Bārdu mode turpinās. Stilisti apgalvo, ka jebkura modes tendence kaut ko deklarē. Kādu ziņu mums raida bārdaiņi? Izceļ savu vīrišķību vai tieši otrādi – kaut ko slēpj, varbūt tas vienkārši ir slinkums rītu sākt ar skuvekli. Savos vēstījumos dalās bārdu nēsātāji, viņu vidū arī režisors Jānis Streičs un Ziemassvētkos pats populārākais bārdainis Kaspars Pūce.

Jo basāka galviņa, jo kuplāka bārdiņa

Foto - Ilze Pētersone
“Ar bārdu daudz ko var nomaskēt, piemēram, sejas nepilnības, dubultzodu,” atzīst frizieris un stilists Kristaps Slakters-Zvejsalnieks. Foto - Ilze Pētersone

“Ziemā ar bārdu ir siltāk – noteikti!” smejot saka frizieris Kristaps Slakters-Zvejsalnieks. Viņam var ticēt, jo pats ir ar bārdu un cēlām ūsām un ikdienā savā salonā Mārupē “House of Hair” pucē arī bārdaiņus. Vīru ar bārdām kļūst vairāk, atzīst Kristaps, salonā nupat tiek iekārtots vīriešu stūrītis un bārdkopībā papildus apmācītas divas jaunas kolēģes.

No Īrijas, kur amatu pilnveidojis desmit gadus, atvedis uz Latviju atziņu – jo basāka galviņa, jo kuplāka bārdiņa. Piemēram derēs nesenais dziedošo talantu televīzijas šova “X faktors” uzvarētājs Arturs Gruzdiņš. Arī pašam tas pats – uz galvas apmatojums kļūst plānāks, taču par bārdas kuplumu gan nevarot žēloties.

Kristapa gadījumā tā palīdzējusi sejas korekcijai. “Man ir garš deguns, kuru līdzsvaroju ar garāku bārdu.” Sācis ar kazbārdiņu, līdz pieaudzējis klāt arī ūsas – ar uzskrullētiem galiem. Klienti tās novērtē, daudzi pat saka – uzticos tikai stilistam ar ūsām!

Tikai nevajag iedomāties, ka bārdainim un ūsainim mazāk rūpju par gludi skūto, nosaka frizieris. Rīts viņiem nesākas ar skuvekli rokā, taču bārda regulāri jāmazgā, jāķemmē, jāieeļļo, ik pa laikam liekais apmatojums jānodzen un jāuztur forma. Vārdu sakot – jākopj. Ar ūsām lai tāda ņemšanās – pastāvīgi jāiestīvina ar vasku, ka pats meistars vienā brīdī noguris, ņēmis un tās likvidējis.

Sieva pie viņa sejas apmatojuma desmit gados jau pieradusi, tāpēc retajās reizēs, kad Kristaps nodzen arī bārdu, nopietni iebilst. “Es tevi vairs nepazīstu, nevaru uztvert nopietni, ātrāk audzē atpakaļ,” tā viņa sakot.

Grūti teikt, kā uz vīra sejas apmatojuma izmaiņām reaģē jūrnieku laulātās draudzenes, spriež friziermeistars, jo jūrā gājēju apciemojums frizētavā parasti beidzas ar garajos reidos uzaudzētās bārdas nodzīšanu vai pamatīgu saīsināšanu. Kristaps jau ielāgojis – kā kuģis krastā, vīri gluži vai pa taisno brauc uz barberšopu, starp citu, tā tagad sauc vīriešu frizētavas, kas Rīgā saaugušas kā sēnes pēc lietus.

Vīrieši bārdas arī krāso un balina. Lai gan procedūra aizņem apmēram desmit līdz piecpadsmit minūtes, frizētavā to piedāvā kā piecu minūšu pakalpojumu, jo īsts vecis taču neies tādiem niekiem veltīt daudz laika! Visbiežāk krāsu maina rudbārži. Lai kā Kristaps cenšas viņus iedvesmot ar elegantas rudas bārdas valkātāja īru cīkstoņa Konora Makgregora piemēru, vairums savas sejas apmatojumu vēlas saskaņot ar matu toni, kas pārsteidzošā kārtā nav sarkanīgs.

Streičs pie bārdas ticis uz Jakovļeva kāzām

Publicitātes foto

Kinorežisors Jānis Streičs pie bārdas ticis uz aktiera Ģirta Jakovļeva kāzām. Pirmais to uzaudzējis viņa draugs dramaturgs Pauls Putniņš, taču kreņķējies, ka Piebalgā, kur paredzētas svinības, par šādu izskatu visi bakstīs ar pirkstiem un aprunās. “Saku viņam, nu tad uzaudzinām visi – arī Ēriks Lācis, Andrejs Migla – un ieradīsimies bārdaini. Paiet divi mēneši, zvanu Lācim un prasu, kas ar bārdu. Kādu bārdu? Nu, tu taču apsolīji! Miglam tas pats – nav. Vienīgi es uzaudzēju bārdu, un kopš tā laika man tā ir.”

