“Baltās vārnas”

Saskaņā ar statistiku ar katru gadu pasaulē vientuļu cilvēku skaits pieaug. Eiropā vidēji ir 30-35% neprecētu cilvēku, ASV – 40%. Pēc sociologu domām, tuvākajos gados vientulības problēma kļūs vēl izteiktāka. Bet varbūt tā nemaz nav problēma? Palūkosim!

Pēdējās desmitgadēs pasaule strauji mainās. Teju katru dienu parādās jaunas tehnoloģijas un profesijas; “mūžīgās” (precīzāk – gadsimtiem ilgās) vērtības atdod vietu netradicionāliem uzskatiem par dzīvi. Maināmies arī mēs paši, turklāt tik strauji, ka paši dažkārt to nemanām. Un pēc pieraduma mēģinām aptvert notiekošo, neatbrīvojoties no novecojušajiem stereotipiem.

Saki godīgi, kā tu attiecies pret vientuļiem cilvēkiem? Vai tu uzskati, ka vientulība ir nepilnvērtības pazīme? Vai tu pieļauj, ka dzīve bez ģimenes, bez bērniem var būt apzināta izvēle?

Patiešām vientuļo cilvēku skaits ar katru dienu kļūst lielāks – šāda tendence vērojama visā pasaulē. Un bieži vien cilvēki paliek vieni nevis bezizejas dēļ, bet tāpēc, ka ir nolēmuši atteikties no pierastajiem modeļiem un rīkoties ar savu dzīvi, saviem resursiem savādāk.
Mūsu pasaulē cilvēki, kas izvēlas dzīvot vieni, jūtas ne pārāk komfortabli. Jo lielais vairums apkārtējo joprojām ir mītu un stereotipu varā, nevēloties atzīt, ka personiskā laime un ģimene nepavisam nav viens un tas pats.

Pirmais mīts: neveicas mīlestībā

Jā, no malas vientulība visbiežāk izskatās tieši tā. Vairākums joprojām uzskata, ka vientuļi cilvēki vienkārši nespēj izveidot normālas attiecības, izveidot ģimeni, audzināt bērnus. Šis bēdīgais fakts tiek skaidrots dažādi: ar it kā neveiksmīgu pieredzi, psiholoģisku traumu, vecāku šķiršanos un tā tālāk. Tātad apzinātas izvēles variants principā netiek izskatīts.

Taisnības labad jāsaka, ka nereti šāds viedoklis izrādās pareizs. Cilvēks var patiesi uzskatīt, ka ģimenes veidošana, bērnu dzimšana un audzināšana vienkārši neiederas viņa dzīves scenārijā. Taču patiesais brīvprātīgas vientulības cēlonis slēpjas dziļi zemapziņas dzīlēs. Tā var būt gan bērnības trauma, gan nelaimīga mīlestība, gan neizdevušās vecāku attiecības. Lūk, tad arī sanāk, ka cilvēki nevar izveidot normālu ģimeni, bet arī bez ģimenes nejūtas patiesi laimīgi. Šādā situācijā pats prātīgākais ir vērsties pie speciālista. Piekritīsi, ka nav nekas labs dzīvot neziņā, maldoties par patiesajiem savas izvēles iemesliem.

Tā notiek, bet ne vienmēr. Daudzi brīnišķīgi saprot, ka ģimene spēj sniegt aizsargātības sajūtu, garīgo tuvību, omulību un siltumu. Taču tam ir nepieciešams pielikt ne mazums pūļu. Harmoniskas attiecības pārī ir kolosāla darba rezultāts. Bet vai tas ir šo pūļu vērts? Vai nav labāk novirzīt savus resursus citā gultnē? Radošumā, karjerā, sportā. Arī tuvas, uzticamas attiecības ne vienmēr nozīmē dzīvi zem viena jumta. Piemēram, var sasniegt pilnīgu savstarpēju sapratni ar draugiem, un šīs saites dāvās tikai pozitīvas emocijas, piepildot dzīvi ar prieku un mieru. Un vispār, ja padomā par to, kas slēpjas aiz sapņa par “miera ostu” un “drošu aizmuguri”? Vai vēlme radīt ģimeni nav ceļš uz līdzatkarību attiecībās?

