Arī šogad Otrajos Ziemassvētkos TV3 parādīs “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremoniju, kurā par pašaizliedzību un nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem ļaudis no visas Latvijas saņems “Sudraba ābeles”. Viena no ceremonijas vadītājām, kā ierasts, būs Evelīna Strazdiņa (“Bez tabu”), kura atzīst, ka šos pienākumus ik gadu veic ar prieku un patiesu gandarījumu, jo ir iespēja redzēt vienuviet tik daudzus brīnišķīgus cilvēkus, kuri snieguši kādam atbalstu grūtā brīdī.

Tu jau četrpadsmito gadu vadīsi “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremoniju TV3. Kas pa šiem gadiem ir mainījies?

Ideja pamanīt un godināt nesavtīgus un pašaizliedzīgus cilvēkus mūsu vidū joprojām ir “Latvijas lepnuma” pamatā. Mazliet mainījusies ir tikai forma, kā kuro reizi mēs viņus suminām. Katru gadu balva “Sudraba ābele” tiek pasniegta desmit dažādās nominācijās, bet apbalvoto skaits ir vēl lielāks, jo nereti glābšanas darbos vienlaikus piedalījušies vairāki cilvēki vai pat vesela ārstu brigāde. “Latvijas lepnums” ir raidījums, kurš arī nākotnē, domāju, būtiski nemainīsies. Vienmēr centrā būs stāsti par lieliskiem cilvēkiem un viņu ikdienas varonību.

Gadu gaitā mainījušies tavi skatuves partneri?

Jā. Mans draugs un ilggadējais kolēģis Ēriks (Niedra – aut.) ir debesīs. Pēdējos gados vadu “Latvijas lepnuma” ceremoniju kopā ar Arni Krauzi, kurš ir galants un gudrs vīrietis. Man prieks, ka varam viegli sastrādāties! Mēs labi saprotamies gan raidījuma sagatavošanas, gan vadīšanas laikā, sakrīt arī mūsu domas par dzīves vērtībām, kas nav mazsvarīgi.

Vai vari atklāt, kas šogad saņems “Latvijas lepnuma” balvas?

Pavisam ir iesūtītas vairāk nekā divsimt vēstuļu ar pieteikumiem, no kurām tradicionāli esam izvēlējušies desmit balvu saņēmējus. Viņus neturam noslēpumā. Par viņiem tiek rakstīts presē, un stāsti, kā ik gadu, ir iespaidīgi. Šogad sanācis vairāk aizskart ģimenes tēmu, un prieks, ka arī sabiedrībā nopietni izvērsta audžuģimeņu tēma. Un tieši šogad tikusi pieteikta un balvu saņems Kandavas Bāriņtiesas vadītāja, kura pēdējo 20 gadu laikā spējusi panākt, ka neviens novada bērns nav nonācis bērnu namā. Viņa pazīst visas vietējās audžuģimenes, un to Kandavā ir tikpat daudz, cik Rīgā. Tas ir brīnumains stāsts, kas liecina, ka, ja patiešām gribam kaut ko nopietnu izdarīt, tas ir iespējams. Formalitātes atkāpjas viena cilvēka drosmes un mīlestības priekšā. Šī tēma tieši sasaucas ar Latvijas simtgadi. Protams, varam runāt par lielām lietām, taču, ja nebūs ģimeņu, nebūs arī valsts. Ģimene ir valsts pamatu pamats, un no mīlestības jebkurā ģimenē sākas viss pārējais.

Mans kolēģis Arnis ir izveidojis divus stāstus, kas skar ne tikai ģimeni, bet arī Dievu, kas ir stiprāks par mums visiem kopā. Viens no viņa stāstiem ir par priesteri Andreju Mediņu, kurš atbalsta un ceļ dzīvē pakritušus un apmaldījušos vīrus. Apbrīnojama, spēcīga personība!

Vai tu pati arī esi veidojusi kādu “Latvijas lepnuma” stāstu?

Nē. Taču mans kolēģis Arnis ir izveidojis divus stāstus, kas skar ne tikai ģimeni, bet arī Dievu, kas ir stiprāks par mums visiem kopā. Viens no viņa stāstiem ir par priesteri Andreju Mediņu, kurš atbalsta un ceļ dzīvē pakritušus un apmaldījušos vīrus. Apbrīnojama, spēcīga personība!

Vai pa šiem gadiem “Latvijas lepnuma” ceremonijas laikā bijuši gadījumi, kad tev gribējies raudāt?

Jā, ļoti bieži. Tās gan ir arī īstas prieka asaras… Ja godīgi, katru reizi mani līdz asarām saviļņo stāsti par bāreņiem. Bet tādas emocijas pārņem visu mūsu radošo komandu, un nespējam tām turēties pretim. Personīgi ļoti dziļi izjūtu, cik svarīgi šos bērnus paņemt ģimenēs.

Cik liela ir tava ģimene?

Man ir četri bērni. Lielie bērni jau pilngadīgi, mazākajiem ir septiņi un trīs gadi.

Vari padalīties personīgajā pieredzē, kā Latvijā izturas pret daudzbērnu ģimenēm? Es domāju, valsts pārvaldē, kad tev jārisina kādas problēmas.

