Kādam nauda ir tikai drukmašīnā nodrukātas banknotes, savukārt citi uzskata, ka naudai piemīt gluži izteikts noslēpumains spēks, tāpēc nolūkā veidot finanšu uzkrājumus nepieciešams rūpīgi ievērot konkrētus, īpašus rituālus. Laika gaitā noformējies apkopojums par novērotajām naudas mistiskajām īpašībām, tāpēc ielūkosimies tajā arī mēs.

Kāds savulaik pazīstams cilvēks vaļsirdības brīdī godīgi atzinies: “Nauda valda pasauli!” Tas patiešām nav tikai tēlains izteiciens, bet mūsdienās to gluži oficiāli apstiprina arī socioloģiskās aptaujas. Dažādās sabiedrībās ir kādu nieku atšķirīgi rezultāti, taču vidēji varot apgalvot, ka ne mazāk par 50% cilvēku ir pārliecināti – mūsdienu pasaulē tieši naudai ir vislielākais spēks un vislielākā ietekme. Katrā ziņā prāts, mīlestība un tā dēvētie augstākie spēki nozīmīgāko parādību reitingā jau ievērojami atpaliek no naudas. Lielākā daļa komentētāju uzskata, ka savā ziņā tik pārdabiska parādība katrā ziņā nav iespējama bez mistikas. Un laikam jau ne gluži bez pamatojuma naudas banknošu noslēpumaino varu pār cilvēkiem tik bieži un daudz aprakstījuši klasiskās literatūras autori, savukārt par pašu naudu jau kopš seniem laikiem tapušas visu veidu iespējamās leģendas, mīti, ticējumi un māņticība.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Santīmu nekrāsi – pie lata netiksi

Šis ir viens no visizplatītākajiem apgalvojumiem, un to jau kopš bērnības zina teju vai ikkatrs. Katrā ziņā ir skaidrs, ka saprātīga ekonomija nevar kaitēt. Jau senie grieķi teica, ka nauda pievelk naudu. Tieši šā iemesla dēļ maciņā pēc iepirkšanās allaž jātur sīknauda. Starp citu, tieši tas pats attiecināms arī uz silto apģērbu, kas siltajā sezonā nolikts skapī, proti, arī tam kabatās esot jāatstāj dažas monētiņas. Un tieši tā arī ir tā naudas maģija – viena monētiņa piesaistīs citu, un tā tas turpināsies.

Saistībā ar to, kā iemācīties prasmīgāk ietaupīt vienalga kādu naudas summiņu, apkopoti arī vairāki pieredzē smelti padomi. Piemēram, esot nepieciešams regulāri atlikt vismaz 20% no ikmēneša ienākumiem. Tas ne tikai varot sekmīgi iemācīt ekonomēt, bet arī kalpos kā savdabīga bagātības jeb vismaz turības ķīla – kā ēsma vēl lielākai naudai. Apritē pat ir tāds izteiciens: ieekonomēta nauda ir nopelnīta nauda. Tomēr šim apgalvojumam ir arī otra medaļas puse, kas vārdos skan šādi – skopais maksā divreiz. Tāpēc esot jāielāgo, ka pārlieka taupība, kas jau robežojas ar skopulību, ne tikai neatnesīs vēlamo labumu, bet, visdrīzāk, gluži otrādi – var tikai nopietni kaitēt.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Naudai patīk, ja to skaita

Šo teicienu lieto ne tikai kaismīgi māņticīgi ļaudis, bet, izrādās, arī visnotaļ nopietni un profesionāli ekonomisti. Jo tas neesot tikai parasts aforisms, bet gan likums! Lielākā daļa cilvēku patiešām pārliecinājušies par to, ka regulāra savas naudas pārskaitīšana ir viens no bagātības gūšanas pamatnosacījumiem. Turklāt tādos gadījumos nauda jāskaita ne tikai skaļā balsī, bet arī rakstiski. Šim nolūkam esot ieteicams ierīkot savu vai visas ģimenes ienākumu un izdevumu uzskaites žurnālu. Pilnīgi nopietni!

