Kokteilis
Ceļo

Noburšana, ļauno garu izdzīšana un dziedināšana: ceļojums uz Rietumāfrikas valsti Togo0


Pārdevējs Lomes fetišu tirgū.
Pārdevējs Lomes fetišu tirgū.
Foto: Juris Lorencs

Septiņu vai astoņu gadu vecumā es pirmo reizi ieraudzīju čigānus. Lai no Lubānas nokļūtu Sinolē, kur dzīvoja vectēvs, nākamo autobusu Gulbenes autoostā nācās gaidīt veselu stundu. Parasti šajā laikā es paspēju notiesāt trīs vaniļas plombīrus ar rozīnēm un, ja palaimējās, uz tuvējām dzelzceļa sliedēm apskatīt vilciena lokomotīvi. Bet šoreiz manu uzmanību piesaistīja kādi ļoti neparasti cilvēki.

“Čigāni. Neskaties tik uzkrītoši! Ņems un vēl noburs!” māte brīdināja. Par čigāniem es jau biju daudz dzirdējis no vectēva. Viņš zināja stāstīt visādas anekdotes, kurās parasti bija iesaistīti mācītāji un čigāni. Vectēvs esot bijis liels čigānu draugs un reiz neilgi pirms kara pat esot uzaicināts uz čigānu kāzām, kas svinētas meža pļaviņā netālu no Gaujas. Bet viena lieta ir dzirdēt, pavisam cita – redzēt. Uz blakus soliņa sēdēja vīrs, sieva un divi puikas aptuveni manos gados. Neraugoties uz karsto laiku, zēni bija ģērbušies garās melnās biksēs, baltos kreklos un sēdēja pavisam rāmi. Čigāni sarunājās dīvainā, skanīgā valodā, turklāt viņu āda atgādināja šokolādi. Viņi šķita neparasti, citādāki un savā ziņā arī skaisti. Tad, lūk, kādi izskatās burvji!

Jau vēlāk manās rokās nonāca amerikāņu ārsta Harija Raita grāmata “Burvestību liecinieks”, latviski izdota 1974. gadā apgāda “Zinātne” sērijā “Apvārsnis”. Tajā autors apraksta savus piedzīvojumus Rietumāfrikas valstī Dahomejā (tagadējā Beninā) pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados – noburšanu, ļauno garu izdzīšanu, dziedināšanu, pat nogalināšanu ar izteikta vārda palīdzību.

Notikums baznīcā

Es pats ar kaut ko līdzīgu burvestībai pirmo reizi saskāros 80. gadu sākumā, kad studiju ceļi Latvijas universitātē mani aizveda uz Maskavu. Kādā svētdienā izlēmu apmeklēt netālo Zagorsku (tagadējo Sergijevposadu), kur atrodas slavenais Krievu pareizticīgās baznīcas Sv. Trijādības-Sergija klosteris (Троице-Сергиева лавра). Zeltīti kupoli, melni tērpti, bārdaini mūki, svētbilžu mirdzums – īsta senās Krievzemes oāze padomju pelēcībā.

Tas bija ap pusdienlaiku, kad dievišķā liturģija sākās Sv. Sergija godam celtā baznīcā, ko dēvē arī par refektoriju jeb mūku maltītes vietu (Трапезная церковь). Sākumā nekas neliecināja, ka varētu notikt kas savāds – lūgšanas, dziedājumi, sveces, vīraka smarža. Pēkšņi atskanēja kaut kas līdzīgs vilka gaudām un suņu riešanai. Neparastos, patiesībā baisos trokšņus izdeva kāda sieviete netālu no manis. Viņas seja bija pārvērsta, ķermenis raustījās dīvainās konvulsijās. Dievlūdzēju pūlī varēja saklausīt čukstus: “Dēmoni, dēmoni!” Gaudošana kļuva aizvien skaļāka, paskatoties uz sievieti, likās, ka viņa pati nevalda pār savu ķermeni, to svaidīja un locīja kāds ārējs spēks. Un tad sākās pats dīvainākais.