Ļoti labi, ka daudzbērnu ģimenes atbalsta finansiāli, taču, kopā ar maziem bērniem izbraucot no Latvijas, es diemžēl jūtu un redzu, ka bērni pie mums nav vērtība. Citviet Eiropā ikviens ir gatavs palīdzēt, uzsmaida, pakoķetē ar bērnu. Tur es – sieviete ar bērniem – jūtos īpaša. Tādēļ, atgriezusies mājās, mani skumdina, ka pie mums tā nav. Tas ir audzināšanas jautājums. Ja mēs iemācītos uztvert bērnus kā vērtību, tad arī visas citas problēmas sāktu nokārtoties. Bērni patiešām var būt mūsu dzīves jēga, ja kāds to jēgu nevar saskatīt. Ja saprastu, ka ģimene ar bērniem ir bagātība, cienījama, nevis apgrūtinājums apkārtējiem. Priecātos ne tikai par saviem, bet arī citiem bērniem.

Vai tu pati būtu gatava savā ģimenē uzņemt kādu audžubērnu?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu jāsasauc ģimenes kopsapulce. Tam būtu jābūt ļoti apzinātam un nopietnam lēmumam. Mīlestības un prāta lēmumam.

Kā tu vērtē beidzot atbalstīto Saeimas Nacionālās apvienības deputātu iniciatīvu no nākamā gada paaugstināt pabalstus vecākiem par otrajiem un nākamajiem bērniem?

Protams, tas ir apsveicami. Taču mani mulsina, cik grūti nācis šis lēmums. Es īsti nesaprotu jēgu diskutēt par bērnu pabalstu palielināšanu, ja Latvijā mirstība joprojām pārsniedz dzimstību. Kāpēc tas vēl nav kļuvis par prioritāru jautājumu? Var jau piekopt strausa politiku un izlikties, ka mūs neskar ne globālā sasilšana, ne zemā dzimstība, atliekot jautājumu uz vēlāku laiku. Tomēr man liekas, ir neprātīgi novilcināt problēmu risinājumu līdz brīdim, kad cilvēki brauc prom no Latvijas. Veicināt dzimstību, labklājību ģimenēm ar bērniem – tai būtu jābūt pašsaprotamai valsts politikai, nevis partiju savstarpējās koķetēšanas objektam.

Varbūt nebūtu slikti, ja tāpat kā aizsardzības jomā valsts noteiktu, cik procenti no iekšzemes kopprodukta atvēlami demogrāfiskās situācijas uzlabošanai?

Jā, tad mēs kaut ko varētu izdarīt!

Padomju laikā tika skandināts skaists sauklis, ka ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, kas pašos pamatos jau nav nepareizi, taču tolaik bija daudz vientuļo mammu, un arī tagad ir bērni, kas aug nepilnās ģimenēs. Kā šo situāciju varētu mainīt?

Veiksmes atslēga vīrieša un sievietes kopdzīvei ir abpusējas simpātijas, stipra vēlme būt kopā, pacietība un pieticība. Te es gribētu pieminēt kādu filmu par jaunu iemīlējušos pārīti, kuri savā starpā cīnījās par varu un ietekmi savās attiecībās. Viņi apmeklēja 90 gadus vecu vīru, kurš rādīja fotogrāfijas no savas dzīves un jautāja, cik ilgi jaunieši ir kopā. Desmit gadus? Tad vīrs pašūpoja galvu un teica, ka viņš ar sievu kopā nodzīvojis vairāk nekā 60 gadus un pirmie četrdesmit gadi esot tie grūtākie (iesmejas). Kopā būšanu vajag pieņemt ar pazemību. Savā dzīvē bērnus, vīru un draugus es cenšos neuztvert kā pašsaprotamus un novērtēju to, ka tieši viņi ir pie manis. Un viņi padara manu dzīvi par tādu, kāda tā ir un kādu es to gribu – siltu, gaišu, raibu, interesantu, īstu. Vienmēr mēģinu to sev atgādināt, kad gribas celt degunu gaisā vai aizcirst durvis, lai ietu meklēt, kur zāle ir zaļāka…

Klāt Svētvakars. Jau šo svētdien Latvijas dievnami vērs durvis, aicinot uz Kristus piedzimšanas dievkalpojumiem. Ko tu novēlētu mums visiem šajos Ziemassvētkos?

(Ilgi domā.) Starp visiem citiem lielajiem vēlējumiem noteikti novēlēšu nepazaudēt humora izjūtu šajā tumšajā gadalaikā. Jo ne tikai skaistums, bet arī humora izjūta var glābt pasauli. Ja cilvēki vairāk smietos, tad Latvijā visiem klātos krietni labāk. Un vēl – nekad neprasiet saviem bērniem, vai viņi tic Ziemassvētku vecītim. Tāpēc ka šis jautājums jau pēc būtības apšauba Ziemassvētku vecīša eksistenci. Tāpat kā, ja mēs jautātu par Dievu. Man prātā nāk stāsts, ko, šķiet, stāstīja reanimatologs Pēteris Kļava, par mazu meitenīti, kura zīmē uz lapas. Kad viņai jautāja, ko tu zīmē, skanēja atbilde: “Dieviņu!” Bet tu taču Dieviņu neesi redzējusi? Tas nekas – viņa atteica – tūlīt ieraudzīsim. Visu nevajag uzreiz ieraudzīt un sataustīt – pietiek vien ar ticību!

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez sarunām ar saviem bērniem.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Atklāta, tieša, mīloša.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Prasme pārvaldīt sevi arī liela stresa apstākļos. Spēju lūkoties ar mīlestību uz mūsu stāstu varoņiem – gan labiem, gan ne tik.

Labākā izklaide?

Brīvdienu vakaru intelektuālas sarunas ar savu vīru.