Turklāt, veicot kārtējo savas finanšu plūsmas apskatu, itin nemaz neesot obligāti kaismīgi meklēt tā dēvētos “nevajadzīgos tēriņus”, jo šeit galvenais esot vienkārši pašu caur jūsu rokām mēneša laikā ienākošo un izejošo naudas līdzekļu skaitīšana kā tāda. Tomēr jāzina, ka, atbilstoši tautas ticējumiem, nav ieteicams skaitīt naudu vakarā un pēc tam, kad saule jau norietējusi, jo tad tas varot izraisīt gluži pretēju efektu – novest pie izputēšanas. Un, protams, jāievēro vēl kāds būtisks ieteikums – nekādā gadījumā nevajag skaitīt vēl nesaņemtu, kā arī svešu naudu. Arī tas nesola neko labu.

Pret naudu jāizturas ar lielu cieņu un ļoti rūpīgi. Papīra banknotes nedrīkst locīt, burzīt un plēst. Vispareizāk gan krātuvītē, gan makā visas banknotes vēlams salikt atbilstoši to nominālvērtībai: lielās naudaszīmes pie lielajām, mazās – pie mazajām. Nauda vārda vistiešākajā nozīmē jāmīl, un tad tā atbildēs ar to pašu.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Jo vairāk atdosi, jo vairāk saņemsi

Naudas galvenais uzdevums ir būt nepārtrauktā kustībā. Kārtējā tautas gudrība pauž sekojošo: nauda jāsaņem labsajūtā, bet no tās jāšķiras bez nožēlas. Ar šo likumu vistiešākā saistība ir labdarībai. Laikam jau ne gluži bez pamatojuma daudzi cilvēki, kuri spējuši gūt panākumus un lielus ienākumus – kinoaktieri, mūziķi, regulāri ziedo naudu dažādām labdarības programmām. Visdrīzāk, viņiem ir ļoti saprātīgi padomdevēji.

Saistībā ar tā dēvēto nejauši vai viegli nākušo naudu – vinnests, atradums, dāvinājums – padoms ir ļoti vienkāršs: no tādas naudas jāpacenšas iespējami ātrāk atbrīvoties. Vislabāk esot to novēlēt tai pašai labdarībai vai vienkārši iespējami ātrāk iztērēt, jo tāda nauda nevar nest laimi, varbūt pat gluži otrādi.

Un, ja ir izdevies iekrāt puslīdz nopietnu summiņu, nedrīkst kavēties ar tās ieguldīšanu kādā projektā. Ja kāds jūtas pārlieku kūtrs un uzskata, ka viņam nepiemīt finanšu darījumu kārtotāja tvēriens, ir iespējama visprimitīvākā izeja – var noguldīt naudu bankā (vēlams valstij piederošā jeb no absolūtas pazušanas nezināmā virzienā drošā), jo tur tā nekavējoties nokļūs apritē un noguldītājam sarūpēs papildu ienākumu, kas turklāt nav gluži pieskaitāms minētajai “viegli nākušajai” naudai.

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Ne gluži visiem var aizdot naudu

Saistībā ar šo atziņu nedrīkst aizdot naudu trūcīgiem un neveiksmīgiem cilvēkiem, kā arī virkne padomu pauž to pašu attiecībā uz draugiem. Ir tāds uzskats, ka naudas aizdošana tiem cilvēkiem, kuriem naudas vai nu nekad nav, vai arī tā vienkārši pie viņiem ilgi neturas, var novest pie paša aizdevēja drīzas izputēšanas. Izrādās, tad, kad trūcīgais saņemas un tomēr atdod parādu, viņš nodod līdzi arī krietnu daļu savas negatīvās enerģijas jeb finansiālā neveiksmīguma. Toties silti iesaka aizdot dažādas materiālās vērtības tiem, kuri jau tāpat ir pārtikuši un bagāti, jo, atdodot aizņemto, viņi spēj pievienot klāt arī pozitīvu sava nodrošinātā cilvēka lādiņa.