Dievkalpojums ne uz mirkli netika pārtraukts, likās, dziedājumi pat pieņēmās spēkā. Pie sievietes pienāca trīs priesteri, tika pienests trauks ar svētīto ūdeni. Divi baznīcas kalpotāji viņu satvēra aiz rokām un mēģināja noturēt mierā. Viens no priesteriem sāka lasīt lūgšanu baznīcslāvu valodā. Cik varēja noprast, tika veikta kāda īpaša ceremonija. Brīdī, kad sievietei pie sejas pielika krustu, atskanēja šaušalīgs kliedziens. Nelaimīgo ķermeni pārņēma krampji, tik spēcīgi, ka viņu satvērušie vīrieši tika mētāti pa gaisu kā skaidiņas. Un piepeši viss beidzās. Izdvesusi atvieglotu nopūtu, sieviete saļima un momentāni iemiga, viņas seju pat pārņēma mierpilna apskaidrība. “Besa izgnaļi,” man blakus nočukstēja kāda vecenīte un pārmeta krustu. “Velnu izdzina!” Vēl tagad, atceroties šo notikumu, es domāju – kas tas bija? Vai tiešām es biju liecinieks spontānam eksorcisma rituālam?

Ciemos pie Āfrikas burvjiem

Gāja gadi, un līdzīgi katram cilvēkam es pieredzēju vairākas lielākas un mazākas burvestības. Es domāju – jo ilgāk mēs dzīvojam, jo vairāk pārliecināmies, ka tādas pastāv – dīvainas, neizskaidrojamas sagadīšanās, augstāku spēku atbildes uz lūgšanām, neparastas saslimšanas un vēl neparastākas izveseļošanās. Tomēr vienmēr esmu vairījies no zīlniecēm un pareģiem. Pazīstu cilvēkus, kuriem viens zīlnieces apmeklējums nelāgi iespaidojis visu tālāko dzīvi – gan piedzīvojot pareģotos notikumus, gan vēl jo vairāk gaidot citus, vēl tikai iespējamos. Klausoties viņu stāstos, kļūst skaidrs – cilvēka ticība zīlniecei jau pati par sevi izraisa neapzinātu rīcību, kas ved pie pareģoto notikumu realizēšanās.

Visu šo laiku man nedeva mieru daktera Raita grāmata. Vai pasaulē vēl atrodamas vietas, kur burvestības ir ikdienas dzīves sastāvdaļa? Varbūt arī man būs lemts kļūt par to liecinieku! Un tā reiz pienāca diena, kad es īstenoju savu sapni un nokļuvu “burvestību valstībā”, Rietumāfrikas valstī Togo, kas atrodas blakus Raita aprakstītajai Beninai. Tieši no Togo pasaulē izplatījies vudū kults.

Jau nākamajā dienā pēc ielidošanas Togo galvaspilsētā Lomē dodos uz slaveno fetišu tirgu. Pirmais iespaids – spēcīga, neparasta smarža, kurā sajaukušies siena, pelējuma, putekļu un kūpinātas gaļas aromāti. Šķiet, tirgū izkaltētā veidā savākts viss, ko vien piedāvā Āfrikas daba – sākot no augiem, mazām pelītēm, ķirzakām, čūskām, putniņiem un beidzot ar krokodiliem, paviānu galvām un behemotu kauliem. Manu uzmanību gan vairāk saista fetišu lelles – tās pašas, kas tik bieži redzētas šausmu filmās. Gaisā jūtams dīvains saspringums, it kā visas šīs lelles, figūriņas un kaltētos dzīvniekus tikai uz brīdi apstādinājusi tālvadības pults. Kas gan te notiek naktī? Varbūt sastingušie tēli atdzīvojas?

Tomēr izrādās, ka pārdošanai izliktās cilvēku figūriņas ir vien nedzīvi “pusfabrikāti”, kam nepieciešams “iedvest spēku”. To varot izdarīt vudū priesteris ar īpašu rituālu jeb maģijas palīdzību. Blakus tirgum atrodas nelielas nojumes, kurās “rituālos pakalpojumus” piedāvā desmitiem šādu burvju. Viņi spējot izgatavot amuletus un fetišus mīlestības iegūšanai, ceļošanas drošībai, “ļaunās acs” noņemšanai, vīrieša potences paaugstināšanai, mājokļa aizsardzībai un citām dzīves vajadzībām. Ticība garu pasaulei, māka manipulēt ar tiem, ievietot nedzīvos priekšmetos – tas ir viens no vudū kulta stūrakmeņiem. Tas gan nenozīmē, ka pilnīgi viss ir tikai un vienīgi burvja rokās. Mājas sargu, nelielu apgleznotu māla figūriņu cilvēka veidolā, vismaz reizi gadā esot nepieciešams uzcienāt ar cigareti. Šim nolūkam tēla galvā ierīkota īpaša atvere. Ja mājas saimnieks pats nesmēķē, tad uz fetiša galvas labāk uzliet lāsi viskija.

