nopietna atgriešanās mediju darba dunā vēl priekšā.

Daira, esat darbojusies gan televīzijā, lasot laika ziņas, gan radio. Kurš no abiem ir tuvāks?
Vienmēr pamatā tomēr esmu strādājusi radio. Vairāk nekā pieci gadi nostrādāti Latvijas Radio ziņu dienestā, tāpat uz maiņām ar kolēģiem vadīta programma “Labrīt”. Saprotams, darbs televīzijā noteikti bija sabiedrībai redzamāks – pietiek tev parādīties deviņos vakarā tā dēvētajā “prime time” kaut pāris minūšu laika ziņās, lai tevi pamanītu un pēc tam jau arī pazītu. Tomēr pamatā strādāju radio, veidojot ziņas, intervējot un veidojot materiālus par gana nopietnām un sarežģītām tēmām. Savulaik, protams, izmēģināts ir daudz, tostarp, piemēram, “Pieci rīti” (“Radio pieci”) kopā ar Tomu Grēviņu un Uldi Ziediņu, kur reizēm notika pamatīga ampelēšanās.

Mēs tiekamies netālu no Dziesmu un deju svētku studijas, un nav nejaušība, ka šeit kopā ar Ēriku Zepu vadi tieši Latgales studiju – galu galā pašas saknes ir tieši no Latgales.
Dziesmu svētki bija tā reize, kad nevarēju nepiekrist palīdzēt Latvijas Radio studijas kolēģiem, jo šis ir unikāls notikums ne tikai reizi piecos gados, bet visā mūžā. Runājot par Latgali – jā, manas saknes – tēta un mammas dzimtas – ir no Ludzas un Balvu novada. Pati esmu dzimusi Balvos un nodzīvojusi tur savas dzīves pirmos 12 gadus. Pēcāk pārcēlāmies uz Rēzekni, kur pabeidzu ģimnāziju, tam sekoja Rīga, žurnālistikas studijas. Lai arī šobrīd abi ar vīru esam simtprocentīgi rīdzinieki, joprojām braucu gan uz Rēzekni pie mammas, gan pie vecvecākiem Ludzas novadā – tur dzīvojamies kopā ar dēlu, vasarā tur ir īpaši jauki.

Klausoties un skatoties “Latgales studiju”, bija skaidrs, ka acumirklīga pārslēgšanās no latgaliešu uz latviešu valodu tev nerada nekādas grūtības.
Latgaliešu valodā savā starpā pamīšus runā gan mani vecāki, gan vecvecāki, tāpēc neatceros, ka būtu to kaut kā īpaši mācījusies vai domājusi, kā pārslēgties no vienas valodas uz otru – abas vienmēr dabiski bijušas ap mani. Dzimtā ir gan latviešu, gan latgaliešu valoda.

Kāda ir tava izjūta – latgaliskais un latviskais – cik atšķirīgas pasaules tās ir?
Gan atšķirīgas, gan ne. Pirmkārt, latviešu un latgaliešu valodas – abas ir valodas pēc statusa, latgaliešu valoda vairs nav tikai dialekts. Pašiem latgaliešiem gan reizēm ir grūti vienoties, kāda tad ir tā īstā valoda, runa, īpaši – rakstība, notiek diskusijas par to, kādos rāmjos to visu īsti ielikt, bet to lai risina valodnieki. Protams, katrā novadā runā citādi. Mana izjūta – pēc izrunas un fonētikas latgaliešu valoda ir stingrāka, “cietāka”, tai ir slāviskā pieskaņa.

Latviešu valoda man vairāk skan kā mierīga upe rāmā dienā, bet latgaliešu ir tā krāčainā upe, kas tek pār akmeņiem šļakstoties.

Tomēr latviešu valodu taču veido visi novadi kopā, katrs ar savu kolorītu. Esmu vienisprātis ar tikko Dziesmu svētku studijā izskanējušajām latgaliešu koru dziedātāju un deju kolektīvu dejotāju domām – latgaliešu valodā skan mūsu savdabīgais temperaments, kas radies, caurvijoties slāvu, poļu un lietuviešu ietekmei.

Pati esi vairāk šī mierīgā upe vai tomēr čalojošais strautiņš?
Jāpārslēdzas no viena uz otru. Pēc temperamenta šajā ziņā esmu gan latviete, gan latgaliete. Protams, Rīgā dzīvojot, šis latgaliskais mazliet iemieg, esmu asimilējusies rīdziniece. Bet, līdzko, braucot uz Latgali, šķērsoju robežu, kas ir uz šosejas A12, manī sāk atmosties viss tas pirmatnējais, kas nāk no bērnības. Tā jau ir, ka, redzot pazīstamās vietas, kur esmu uzaugusi, mostas latgaliskā Daira.

Abi ar vīru taču esat no Latgales, tad jau savā starpa varētu runāt latgaliski?
Esam, tomēr viņš īpaši nerunā latgaliski vai, ja to dara, mazliet izklausās pēc māžošanās. Dēls šo latgalisko krāsu visā pilnībā var izbaudīt pie vecvecākiem, tur viņš uzreiz ir “mozais latgalīts”. Domāju, viņā latgaliskums nezudīs, jo tas jau ir mūsos. Protams, ir nopietns jautājums, kā šo latgalisko saglabāt tā, lai jaunajai paaudzei ir interese un vēlme to mācīties, zināt. Katrā ziņā centīšos iepazīstināt dēlu ar šo valodu un kultūru.