Viens no sliktākajiem veidiem esot aizdošana draugiem. Kaut vai tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ sarunātajā laikā neatdotais parāds bieži kļūst par tuvu cilvēku nopietnu domstarpību iemeslu. Un tā absolūti neesot māņticība, bet arī viens no stingrākajiem dzīves likumiem. Turklāt ļoti bieži ir tā, ka tieši naudas attiecības var krietni sabojāt attiecības ne tikai ar draugiem, bet arī vistuvākajiem radiniekiem.

Ir vairāki varianti jeb ticējumi saistībā ar to, kā un kad var aizdot citiem cilvēkiem savu naudu: – nauda jāsaņem ar kreiso roku, bet jāatdod ar labo; – naudu nevajadzētu aizdot otrdienās, jo tad pats par saviem parādiem nevarēsi norēķināties visu mūžu; – naudu nedrīkst aizņemties pirmdienā, kā arī to atdot piektdienā – abos gadījumos nāksies piedzīvot lielus papildus izdevumus;– atdot un aizņemties naudu vajadzētu tikai rīta pusē, bet nekādā gadījumā ne vakarā. Tajā gadījumā, ja apstākļi tomēr piespiež aizņemties vai atdot naudu vakarā, tad katrā ziņā tā nav jāņem vai jānodod no rokas rokā, bet gan attiecīgās banknotes jānoliek uz galda vai pat zemē uz grīdas.

Publicitātes foto/pixabay.com
Publicitātes foto/pixabay.com

Nauda neturas tiem, kas piedzimuši trūcīgā ģimenē

Apgalvojumu par to, ka bagātu vecāku bērni dzīvo materiāli ļoti nodrošinātu dzīvi, grūti apstrīdēt kaut vai tikai tāpēc, ka šo likumsakarību visi var redzēt paši. Bet īpašs jautājums ir par to, kāpēc gan tajā gadījumā, ja vecāki ir trūcīgi, tad arī viņu bērniem teju vai nav nekādu izredžu izrauties no šā apburtā loka. Izrādās, šim apgalvojumam pat ir gluži zinātnisks skaidrojums. Pirms neilga laika amerikāņu pētniece Marta Faraha pierādīja, ka nabadzība būtībā ir mantojama īpašība. Turklāt vislielākā nozīme šeit ir tieši bērnībai, proti – ja bērns kopš piedzimšanas līdz pilngadībai izjutis trūkumu, ir ļoti iespējams, ka arī visā turpmākajā dzīvē viņš nespēs sevi pilnā mērā nodrošināt. Tam par iemeslu kalpo bērna intelektuālās attīstības un trūkuma nesaraujamā saikne: bērnībā piedzīvotais trūkums neizbēgami negatīvi ietekmē smadzeņu fizisko attīstību.

Virkne mūsdienu zinātnieku pauž, ka nabadzība esot jāatzīst par vīrusu slimību, kā arī jārada īpaši medikamenti tās ārstēšanai. Piemēram, amerikāņu sociologiem no Kalifornijas izdevies konstatēt visnotaļ spēcīgu vecāku labklājības un viņu bērnu savstarpējo saikni, jo īpaši tas attiecoties uz mātēm un meitām. Taču, kā zināms, katram likumam ir izņēmums. Ja ir patiešām ļoti liela vēlēšanās, no jebkuras, arī no visbezcerīgākās situācijas iespējams atrast labvēlīgu izeju. Katrā ziņā vēsturē fiksēts ne mazums gadījumu, kad trūkumā piedzimuši un izauguši cilvēki vēlāk dzīvē kļuvuši ja ne gluži par superbagātniekiem, tad katrā ziņā spējuši atrast darbu, kurā maksā pienācīgu algu. Labi padomājot, šķiet, ikviens no mums savu draugu vai paziņu lokā noteikti zina vismaz vienu tādu cilvēku.