Dažkārt šajos rituālos esot nepieciešama klienta līdzdarbība. Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, tad minimālā informācija, kas burvim jāzina par iespaidojamo personu, esot tās vārds. Par sliktu nenākot arī “ģenētiskais materiāls”, piemēram, mati. Harijs Raits savā grāmatā raksta: “Jo vērtīgāks materiāls, no kura fetišs pagatavots, jo lielāku spēku tam piedēvē. Tāpēc šim nolūkam visvēlamāk izmantot kādu cilvēka ķermeņa daļu. Sevišķi augstu tiek vērtēti cilvēku, īpaši balto, acu āboli; lai tos iegūtu, bieži vien notiek ielaušanās kapsētās. Fetišiem noder arī sirds daļas, žultspūslis un cilvēka mati.” To, kā vudū darbojas ikdienā, var labi novērot šejienes frizētavās. Klienti baidās atstāt aiz sevis nogrieztus matus, tos uzslauka, rūpīgi noglabā celofāna maisiņā un ņem līdzi uz mājām.

Viens no vudū kulta centriem ir Togovilas pilsētiņa, uzcelta mangrovēm apaugušas lagūnas krastā. Ja var ticēt ceļvežiem, šeit ik uz soļa atrodas vudū liecības – fetiši, elku tēli, amuleti. Bet es neredzu nevienu! Vēl kas šķiet dīvaini – cilvēki nesmaida. Beidzot saņemos un uz galvenās ielas blakus tirgum uzrunāju eleganti ģērbtu jaunu sievieti ar datora somu rokās: “Atvainojiet, varbūt jūs zināt – vai Togovilā ir kaut kas tāds, kam būtu saistība ar vudū reliģiju?”

Sieviete klusējot norāda uz nelielu kubveida mājiņu, kas atrodas vien desmit metrus no mums. Šai neparastajai būvei es jau vairākas reizes biju pagājis garām un nez kāpēc (noburts?) līdz šim nebiju ievērojis. Mājiņai ir atvere, kaut kas līdzīgs nelielam logam. Iekšpusē – sēdošas būtnes figūra cilvēka lielumā ar atņirgtiem zobiem. Tēla seja nolaistīta ar salipušu, brūnu šķidrumu (asinis?), pie kājām nomesti izbalējuši dzīvnieku galvaskausi (suņu?), gliemežvāki un kāda putna (vistas?) spalvas. Visa šī pagāniskā saimniecība atrodas vien pārdesmit metru attālumā no katoļu baznīcas!

Togo ceļojuma laikā pamazām atklājās, cik patiesībā dziļi vudū problemātikā iesaistīti arī šeit dzīvojošie eiropieši – gan psiholoģiski, gan dažkārt pat fiziski. Es sastapu šveicieti Alises kundzi, viesnīcas “Che Alice” īpašnieci, kura jau vairākus desmitus gadu dzīvo Togo. Izrādās, viņas viesnīcas teritorija esot “aizsargāta” ar vudū palīdzību – kulta priesteri uz sētas esot sakāruši amuletus un fetišus. Viesnīcas dārzā ik pa pāris gadiem notiekot kazas upurēšanas ceremonija, turklāt dzīvnieka galva tiekot aprakta priesteriem vien zināmā vietā. Kā apliecināja Alises kundze, tad “jau pats fakts vien, ka šeit bijuši burvji, attur vietējos zagļus no kārdinājuma naktī rāpties pāri viesnīcas sētai”. Cits piemērs – vācu uzņēmējs, kurš nodarbojas ar palmu eļļas eksportu no Indonēzijas uz Togo, lielā nopietnībā man sūdzējās, ka “vietējie ar vudū palīdzību vairākas reizes mēģinājuši viņam atņemt biznesu”.

Visai neparasti bija dzirdēt stāstu par kādu sievieti, jaunu ārsti no Šveices, kura strādājusi vietējā Sarkanā Krusta misijā. Viņu sācis aplidot vecs un bagāts arābs, vārdā Karīms, dāvinājis ziedus, saldumus, rotas. Kādu dienu viņš sācis runāt dīvainas lietas, proti – ka pielūgsmes objekts “esot nopietni slims”, bet viņš “visu nokārtošot un viņu izārstēšot”. Sieviete tikai pasmējusies, noraidījusi palīdzības piedāvājumus un… pēkšņi saslimusi. Tik ļoti, ka bijusi spiesta atgriezties Šveicē. Bet arī turienes ārsti nav spējuši uzstādīt diagnozi. Tad viņa Šveices kalnu ciemā sastapusi kādu dziednieci, kas likusi izmest visas arāba dāvātās rotas. Sieviete ātri izveseļojusies, savukārt Karīms nomiris dažu nedēļu laikā…