Par bārdu kinorežisors Maskavā dabūjis brāzienu – braukuši ar Rihardu Pīku uz kinokrātuvi “Baltie stabi”, un kāds funkcionārs meties viņu strostēt – borodu otrostjil (bārdu ataudzējis)! Laikam piemirsies, ka krieviem visi cari nēsāja bārdas, nosirdījies Streičs.

Taisnības labad jāsaka, ka viens no Krievijas valdniekiem – Pēteris I – vēsturē iegājis arī ar savu nesaudzīgo cīņu pret bārdaiņiem. Kad vai visā Eiropā vīriešu vaigi kļuva arvien gludāki, krievi joprojām turējās pie Ivana Bargā laika paradumiem. Viņam pieder frāze, ka bārdas skūšana esot grēks, kuru nenomazgāt ne ar visu svēto mocekļu asinīm. Pēteris I nāca ar “ukazu” par bārdas nodokli – kurš savu sejas apmatojumu vēlas paturēt, lai maksā no 30 līdz pat 100 rubļiem gadā.

Tiem laikiem tā bija liela nauda, tāpēc dažs labs augstmanis esot pat emigrējis. Vēsturnieku vidū nav vienprātības par bārdu izskaušanas patiesajiem iemesliem – vieni apgalvo, ka šādi progresīvais valdnieks ārdījis vecās Krievijas pamatus, lai atvērtu logu uz Eiropu, citi norāda, ka cars vienkārši pildījis kasi. Kāpēc ne, ja Anglijas karalis Henrijs VIII saviem pavalstniekiem bārdu nodevu bija ieviesis jau 1535. gadā.

No bārdas Streičs bija gatavs šķirties kino dēļ. Zināms, ka katoļu mācītājiem tā nav atļauta, tāpēc paša režisētajā kinofilmā “Cilvēka bērns”, kur uzņēmies svētā tēva lomu, nācies to nodzīt. Ar gludi noskūtu seju un talāru mugurā gājis uz istabu, kur notika filmēšana, un pa ceļam saticis lauku māju saimnieku. “Saku viņam – vasals, Ontuon! Viņš atbild – lai slavēts Jēzus Kristus! Jautāju gluži kā filmā – vai tad tu mani nepazīsti? – Kas tad tevi nepazīst, cienīgkungs! Visi jūs pazīst! Viņš mani bija noturējis par mācītāju – šinī gadījumā bārdas neesamība un kontrasts radīja ticamību manam mācītāja tēlam.”

Laikam ejot, nonācis pie atziņas, ka bārda ļauj aizmirst gadus, jo nomaskē izmaiņas sejā. “Kad to nodzen, redzi, ka esi kļuvis vecāks.”

Ar bārdas kopšanu ikdienā tiekot galā pats. Palepojas, ka kādā bārdaiņu konkursā, kura nosaukums vairs nav prātā, dabūjis pirmo vietu. No bārdu tipiem neciešot vienīgi dažu dienu rugājus – tie atstāj nevīžīgu iespaidu un rada līdzības ar cietumniekiem.

Kurš ir izcilākais bārdas nēsātājs? Jēzus Kristus un Salatētis.

Neplēs, mana bārda ir īsta!

Foto - Anda Krauze
Kaspara Pūces Ziemassvētku vecītim bārda ir īsta. Foto - Anda Krauze

“Kaspar, kāpēc tu audzē bārdu, vai vari man pateikt?” reiz gados vēl jaunajam aktierim Kasparam Pūcem uz ielas jautājis dziedātājs Bruno Egle. “Saku – Bruno, vai tiešām nesaproti, kāpēc? – Nē! – Tāpēc, lai neredz manu dubultzodu!”

Pēc dienesta krievu armijā Pūce bārdu vairs neskuva. Kā Dailes teātra aktierim un uz kinoprovēm vēl bija jāpieraujas, bet Leļļu teātrī bārda vairs netraucēja. Bez tam Ziemassvētku vecīša lomā ar īsto bija daudz ērtāk, vairs nevajadzēja ņemties ar mākslīgajām bārdām.

Kad tuvojas gada nogale, Pūce ķeras pie bārdas balināšanas. Iesākumā to darījušas profesionālās teātra meistares, taču kopš ķīmiju var iegādāties veikalā, viņu balina mīļā Sniegbaltīte un kundze vienā personā. “Cimds rokā, un, pļek, pļek, pilna bārda ar balinātāju. Paskatās – ai, vēl ir rozā, jāliek otra kārta.”