Jājautā, ko pie dinamiskā mediju dzīvesveida radušam cilvēkam nozīmē mammas loma – astoņos mēnešos ir aprasts ar to?
Varu teikt, ka jā, jo samērā ilgi biju tai gatavojusies. Diezgan agri aizgāju pirmsdzemdību atvaļinājumā, pirms dēla dzimšanas novembrī izmantojot arī iekrājušos parasto atvaļinājumu. Sapratu, ka ir vasara un šo laiku tiešām izmantoju vērtīgi – veltīju sev. Zināju, ka, līdzko bērns ienāks ģimenē, prioritāte būs viņš. Jāatzīst, ka sākumā, tūlīt pēc dēla piedzimšanas, visvairāk cieta mans ego. Es tomēr esmu cilvēks, kuram vajag laiku sev. Biju pieradusi būt apritē, sabiedriskajā dzīvē. Jebkura mamma mani sapratīs, ka pirmie mēneši ir laiks, kad tu pilnīgi izkrīti no šīs aprites. Patiesībā tas bija laiks, kad pārsvarā biju mājās, bet pastaigās izgājām tikai mūsu kvartālā, jāsaka – diži tālāk par Daugavas labo krastu neaizbraucām. Nu jau pamazāk maršruts ved tālāk, reizēm dodamies vakariņās uz restorānu. Reizēm pat tādi sīkumi kā vakariņas ārpus mājas jau atgriež dzīvē.

Tad jau izrāviens Dziesmu svētku studijā bija izaicinājums?
Nebija tik traki. Protams, tajā brīdī, kad bija jāatstāj dēls, kurš tieši tobrīd atteicās sadarboties, nevēlējās ēst, nodomāju – kāpēc es to daru. Tomēr tas bija tikai mirklis. Savulaik pati esmu dziedājusi otro soprānu Skolēnu dziesmu svētkos kopā ar Rēzeknes ģimnāzijas jaukto kori. Studiju laikā izturēju dziedātāju atlasi Latvijas universitātes korī “Juventus”, taču pārpratuma dēļ par to neuzzināju laikus, līdz ar to pagaidām kora dziedāšana pārtrūkusi. Tagad skatos uz koristiem ar baltu skaudību, neesmu atmetusi domu, ka varbūt kādreiz tas piepildīsies. Tomēr arī žurnālista loma ir iespēja būs kopā ar visiem svētkos.

Kāds šobrīd ir tavs skats nākotnē – ir doma atgriezties radio vai varbūt vizuālāka medija darba ritmā?
Vēl pēc bijušā darba ritma un dunas neilgojos, izbaudu vasaru un dēla kompāniju. Saprotu, ka tik mazs kā šobrīd viņš vairs nebūs, un jau tagad redzu, ka laiks skrien ļoti ātri. Priecājos, ka piekritu Latvijas Radio Latgales studijas piedāvājumam, jo šī viena stunda tiešraidē ir labi savienojama ar ratiņu pastaigu. Par atgriešanos runājot – arī radio šobrīd ir gana vizuāls, tāpēc neizslēdzu nevienu no iespējām. Varbūt mani kolēģi mestu man ar tomātiem, bet manā izpratnē abi vienmēr ir bijuši vienots sabiedriskais medijs, kurā ar vienu kāju esmu radio, ar otru – televīzijā. Gribu saglabāt gan vienu, gan otru pusi sevī. Noteikti pārdomātu dažādus piedāvājumus. Pēc bērna piedzimšanas, to zina katra mamma, sievietē kaut kas mainās, un to jūtu arī sevī. Tagad noteikti ir mazliet “biezāka āda”, un zinu, ka tagad daudz lietu izturētu ar daudz vēsāku prātu.

Bija daudz pārdzīvojumu?
Jā. Ja kaut kas nesanāca, pārdzīvoju. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas kritiku uztver diezgan vēsi. Sāpīgi uztvēru katru neveiksmi. Tagad sekoju līdzi notikumiem, un ir reizes, lasu ziņās, kas, piemēram, notiek ar banku ķibelēm, un saprotu, cik karsti iet kolēģiem, tad varu mazliet atviegloti uzelpot, ka tas kādu brīdi iet secen.

Trīs lietas, kas pašu raksturo vislabāk?
Enerģiskums – tas manī brīžos, kad vajadzīgs, akumulējas it kā pats no sevis. Apzinīgums. Esmu apzinīga, reizēm pat pārāk. Optimisms. Audzinot bērnu esmu iemācījusies pievērt acis uz nebūtiskiem sīkumiem, kas agrāk varēja sagandēt omu.

Lielākais sasniegums darbā?
Tiešraides – gan televīzija, gan radio. Domāju, ka augstākais punkts man vēl ir priekšā.

Bez kā nevar iedomāties savu dienu?
Bez mobilā telefona.

Labākā izklaide?
Pirms bērna piedzimšanas es teiktu – festivāls vai ceļojums. Šobrīd tā varētu būt kāda mājas ballīte pie draugiem, dārzā, saulrietā, kad apkārt ir laba kompānija, sarunas un vasara.