Čigānu kalns

Bet čigānu burvestībās gan esmu mazliet vīlies. Reiz man izdevās nokļūt Soroku pilsētiņā Moldovā, kas atrodas 160 kilometrus uz ziemeļiem no valsts galvaspilsētas Kišiņevas, Dņestras upes krastā, tieši uz robežas ar Ukrainu. Vieta ievērojama ar to, ka šeit dzīvo liela un bagāta čigānu kopiena, tik ietekmīga, ka vienu brīdi Sorokus pat dēvēja par neoficiālo Padomju Savienības čigānu galvaspilsētu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit sāka apmesties pavisam neparasti čigāni, tā saucamie “baroni”.

Pilsētā ir īpašs rajons, tā saucamais Čigānu kalns, kur čigāni sabūvējuši neparastas privātmājas. Pārsteidz ēku milzīgie izmēri (trīs stāvi ir standarts, bet manāma arī kāda četrstāvu ēka), gan vēl jo vairāk dīvainā arhitektūra. Vairākums māju ir līdz absurdam eklektiskas, ar neskaitāmiem tornīšiem, antīkām kolonnām, metāla kalumiem, rotājumiem, cilvēku, putnu un zirgu figūrām. Bagātīgi izmantota zelta un sudraba krāsa. Daži objekti izceļas ar tīrām klasicisma formām, piemēram, Maskavas Lielā teātra samazināta kopija ar visām kolonnām un zirgiem. Un tas viss atrodams visnabadzīgākās Eiropas valsts nomalē, vietā, kur apmetusies daļiņa no visvairāk diskriminētās, visvairāk nicinātās un savā ziņā visvairāk apbrīnotās Eiropas tautas, kurai nav pat savas noteiktas dzīves teritorijas. Nav brīnums, ka Čigānu kalns iekļauts tūrisma maršrutos.

Lai iegūtu vietējo labvēlību, pietiek nopirkt tuvējā kioskā pie pārdevējas čigānietes pudeli alus, čipsu paku un apsēsties uz soliņa. Pēc neilga laika apkārt sastāsies kompānija, un ceļotājs uzzinās daudz jauna un neparasta. Piemēram, to, ka 90% čigānu vīriešu strādā ārzemēs – Eiropā un Krievijā, un Sorokos sabrauc tikai divas reizes gadā – uz Ziemassvētkiem un Lieldienām. Ka te neviens nekad nav ņēmis kredītu. Ka muitas punkts uz robežas ar Ukrainu čigānu makos iesitis krietnu robu. Mums pievienojas kolorīta izskata sieviete – neskaitāmi brunči, raibs priekšauts, melni, ieeļļoti mati, zelta zobi. Pār plecu pārmesta milzīga audekla tarba, dabiska “tautastērpa” sastāvdaļa.

“Jūs noteikti esat no Baltijas!” viņa paziņo.

“Kā jūs zināt?”

“Jums ir Baltijas seja. Esmu dzīvojusi Viļņā un Kauņā. Jūs noteikti esat no turienes. Vai no Rīgas. Pazīlēt?”

“Paldies, šoreiz labāk ne.”

“Nu, pareizi, nevajag ar. Tu esi gudrs, ka tā saki. No tādām lietām labāk turēties pa gabalu. Bet tu tak iedosi vecai nabaga sievai kādu kapeiku maizītei.”

Manas desmit lejas nozūd svārku ielokā. Tikai tagad pamanu, ka sievietes rokas ir vienos zelta gredzenos.

Bet Sorokos atrodas vēl viens apskates objekts – čigānu kapsēta. Pieminekļi pārsteidz ar milzīgajiem apmēriem un dārgajiem materiāliem – dažādas nokrāsas melno marmoru. Daži uzstādīti uz masīvām marmora plāksnēm, citi iebetonēti dīvainās būvēs, nelielos dzelzsbetona bunkuros. Kāpēc? Izrādās, šīs kapenes slēpj sevī veselu bagātību, jo aizgājējam kapā līdzi dots televizors, videomagnetofons, dators, mobilais telefons, vairākas konjaka kastes.

Vienu gan es nesaprotu – kas tad tie par burvjiem, kuriem kapā vajadzīgs televizors un mobilais telefons?

 

LA.lv