Īsta manta pievelk – kad pantiņš noskaitīts un mazā roka sniedzas pēc dāvanas, otra bieži vien, žvik, iebrauc vecīša bārdā. “Es saucu, lai neplēš, ka tā ir īsta!” Pūce starp saviem kolēģiem nezina otru Ziemassvētku vecīti ar īstu bārdu. Viņi labāk paciešot mākslīgās nekā vasarā zem dabiskās mokās ar karstumu. “Bārda pamatīgi silda, un saule netiek klāt pie sejas,” dažas bārdaiņa grūtības uzskaita Pūce.

Arī viņam bārdas dēļ nācies piedzīvot pa kādam jautram brīdim. “Pirms dažiem gadiem kopā ar Dzintras Gekas Sibīrijas bērniem ceļoju pa manām Sibīrijas izsūtījuma vietām. Kad bijām Blagoveščenskā, kādā pēcpusdienā ejam pāri laukumam, kur saliktas Lielā Tēvijas kara varoņu plāksnes. Esmu drusku iepalicis, un pēkšņi viens bomzis nāk klāt un saka – batjuška, blagoslavi! Bija vīrs mani noturējis par mācītāju, ilgi vēl dipināja pakaļ un lūdza – svēti mani, svēti!

No tā ceļojuma vēl viens gadījums jāpastāsta. Staigājam pa tirgu, divas tantes mani ierauga un spriež – o, tas jau kā ģed moroz (Salatētis.) izskatās. Otra saka – nē, tas ir Santa Klauss! Saku, redz, arī pie viņiem Eiropa atnākusi, zina tantes Santa Klausu.”

Kad jānosauc izcilāko bārdu nēsātāji, Pūcem nāk prātā režisors Viesturs Kairišs, kuram bārda padevusies kā jaunībā Krišjānim Baronam – vienīgajam, kura portrets bija attēlots uz latu naudas zīmes.

Dievi un bārdas

Ko var zināt – varbūt Dainu tēvu uz kuplo bārdu iedvesmojušās arī tautasdziesmas. Folkloras pētniece Aīda Rancāne stāsta, ka bārdu simboliskajai un mītiskajai jēgai piemīt vairāki aspekti – viens no tiem ir vīrišķība, dzimumgatavība, spēks, tāds fizioloģiskais briedums, otrs saistīts ar vecumu, viedumu, savā ziņā – dievišķību, ko apliecina arī šī tautasdziesma: Veca tēva sirma bārda/ Ap ozolu pabiruse./ Kas grib gudra padomiņa, /Lai iet viņu salasīt./

“Ja skatāmies fizioloģiski, matu un bārdas augšana ir saistīta ar vīrišķajiem hormoniem. Jo tie kuplāki un garāki, jo lielāka potence un auglība. Varbūt tāpēc daudzām tautām pastāv tradīcija pieskarties bārdai, cerot iegūt no tās labumu.” Serbi to dara ar monētu, lai būtu tik daudz naudas, cik matu bārdā, slovēņi, vēlot laimi, novēl arī garu bārdu, bet baltkrievi uzskata, ka debesīs nevar nokļūt cilvēks, kas nomiris bez bārdas.

Ja budēļos izvēlaties masku ar bārdu, ziniet, ka jūsu tēls simbolizēs arī auglību. “Maska ar degunu attiecas uz vīrišķo auglības orgānu, bārda ir turpat blakus, un arī no tās kupluma un garuma ir atkarīga auglība,” skaidro pētniece.

Kaimiņu lietuviešu un prūšu mitoloģijā līdzās bārdainiem dieviem darbojas barzduki, ko latviski var saukt par bārdaiņiem. Barzduki bija zemes dieva Puškaiša palīgi, dzīvoja pazemē un tika saistīti ar bagātību. Līdzīgi kā latvieši veļus, arī lietuvieši savus barzdukus mielo divas reizes gadā.

Pagātnē bārdu modi lielākoties ietekmējuši konfesiju kanoni, tradīcijas, valdnieku izvēles, prominenču untumi u. c. Bārdainums ir saistīts ar dievišķību, daudzās ticībās bārdas nodzīšana nozīmēja nostāšanos uz neticīgo ceļa, ļaujoties nelabā kārdinājumam.

Senajā Ēģiptē bārdas bija ļauts audzēt valdniekiem un dieviem. Faraons kā puscilvēks pusdievs drīkstēja nēsāt tievu, bizītē sapītu bārdiņu, kas bija piestiprināta pie zoda. Parastajiem mirstīgajiem vajadzēja skūt ne tikai sejas, bet arī galvu, tāpēc bārddziņiem Ēģiptē darba pietika – savus klientus viņi apmeklēja mājās.