Publicitātes foto/pixabay.com
Publicitātes foto/pixabay.com

Naudu var sakrāt tikai jaunībā

Ja 40 gadu vecumā tev naudas nav, tad arī nekad nebūs – tā ir tautas gudrība, kas pārliecinoši vēsta par to, ka vērā ņemamu kapitālu iekrāt iespējams tikai jaunībā. Lai cik lielā mērā kāds arī tagad sāk raukt degunu un šaubīties, tomēr arī zinātniskas ievirzes pētījumi apstiprinājuši šo patiešām mistiskās iedabas parādību – ja kāds nav paspējis sevi apgādāt ar prāvu naudas summiņu līdz 40 gadu vecumam, pastāv minimāla iespēja, ka to vēl varēs izdarīt. To apstiprinot gūzma ļoti precīzu faktu. Statistika skaudri vēsta, ka ne mazāk par 70% cilvēku bagātību iekrājuši līdz 40 gadu vecumam, ne vēlāk.

Lieta tāda, ka, tuvojoties šim vecumam, lielākajai daļai cilvēku profesionālās karjeras attīstība jau tuvojas izsīkumam, tāpēc ir aizvien mazāk reālu iespēju nodrošināt sev materiālu labklājību. Pētnieki aprēķinājuši, ka vidēji cilvēkiem “visnaudīgākais” vecums esot laika posmā no 30 līdz 35 gadiem. Lielākajā daļā valstu strādājošajiem cilvēkiem tieši
šajā vecumā parasti ir visaugstākie ienākumi. Savukārt pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas materiālās labklājības līmenis sāk pasliktināties, turklāt gan vīriešiem, gan sievietēm. 

Tiesa, paši pētnieki arī atzinuši, ka šo apgalvojumu nevajadzētu uztvert pārlieku nopietni. Kaut vai tāpēc, ka tie gadījumi, kas vērtējami kā īpaši izņēmumi, tomēr ir pietiekami iespaidīgi. Piemēram, Endrū Kārnegijs vai Ābrams Linkolns savus multimiljonu kapitālus sapelnīja tieši pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Un šis atkal ir tas gadījums, kad daudzi arī atcerēsies kādu mērogos varbūt mazāku, bet katrā ziņā pietiekami līdzīgu gadījumu savu draugu un paziņu lokā.

Publicitātes foto/pixabay.com
Publicitātes foto/pixabay.com

Nauda jāpazīst “pēc sejas”

Un vēl ir jāzina zelta likums, kas pauž – ja vēlies, lai būtu nauda, tā jāpazīst “pēc sejas”. Proti, ļoti vēlams katru rokās nonākušo banknoti izpētīt un izstudēt tās īpašības – kādā krāsā tā ir, kas uz tās attēlots un tamlīdzīgi. Tieši tas pats attiecināms arī uz monētām. Turklāt, lai iespējami labāk apgūtu šo likumu, speciālisti pat iesaka izpildīt speciālus vingrinājumus. Piemēram, jāiemācās naudas monētas atšķirt aizvērtām acīm. Tas ļaus ne tikai patiešām iepazīt katru monētu, bet arī attīstīt taktilās spējas.

Ja cītīgi strādā un ievēro visus noteikumus, bet tomēr neizdodas uzkrāt vērā ņemamu kapitālu, nepieciešams pārbaudīt, vai tavā rīcībā esošajai naudai nav uzlikts lāsts. To varot paveikt, ņemot talkā sudraba monētu. Jāsagaida pusnakts un tad no savas sīknaudas kaudzītes jāpaņem sudraba monēta un jāatliek malā. Ja no rīta atklājas, ka sudrabs nomelnējis, tas nozīmē, ka šīs naudas īpašnieks pret naudu izturas nepareizi un viņam būtu vēlams nekavējoties mainīt savu attieksmi un varbūt pat uzskatus. Savukārt, ja nomelnējušas izrādās pārējās monētas, tas nozīmē, ka uz to īpašnieku kāds negatīvi iedarbojas. Uztraukumam nav nekāda pamata tajā gadījumā, ja monētu nokrāsa no rīta nav mainījusies.

