Āfrikas valsts Mali ir viena no tām, ko mūsu Ārlietu ministrija iekļāvusi ceļotājiem bīstamo valstu sarakstā, jo tūristus apdraud teroristi un cilvēku nolaupītāji. Lato Lapsa tomēr uzdrošinājās apceļot Mali un guva patiesi krāšņus iespaidus.

Var šķist dīvaini, bet fakts – vairāk par sausumu un slāpēm tuksneša iedzīvotāji baidās no tekoša ūdens un vispār no liela ūdens. Ne tikai tāpēc, ka dzīve tuksnesī nedod simtprocentīgu garantiju, ka nenāksies iet bojā plūdos. Vairāk jau tādēļ, ka tekošā ūdenī, kā to visi labi zina, dzīvo džini un ļaunie gari. Bet vēl dīvaināk ir tas, ka Sahārā tiešām ir vietas, kur ir pietiekami daudz šāda tekoša ūdens, lai tur dzīvotu kas vairāk par dažām kuslām amēbām. Un lielākoties par to jāpateicas vienai vienīgai upei – Nigērai.

Ūdens stīdziņa smilšu plakanumā

Valsts, vārdā Mali, ir briesmīgi liela – krietni virs miljona kvadrātkilometru – un arī briesmīgi plakana, reizēm pat neiedomājami plakana. Kā mēdz teikt vietējie, ja izņemsiet no somas krūzīti un noliksiet zemē plakanumā uz rietumiem no Ahagara kalniem, tad, izņemot jūs pašu un jūsu transportlīdzekli, šī krūzīte būs vienīgais izcilnis, cik tālu vien skats sniegs.

Pa šo milzīgo plakanumu apmēram 1700 kilometru garumā tad arī līkločojas Nigēras upe. Dažus mēnešus gadā pa to var arī kuģot – un pat ar palieliem kuģiem. Lielie COMANAV (Compagnie Malienne de Navigation) pasažieru kuģi – kopā tādu ir trīs – sezonā kursē no Kulikoro, kas atrodas apmēram 60 kilometru no Mali galvaspilsētas Bamako, līdz Gao un atpakaļ. Viss brauciens ir nedēļu ilgs, kaut maz ir ļaužu, kas brauc visu maršrutu no sākuma līdz beigām.

Tiesa, Mali iedzīvotāji vispār lāga neatzīst laika skaitīšanu, un it īpaši tas attiecas uz kuģošanu pa Nigēru. Ir ceļa sākuma un beigu punkts, bet, cik laika nokļūšanai no punkta A līdz punktam B vajadzēs, kas to lai zina. Mali ir vieta, kur laiks neeksistē. Telpa – tā gan. Ja malieši teic, ka vajadzētu tikties un doties ceļā astoņos, tad labākajā gadījumā kaut kur dosieties ap deviņiem, ne tik labajā – desmitos, vienpadsmitos vai vēl nezin cikos. Ja jums kaut kur jābūt sešos, uzlieciet modinātāju uz septiņiem, un būs labi.

Brauciens sākas haosā, haosā turpinās un likumsakarīgi tieši tā arī beidzas. Lai kur kuģis apstātos, pie tā nekavējoties pietauvojas vietējo laiveles un enerģiskas sievietes cenšas pārdot jebko, kas kuģa pasažieriem var noderēt, – augļus, cāļus, maizi, ūdeni, visu, visu, visu. Papildus oficiālajām pieturvietām ir bez sava gala neoficiālo – tādu, kur uz brīdi ir jāpietur, tā ka kopumā rodas iespaids – ja gar upes krastu būtu ierīkots celiņš, soļot pa to sanāktu krietni ātrāk nekā kuģot pa upi.

Māla pilsēta

Īstie Nigēras dārgakmeņi ir pilsētas, kas kopš senseniem laikiem ērti ierīkojušās tās līkumos, un savu gliemežgaitas kuģojumu ar peldošo tirgus filiāli es pārtraucu vienā no visas Rietumāfrikas senākajām pilsētām – Džennē. Bija laiki, kad tā bija nozīmīgs centrs gan islāma zinātniekiem, gan Transsahāras karavānām. Nu vairs ne – tā ir neliela, toties ļoti labi saglabājusies, pārsvarā lauksaimniecības pilsētiņa, kas ērti izvietojusies uz salas Nigēras iekšzemes deltā. Ar vārdu sakot, vieta, kur pēdējos gadsimtos nekas īpašs nav mainījies.