Maķedonijas Aleksandrs vēsturē iegājis ar savam laikam drosmīgu un pragmatisku lēmumu kareivjiem noskūties, lai ienaidnieks viņus nevar sagrābt aiz bārdas.

Varenā Romas impērija piedzīvojusi gan gludi skūto vīriešu vaigu Jūlija Cēzara laikā, gan imperatora Adriāna atgriešanos pie bārdas kosmētisku defektu dēļ – tā viņš maskēja uz sejas rētas un plankumus. Anglijā vīrieši centīgi atdarināja karaļu izvēlēto sejas apmatojumu, taču bija valstis, kur modi noteica arī mākslinieki. Izcilajam flāmu gleznotājam Antonisam van Deikam izdevās radīt tik elegantu ūsu un īsas bārdas griezumu, ka viņa paraugam rādās daudz sekotāju. Van Deika griezums izturēja laika pārbaudi, kā vienu no bārdu tipiem to izmanto arī mūsdienās.

Šis ir “cacu” laiks puišiem!

“Koncepti ir mainījušies. Piemēram, Maķedonijas Aleksandra laikmetā bārda iezīmēja vīrieša briedumu, ģimenes tēva statusu, bet bez bārdas bija vīrietis – kareivis, cilvēks bez teritorijas, toties mūsdienās tai vairāk ir sociāls, modes konteksts. Parādās tāda Končita Vursta un mums pēkšņi tiek sajaukta galva par bārdas simboliskumu,” spriež psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Salīdzinot sabiedrību ar simfonisko orķestri, viņš bārdai atvēlētu koncertzāles akustikas vietu. “Tā nav instrumentu spēle, orķestrantu profesionalitāte vai diriģenta māksla, pat ne menedžments vai skatītāji. Tā ir akustika. Kaut kāda rezonanse.”

Stiliste Žanna Dubska bārdaiņu modei, kas ilgusi aptuveni septiņus gadus, prognozē drīzu norietu. “Pēc dažiem gadiem bārdas sāks pazust, vismaz hipsterīgās aizies.” Ar tām viņa domā biezas, kupli noaugušas augšpusē un pastieptas uz leju, skaisti noformētas un trimmētas. Mode patlaban vīriešiem vispār esot diezgan hipsterīga, pat sievišķīga, tāpēc bārdas nāk ar vēstījumu – lai gan valkājam apspīlētas bikses, labi smaržojam, taisām pedikīru, mēs nēsājam bārdu, jo esam vīrišķīgi vīrieši.

“Šis ir “cacu” laiks puišiem,” spriež režisors Viktors Runtulis – viņi skrien pakaļ modei, apmeklē bārddziņus un stilistus. Nav jau slikti, ja citiem tas netraucē… Pats pirms divdesmit gadiem bārdu un ūsas sācis audzēt intereses pēc, līdz atstājis vien šauru strīpiņu, kuras garums nav mainījies arī šodien.

Foto - Anda Krauze
Foto – Anda Krauze

Mākslinieks Aigars Bikše bārdas jautājumam pieiet vienkārši. “Tas nav mans meditācijas objekts vai fetišs. Pats tieku galā, pie friziera esmu bijis tik, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Man patīk, kā es izskatos ar bārdu – tas tēls, kas tur sanācis.”

Foto - Anda Krauze
Foto – Anda Krauze

Kā novērojusi Žanna Dubska, ļoti raksturīga mūsdienu tendence ir bārdas slinkuma dēļ. Daudz ir tādu vīriešu, kas neskujas, ne jau sekojot modei, bet aizbildinoties ar aizņemtību vai jutīgu un alerģisku ādu, taču stilistei šādas atrunas šķiet aizdomīgas. “Slinkās bārdas vienkārši ir mūsu laikmeta pazīme – vīrieši negrib katru dienu pucēties un matos ziest želeju, kur nu vēl skūties. Un kāpēc viņiem tas būtu jādara, ja arī sievietes taupa laiku uz sava izskata rēķina?”

No pašas profesionālās pieredzes klientus nācies gan pierunāt uzaudzēt bārdu, gan atrunāt no tās. Tikko no sejas apmatojuma šķīries 43 gadus vecs psihoterapeits, jo ar bārdu, kurai turklāt bija sirmuma pazīmes, viņš izskatījies par divdesmit gadiem vecāks un darbā tas izrādījies traucēklis.

Efektu sajutis jau nākamajā dienā pēc bārdas nodzīšanas, kad pēc palīdzības vērsušies vienaudži, kuriem psihoterapeita izskata maiņa raisījusi uzticību. “Cilvēki grib jautāt padomu veiksmīgiem un uzticamiem cilvēkiem, tāpēc vienam otram bārda palīdz, bet citam – traucē.”

 

Foto: Ilze Pētersone, Anda Krauze, Andris Tiļļa