Speciālisti pauž, ka tieksmē pēc bagātības materiālās neatkarības izpausmē nav nekā nosodāma. Tā ir ikviena cilvēka gluži normāla vēlme – nejust trūkumu, nodrošināt sevi, turklāt tik lielā mērā, lai pietiktu līdzekļu kvalitatīvai atpūtai un izklaidei. Tomēr speciālisti iesaka, ka, dzenoties pēc iespējami lielāka naudas daudzuma, nevajadzētu aizmirst cilvēku dzīvē vissvarīgāko, proti – cilvēciskās attiecības. Jo laikam jau nav bez pamata senākie tautas ticējumi: “Visu naudu nekad nenopelnīsi” un “Ne jau naudā ir tā laime”…

Foto: Unsplash
Foto: Unsplash

Aforismi par naudu:

  • Nauda ir jāvalda, nevis tai jākalpo. (Seneka)
  • Tērē par vienu pensu mazāk, nekā nopelni.(B. Franklins)
  • Nauda – tā ir sestā maņa, kas ļauj izmantot piecas pārējās.(S. Moems)
  • Gudriem cilvēkiem nauda ir līdzeklis, muļķiem – mērķis. (A. Dekursels)
  • Par naudu, protams, var nopirkt burvīgu suni, taču nav tādas naudas, kas piespiedīs to luncināt asti. (V. Bilings)
  • Cilvēki, kuri uzskata, ka nauda spēj izdarīt visu, paši ir spējīgi izdarīt visu par naudu.(P. Buasts)
  • Sargieties no nenozīmīgiem tēriņiem – maza sūce var nogremdēt lielu kuģi. (B. Franklins)
  • Naudas iegūšana prasa drosmi; naudas saglabāšana prasa prātīgumu; naudas tērēšana ir liela māksla. (V. Averbahs)
Publicitātes foto/pixabay.com
Publicitātes foto/pixabay.com

Naudas māņticība

Algas dienā nedrīkst iztērēt nevienu nieka santīmiņu – visai saņemtajai summai pilnā apjomā jāpārnakšņo mājās.

Jebkura atrasta nauda ir bīstama lieta. Piemēram, Japānā neviens nekad pat nepacels pazaudētu naudas maku, jo tur valda uzskats, ka tāda negaidīta likteņa dāvana drīzāk sagādās nepatikšanas nekā prieku, rezultātā atņemot atradējam kaut ko citu, daudzkārt vērtīgāku.

Ķīniešu hieroglifs “Nauda” ir viens no populārākajiem fen–šui hieroglifiem – tas piesaista pārticību un naudas bagātību tajās vietās, kur tas izvietots. Atšķirībā no hieroglifa “Bagātība”, hieroglifs “Nauda” piesaista tieši naudas enerģiju un visu, kas saistīts ar naudu, kā arī sekmē vairāku ienākuma avotu veidošanos.

Tēlaini izsakoties, nauda aizplūst gluži kā ūdens. Un tieši tāpēc nav pieļaujams ilgstoši mājās turēt sabojātu santehniku, lai lieki neiztecētu ūdens, kas ir tā pati nauda.

Līdz ar papīrnaudas ienākšanu apgrozībā izveidojās paradums banknotes naudas makā salikt ar priekšpusi pret īpašnieku, noteikti nesalocītas un nesaburzītas.

Ikvienam ieteicams savam miteklim iegādāties istabas augu – naudas koku. Turklāt nevajadzētu pirkt jau izaugušu augu, bet gan paša rokām jānolauž neliels dzinums, jāiedēsta podā un tad jāaudzē un jālolo. Tas ne tikai izdaiļo mājokļa interjeru, bet arī uzlabojot īpašnieka materiālo stāvokli.