Kā redzi, medaļai ir arī otra puse. Tāpēc pirms žēlot savu paziņu vecpuisi vai brīvo draudzeni, padomā vai viņiem ir vajadzīga tava līdzjūtība.

Otrais mīts: bailes no atbildības

Ģimene vienmēr ir liela atbildība. Izklausās banāli, bet tas patiešām tā ir. Dabiski, ka rodas secinājums: cilvēks, kurš negrib precēties, būvēt attiecības, audzināt bērnus, vienkārši bēg no atbildības. Citiem vārdiem sakot, meklē vieglāko ceļu. Nu ko, tas ir iespējams. Bet būsim godīgi: ne visi ģimenes cilvēki ar stāžu ir gatavi uzņemties atbildību par tuviniekiem, pat par saviem bērniem. Jā, un paši par sevi. Un laulībā stājas, cerot sadalīt atbildību par savu dzīvi ar vīru/sievu. Vai arī tāpēc, ka tā pieņemts, jo baidās no nosodījuma, vēlas izskatīties pareizi apkārtējo acīs.

Tā kā viss nav viennozīmīgi. Bet cilvēki, kas izvēlas dzīvi bez ģimenes, vismaz ir gatavi pilnībā atbildēt par sevi, savu likteni, kas arī nav maz.

Trešais mīts: egoisms

Audzināt bērnus, rūpēties par mīļoto cilvēku, būt kopā ne tikai rozā briļļu periodā, bet arī grūtos laikos, vienmēr vienam otru atbalstīt, samierināties ar vājībām un trūkumiem…Tas, protams, ir lieliski, bet prasa lielu pašatdevi. Un kad cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ atsakās no tāda ceļa, viņam ātri piekar egoista birku – ak, šausmas, grib dzīvot tikai sev.

Tikmēr lēmums palikt vientulībā bieži vien ir pats prātīgākais. Piemēram, ja tu apzinies savas vajadzības un iespējas un nonāc pie secinājuma, ka neesi radīts ģimenes dzīvei (vai neesi gatavs tai pārskatāmā nākotnē), kam no tā kļūst sliktāk? Tieši tā: nevienam. Drīzāk otrādi: cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam tiešām ir interesanti, ar to, kas sniedz prieku, un tādējādi vairo pozitīvo enerģiju pasaulē.

Bet – ja viņš baidītos atkāpties no šablona, nolemtu dzīvot “kā visi”, nekas labs no tā nesanāktu. Pastāvīga neapmierinātība ar dzīvi, laulāto konflikti, nemīlēti bērni… Vai ir vērts sabiedrības spiediena dēļ pakļaut sevi un citus šādām ciešanām?

Ceturtais mīts: uz vēlāku laiku atliktā nelaime

Daudzi ir pārliecināti, ka cilvēki, kas izvēlas vientulību, agrāk vai vēlāk nožēlos savu lēmumu. Kamēr jauni un spēkpilni, viņiem neviens nav vajadzīgs, bet paies laiks…

Pirmkārt, nevajag baidīties mainīt savus lēmumus. Izvēle, kas izdarīta 20, 30 vai 40 gados, nepavisam nav “spriedums uz visu dzīvi”. Nekas neaizliedz izveidot ģimeni pēc 50 vai pat pēc 70 gadu vecuma, un mūsdienu pasaulē ir daudz tādu piemēru. Otrkārt, ģimenes vērtību aizstāvji nezin kāpēc “aizmirst”, ka ne mazums precētu vīriešu un sieviešu nožēlo, ka savulaik gāja vecāku, draugu un sabiedrības viedokļa pavadā un stājās laulībā.

Kā redzi, nav nekāda pamata ķerties pie galvas un šausmināties par to, kas notiek ar pasauli. Viss plūst, viss mainās, veidojas jauni laimes modeļi. Un baidīties no tiem nevajag pat tad, ja tev pašam tie galīgi neder.

Avots: “mirror-venus.ru”