Džennē joprojām darbojas tirgus, ko sauc par lielāko visā Rietumāfrikā un kur var nopirkt un arī pārdot visu – un ar visu es tiešām domāju visu, ieskaitot tādas nelegālas mantas kā ieročus, narkotikas, ziloņkaulu un vergus.

Jā, jā, arī vergus. 1968. gadā vergus atbrīvoja, bet ne visiem no viņiem tas ir pateikts, – tā mēdz sacīt Mali.

Tiesa, viena lieta Džennē noteikti ir mainījusies – te nudien nav tā vieta, kur bez skatīšanās zem kājām bezrūpīgi bradāt sandalītēs. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem Džennes iedzīvotāju ūdens patēriņa ieradumi bija diezgan vienkārši – cik nu pats atnesi mājās uz sava kūkuma (vai galvas), tik arī varēji lietot. Nebija nekādas muļķošanās ar pārmērīgu mazgāšanos.

Bet tad ar kārtējās jaukās – un nepārdomātās – ārvalstu palīdzības finansējumu tika salikti pumpji un caurules, un viss būtu jauki, ja nauda būtu paredzēta arī ūdens novades un notekūdeņu attīrīšanas sistēmai. Bet nebija vis, un tā nu Dženne tagad ir pilna ar sekliem, mālā izkašātiem notekgrāvīšiem, pa kuriem uz leju peld viss, kas var peldēt pēc labas nomazgāšanās, ēdiena gatavošanas, čurāšanas un kakāšanas. O, un kur nu vēl tie notekūdeņi, kas izšļācas no cauruļu galiem māju sienās, – arī tā ir vietējās kanalizācijas eksotiskā īpatnība.

Ne tikai zeme vien šeit ir māls, no tā paša materiāla ir uzbūvēta arī visa Dženne. Mālu būvniecībai, kā labi saprotams, ir sava specifika, tā ka būvnieki šeit tiek uzskatīti nedaudz par māksliniekiem, nedaudz par burvjiem. Turklāt džennieši ir svēti pārliecināti, ka ikvienas ēkas būvēšanas maģijā tiek iekļauts arī lāsts tam, kas šai mājā kaut ko mēģinās mainīt bez galvenā meistara piekrišanas. Tas savukārt automātiski nozīmē, ka meistaram viens klients ir nodrošināts līdz pat mūža galam – nekur citur viņš neliksies.

Džennes būvniekiem ir stingra hierarhija, kuras sākumi esot meklējami piecpadsmitajā gadsimtā. Jau sešu septiņu gadu vecumā puišeļi tiek nodoti pieredzējuša meistara rokās. Gluži kā otrs tēvs tas par viņiem rūpējas un ekspluatē tā, lai astoņpadsmit gadu vecumā viņi būtu pabeiguši pirmo apmācību līmeni un būtu pilntiesīgi kleķeri. Virs viņiem ir vēl vismaz trīs līmeņi, un tikai augstākā pārstāvji ir īstās būvniecības maģijas nesēji un tālāknodevēji – tās maģijas, kas māla būvēs absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu šo ēku ilgmūžību. Te jāpiebilst, ka vīrs, vārdā Abrāhīms Ibrāhīms, bija tas leģendārais cilvēks, kurš Mekā uzbūvēja Kabu – Dieva Namu, un tieši viņš ir ikviena Džennes mālu meistara galvenais aizbildnis.

Taču no visām māla celtnēm viena Džennē ir īpaša – vietējā mošeja, pasaules lielākā kulta celtne, kas pilnībā uzcelta no māla. Vēl grandiozāka pat par Agadesas Lielo mošeju Nigērā, kaut gan paskats apmēram tāds pats – liela, liela māla krāsas masa, no kuras spraucas ārā baļķu gali, bet virs tās slienas minarets – stāva konusveida konstrukcija, arī no māliem, arī ar nevienāda garuma baļķu galiem no tā sienām. Šī esot ne vien pasaules lielākā māla būve, bet arī visskaistākā. Nu, varbūt. Bet lielākā noteikti: minarets slejas gandrīz deviņpadsmit metru – tātad sešstāvu mājas – augstumā.

Tiesa, lai cik svēta arī būtu māla mošeja, bez pastāvīgas cilvēku palīdzības tā iztikt nevar. Sākas lietus sezona, un mošeja sāk pa drusciņai notecēt, pa drusciņai sašļukt – gluži kā tāda svece, un tad visiem kārtīgiem muhamedāņiem nākas to atjaunot iepriekšējā krāšņumā. Katru gadu aprīlī mošeju atjauno, un simti un tūkstoši Džennes iedzīvotāju metas to izdarīt pilnīgi brīvprātīgi, bez kādas samaksas vai piespiešanas.

Vēl nemaz ne tik sen mošejā varēja ienākt arī neticīgie, bet, kopš kāds īpaši radošs franču fotogrāfs izmantoja mošejas iekšieni, lai tur fotografētu bariņu daiļavu pavedinošās pozās, prieki ir beigušies.

Taču ap mošeju tā vien spieto bērni, kas piedāvā par nelielu samaksu uzkāpt uz kādas blakus mājas jumta, lai no turienes tiktu pie iespaidīgākas fotogrāfijas.

Dzīve divmiljonu ciematā

Mali galvaspilsēta Bamako vietējo valodā nozīmē kaut ko līdzīgu krokodilu līcītim. Pilsēta, kas skaitliski gandrīz divreiz lielāka par Rīgu, bet īstenībā ir viens milzonīgi liels ciems. Bamako ir vismaz septiņi lieli lopu tirgi – un kā nu viņiem nebūt, ja reiz Mali kopumā esot varbūt pat septiņi miljoni aitu un trīsreiz vairāk govju.

Mitrais karstums ir grūti panesams, tomēr ap sirdi ir kaut kā vieglāk: šķiet, Āfrikas islāmiskie ziemeļi ir palikuši pilnīgi citā pasaulē, bet te jau ir īstā Āfrika – daudz melnāka, netīrāka, vaļīgāka, dzīvespriecīgāka, ar pārāk stingrām reliģiskām normām nesaistīta.

“Kamēr tu dzer alu un nekļūsti agresīvs vai vēl kaut kāds neriktīgs, tas, ka tu dzer alu, ir tikai starp tevi un dievu, bet ne starp tevi un kādu citu cilvēku, kuram ir savas domas par dievu un reliģiju,” šo atziņu uzklausu kādā no, šķiet, simtiem tūkstošu Bamako ielas iedzertuvju.

Arī visa pārējā dzīve notiek uz ielas – kā tas šajā pasaules daļā pieņemts. Malu malās cep zivis – Nigēras upē to vēl ir daudz, kaut oficiālā statistika rāda, ka divdesmit gadu laikā nozveja ir samazinājusies uz pusi. Vecs katliņš ar karstām oglēm novietots pat braucoša autobusa centrālajā ejā, un visiem tas šķiet pilnīgi normāli. Arī pašām oglēm – ik pa brīdim, autobusam iebraucot kādā bedrē, tās palecas gaisā, lai visas kā viena sabirtu atpakaļ katliņā.

Visai šai simttūkstošgalvu ielas virtuvei, protams, ir vajadzīgs kurināmais – un viegli uzminēt, ka nabadzīgā valstī izmanto to, kas ir pie rokas. Kādreiz lietoja tikai kritušos kokus, bet augošais cilvēku pūlis prasa savu: malka te ir galvenais un gandrīz vienīgais kurināmais, un viena pati Bamako gada laikā patērē četrsimt tūkstošus tonnu malkas, tā ka vēl atlikušie meži strauji izzūd, un atkailināto augsni uz neatgriešanos aizpūš nekad nerimstošie Sahāras vēji.

Bamako sievietes var ietaupīt visur, bet noteikti ne uz apģērba rēķina – mežģīnes, smalki audumi, drosmīgi griezumi un dekoltē, vārdu sakot, nez vai Muhameds būtu sajūsmā.

Sievietes Mali gan ir pārstrādājušās, bet tam nav nekāda sakara ar sievietes statusu ģimenē. Pat tad, kad bērni nepaklausa tēvu, mātes lēmums ir galīgs un neapstrīdams, un visās kopienu lietās nekas netiek izlemts pirms konsultācijām ar ģimeņu mātēm. Cita lieta – nabadzība, ar kuru statusam nav nekāda sakara. Mali sievietes ir tikpat pārstrādājušās, cik pārstrādājušās bija Rietumeiropas sievietes septiņpadsmitajā vai astoņpadsmitajā gadsimtā.

No kurienes izlīda džihādisti?

Varētu šķist, ka šī nu ir tā vieta pasaulē, kur islāmam, vismaz īsti striktam un nopietnam islāmam, nekādu izredžu nav. Kāds gan fundamentālais islāms te, kur visa melnādaino kultūra ir bezgala cieši sasaistīta ar tādām vietējiem ļaudīm ļoti svarīgām lietām kā dziesmas, dejas un mūzika, aliņš vakarā un ne tikai vakarā, pilni bāri, cigaretes un meiteņu un zēnu savstarpējās spēlītes naksnīgajās pilsētu ielās. Vārdu sakot, ar visu to, ko islāma fundamentālisti no sirds neieredz.

Tā tomēr nav – islāms šeit ir sācis iesakņoties jau pirms gadiem septiņsimt, Mali impērijas laikos. Kopš šiem laikiem islāms Mali nekad arī nepameta, taču bija, ja tā varētu teikt, mērens un iecietīgs, īpaši tādēļ, ka melni cilvēki daudz mazāk nekā, teiksim, balti vai melnīgsnēji ir tendēti uz ļoti striktu kādu normu ievērošanu. Turklāt Mali kopš senseniem laikiem bijusi raksturīga tā sauktā jokojošo brālēnu sistēma, kad dažādu etnisko grupu pārstāvji satiekoties labu laiku jokojas, tā iedibinot draudzīgu atmosfēru un izvairoties no iespējamiem konfliktiem.

Līdz pat 2012. gadam Mali bija klusa, rāma vieta, kas vairāk bija zināma ar saviem mūzikas festivāliem nekā ar avīžu pirmo lapu cienīgiem notikumiem. Bet tad it kā pēkšņi, it kā negaidīti viss mainījās. Izrādījās, ka Mali ir pilna ar islāma fundamentālistiem, džihādistiem, tuaregu dumpiniekiem un visādiem citādiem insurgentiem, kas pēkšņi savā pārziņā pārņēma lielu, gandrīz vai lielāko daļu valsts teritorijas. Un tikai tad atnāca atklāsme, ka Mali pilsētu eksotiskā un atslābinātā jezga ir bijusi tikai viena realitāte, bet visu šo laiku ir bijušas arī citas.

Nu tiek uzskatīts, ka islāma fundamentālisms Mali paklusām un efektīvi ir izplatījies, lielā mērā pateicoties tieši ekonomiskajam faktoram: džihādistu organizācijas valsts ziemeļos ar saviem finansiālajiem resursiem un vēlmi kaut jel ko darīt izrādījās nopietnākais un stabilākais darba devējs – vienīgais, kas bija gatavs dot jaunatnei kādas iespējas, perspektīvas, kaut kādu dzīves jēgu. Kad līdz tam Kadafi naftas dolāru balstītā valsts militārā vara sabruka, vieta tukša, protams, nepalika – un nu vairs neviens neņemas pateikt, ko nesīs Mali nākotne.

****
Šis ir fragments no nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas “Zem Muhameda palmas” – pirms diviem gadiem plašu popularitāti guvušās islāma pasaulei veltītās grāmatas “Zem Muhameda bārdas” turpinājums.

Uzziņai:

Ja jūsu ceļš ved uz Mali:

  • Šobrīd nav vislabākais laiks, kad doties uz Mali: lai gan islāmisti un citi dumpinieki ir satriekti, viņi pilnīgi noteikti nav iznīcināti, līdz ar to turīga (pēc vietējiem kritērijiem) baltā cilvēka drošība daudzos valsts rajonos nav nekas simtprocentīgi garantēts.

Ja nu tomēr izlemjat braukt uz Mali, svarīgi ņemt vērā:

  • šī ir zeme, kur kopš koloniālajiem laikiem runā franciski, savukārt angļu valodas pratēju ir ļoti, ļoti maz;
  •  pirms došanās turp jāparūpējas par visu, kas svarīgs jebkurā kārtīgi eksotiskā pasaules vietā, – vakcīnu nevar būt par daudz, līdzpaņemto zāļu arī ne, ūdens dezinficēšanas tabletes ir pilnīgi obligātas;
  • *labāk visur kur personiskajās mantās sabāzt un noslēpt skaidrās naudas rezerves, nevis, tā sacīt, salikt visas olas vienā grozā.
  • vissvarīgākais – atcerēties veco labo katra kārtīga musulmaņa vietā un nevietā bilsto “inšallā” – viss ir Dieva rokās vai, ja precīzāk, būs, kā Dievs gribēs. Šajā pasaules malā tā ir īpaši skaudra patiesība.