Foto - LETA/Edijs Pālēns
Foto – LETA/Edijs Pālēns

Interesanti vēstures fakti par naudu

Vēl joprojām pasaulē dažviet naudas lomā uzstājas lauksaimniecības dzīvnieki. Pat pats vārds “kapitāls” cēlies no latīņu vārda “caput”, kas tulkojumā nozīmē “galva”, jo lopus, kā zināms, skaita pēc galvām.

Ir arī tā dēvētā apēdamā nauda: graudi, vīns, zivis, augu eļļa, kakao, cukurs, sāls, kaltēta gaļa, tēja, rieksti un daudz kas tamlīdzīgs.

Ļoti populārs naudas aizvietotājs savulaik bija kauri gliemežvāki, par kuru lietošanu naudas izpratnē vissenākās ziņas saglabājušās Ķīnā – aptuveni pirms 3500 gadiem. Pat pirmās metāla monētas Ķīnā izlēja kauri gliemežvāku formā. Indijā kauri gliemežvāki kā nauda kalpoja no 9. līdz 18. gadsimtam, Taizemē tos plaši lietoja 17. gadsimtā, Āfrikā – 19. gadsimtā, bet atsevišķos Āzijas un Āfrikas reģionos vēl līdz pat 20. gadsimta vidum. Čadas ezera apkaimē savulaik viens vergs bija novērtēts ar vidēji 20–30 kauri gliemežvākiem.

Pirmās zelta naudas monētas parādījās aptuveni pirms 2500 gadiem Līdijā Mazāzijas rietumos. Piemiņai par pēdējo Līdijas valdnieku Krēzu saglabājies krietni vien nievājošu nokrāsu iemantojušais izteiciens: “Bagāts kā Krēzs.”

Spartieši naudu izgatavoja ļoti liela izmēra, tā bija smaga un pat ne pārlieku lielu naudas summu pārvadāšanai bija nepieciešams īpašs zirga pajūgs. Spartiešu naudu izgatavoja no dzelzs, ko nokaitētu iegremdēja etiķī – tas metālu padarīja nederīgu turpmākai izmantošanai.

Maķedonijas Aleksandrs bija pirmais no valdītājiem, kurš lika savu attēlu izkalt uz monētām.

Savukārt vēlme iemūžināt savu attēlu uz monētām dārgi maksāja Francijas karalim Luijam XVI, kuru jau pie pašas robežas pēc šīm monētām atpazina sadumpojušās tautas pārstāvji, sagūstīja un nosūtīja atpakaļ uz Parīzi, kur viņu sodīja ar nāvi.

Pirmā papīrnauda parādījās Ķīnā. Valdība bija laidusi apgrozībā smagas dzelzs monētas, kurām bija ļoti zema pirktspēja, tāpēc cilvēki tās galvenokārt atstāja pie tirgoņiem, pretim saņemot īpašas kvītis, kuras tad arī sāka izmantot savstarpējos darījumos. 11. gadsimta sākumā Ķīnas valdība atņēma tirgoņiem tiesības izsniegt šādas kvītis un pati sāka drukāt to analogus, kas oficiāli aizstāja monētas un vienlaikus arī krietni atviegloja savstarpējos norēķinus.

Mongoļu–tatāru jūga laikā senajā Krievzemē naudas lomu pildīja sudraba lietņi jeb grivnas. Apmaiņai pret vienu grivnu, piemēram, deva 200 vāveru ādiņas. Vēlāk ērtības labad grivnu vienkārši pārcirta uz pusēm, no kā arī vēlāk radās krievu naudas apzīmējums “rublis” (“rubiķ”). Savukārt kapeiku ieviesa Ivana Bargā māte Jeļena Gļinska 1534. gadā – monēta savu apzīmējumu iemantoja saistībā ar tajā attēloto jātnieku ar šķēpu rokā (šķēps – “коpjo”).