Pēc patiesiem un absurdiem notikumiem veidotā kriminālfilma “Stokholma” atklāj ne vienu vien no jokainākajām pasaules banku laupīšanas epizodēm un arī to, ko dēvē par Stokholmas sindromu.

Ir saulaina, skaista diena, kad pa Zviedrijas centrālās bankas galvenās ēkas kāpnēm dodas vīrietis. Viņš ir apģērbies kā kinozvaigzne vai estrādes spīdeklis, un viņam līdzi ir paliela soma, kurā, kā izrādās, ielikti ieroči. Iegājis bankā, viņš izceļ tos laukā un sāk šaudīties, taču, atstājis vien dažus ķīlniekus, izsaka prasības, ko zviedru policija neuztver nopietni. Taču vīra nolūki tādi ir, kaut arī dekorācijas un laupīšanas izpildījumu viņš aizņēmies no kinofilmām, bet muzikālo pavadījumu – no Boba Dilana skaņuplatēm. Tātad: viņš vēlas, lai no cietuma izlaistu Gunāru Sorensenu, lai viņam iedod vienu miljonu ASV dolāru neiezīmētās banknotēs, divas pistoles un vēl arī ļauj miera vējos pazust no likumsargu redzesloka. Un ne jau šā tā, bet ar šiku – ar “Mustang 302”, ar kādu filmā “Bulits” (1968) brauca Stīvs Makvīns. Pretējā gadījumā cietīs divas bankas darbinieces. Iespējams, pat mirs. Un, kamēr policija sāk savu darbu, Larss Nistroms atklāj medaļas otru pusi, kurā netrūkst drāmu.

“Stokholmu” tās autori pieteikuši kā krimināldrāmu, bilstot arī par absurdo oriģinālsituāciju, un tāda ir arī filma. Daudz labāk pazīstams īsmetrāžas, ne pilnmetrāžas filmu cienītājiem, kanādiešu producents, scenārists un režisors Roberts Burdo vairākas dienas ilgušo krīzi nevērtē, tāpat tajā iesaistīto personu motivāciju un attieksmi ne, taču mazpamazām absurdie notikumi savijas par to, ko mūsdienās apzīmē ar vārdiem “Stokholmas sindroms” – situāciju, kad ķīlnieks sāk just simpātijas pret sagūstītāju un pat aizstāvēt to. Tieši tādas izvēršas attiecības starp Larsu Nistromu un Bianku Lindu, kuru mājās gaida vīrs un divi pavisam mazi bērniņi.

Šķobīgā robeža starp realitāti, kinofilmām un Larsa prātā notiekošo ir iegansts viņa tramīgajai uzvedībai, kas liedzas kļūt paredzama, tāpēc arī policijas lietotās metodes, kas neapšaubāmi ir antihumānas, inspektora Matsona acīs ir vienīgās iespējamās un piestāvošas jau tā absurdajai situācijai. Taču Burdo uz otro plānu nefokusējas, viņa stāsta centrā ir Larss un Bianka – divi cilvēki ar dažādu pagātni, tagadni un arī potenciālo nākotni, un sociālie slāņi, ko viņi pārstāv, intereses un izpausmes veids vien simbolizē divas dažādas pasaules, kurām lemts sastapties tikai krīzes brīdī. Ar cieņu šos likteņus uz lielā ekrāna iznesuši šobrīd karjeras renesanses vilnī peldošais Ītens Houks un Nūmi Rapasa – aktrise, kuru pasaule iepazina kā oriģinālo “Meiteni ar pūķa tetovējumu” un kura jau sen pierādījusi, ka spēj pielāgoties dažādiem tipāžiem.

“Stokholma”/”Stockholm”

  • Režisors: Roberts Burdo
  • Lomās: Ītens Houks, Nūmi Rapasa, Marks Strongs
  • No 19. aprīļa kinoteātros

Video rullītis: