Jaunā kvalitātē 29. jūlijā kanāla “Rīga TV24” ēterā atgriezīsies jaunās sezonas pārraide “Tīkla vīzija”, vēstot par vienu no mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu – digitālo pasauli jeb kultūru. Te vienā kokteilī skatītāju gaidīs gan ziņas par interneta platformām, gan stāsti par progresīviem digitālās kultūras jaunuzņēmumiem. Pirmoreiz ēterā mūs uzrunās žurnālists un digitālās komunikācijas speciālists, nerimtīgs ideju ģenerators Mareks Matisons, kurš par sevi saka – mani vienmēr var sastapt tiešsaitē!

Marek, sāksim ar to, kas tad īsti ir šī joma, ko dēvē par digitālo kultūru, un ko jaunu mums tā nesusi?
Pirms aptuveni septiņiem gadiem šī “digitālā kultūra” parādījās kā jauns, karsts jēdziens, ar to saprotot ļoti daudz. Tā ir gan mūsu pašu uzvedība tiešsaistē, mūsu radošais potenciāls, kurš izpaužas caur šo digitālo vidi. Kādreiz mums nebija tā dēvēto jūtūberu, proti, ļaužu, kuri, izmantojot sociālo mediju platformu vidi, ir kļuvuši par slavenībām. Agrāk nebūtu iedomājams, ka, piemēram, kāds, daudzu sekotāju vērots, vienkārši izpako ēdienu un vērtē, kā viņam tas tīk. Un vienā mirklī viņš ir kļuvis par viedokļu līderi, tāpat kā tiešsaistes datorspēļu “strīmeris”, kura darbību vēro četrarpus miljonu sekotāju.

Daudzi bažījas un pamatoti, šī kultūra aizstāj līdzšinējo, bet ne labākajā ziņā – valoda reducējas uz emociju zīmēm, grāmatas izzūd.
Manuprāt, dažādu jauno tehnoloģiju rīku īpatnība ir tā, ka tās var darīt interesantāku pasaules uztveri dažādu mediju patērētājiem. Nedomāju, ka literatūra kā žanrs beigs eksistēt. Skaidrs, ka vienmēr būs cilvēki, kas rakstīs dzeju. Jautājums, kādā veidā viņi pasaulei pastāstīs par to, ka viņi to dara. Un mēs taču daudz labprātāk gribam dzirdēt un redzēt, kā autors deklamē savu dzeju kameras priekšā. Un varbūt tas aiziet visā pasaulē, un kaut kur pasaulē kāds cilvēks, kas to dzird, ir aizkustināts un priecīgs.

Vai nav mazliet biedējoši, ka katrs, kas kaut kā spēj piesaistīt uzmanību, var kļūt par sekotāju pulka vadoni?
Līdzko parādījās pirmās interneta vietnes, uzradās tā dēvētā pilsoniskā žurnālistika. Sak, urā, mēs tagad katrs būsim žurnālisti un kaut ko rakstīsim. Tas mazliet ir izgāzies – lai būtu labs žurnālists, tev ir jāpārvalda valoda, jāspēj ieintriģēt cilvēki ar rakstīto vārdu. Taču šo influenceru jeb ietekmētāju situācija ir cita. Ja mēs atšifrētu lielu daļu no “YouTube” personību vēstītā, tas būtu līdzīgi kā savulaik “Rīgas laiks” intervija ar Šlesera kungu – ne valoda gludena, ne gramatika laba. Bet, līdzko šis cilvēks nostājas pretī vienai tīmekļa kamerai, viņš kļūst par absolūti harizmātisku līderi, ja gribat, Jēzus reinkarnāciju savai auditorijai.

Cilvēkiem tīk skatīties citu logos, tikai nu to pavisam atļauti var darīt internetā, vērojot, piemēram, slavenību eksponēšanos.
Tāpat kā kādreiz pie Dailes teātra rindojās meitenes ar ziediem, gaidot iemīļotos aktierus, tā arī tagad meitenes rindojas kaut kādā tīmekļa “burbulī” ap personību. Ne velti viena no absolūti veiksmīgākajām sievietēm biznesā nav “Facebook” izpilddirektore Šerila Sendberga, bet gan viena no Kardašjanu meitenēm, kura ar to vien, ka viņai ir gaziljons sekotāju “Instagram” platformā, ir uzbūvējusi pasaulē veiksmīgāko kosmētikas impēriju, kuras vērtība ir deviņi simti miljonu dolāru. It kā no nekā tu sevi spēj kapitalizēt kā vērtību. Ko līdzīgu savulaik analogajā kultūrā darīja Pablo Pikaso viņa glezniecībā.

Kā tev šķiet, vai Latvija ir digitālas kultūras valsts?
Latvija uz Baltijas kopējā fona ir labās pozīcijās. To pašu datorspēļu kultūras ziņā – no piesmakušas interneta kafejnīcu vides tā ir izaugusi par lielu industriju. Mums ir “YouTube” kultūra, jaunas, košas personības jeb viedokļu līderi. Mums, starp citu, ir arī daži lieliski e–pakalpojumi, es domāju autostāvvietu jomu, nevis valsts sektoru, tomēr neredzu, ka mēs ar tiem lepotos. Mēs esam kautrīgi un nestāstām katram, kas ielido mūsu lidostā – redziet, mēs esam valsts ar ātrāko internetu, lūdzu, mums ir tas un tas. Kaut kāda kautrība un neticība sēž latviešos. Baidāmies pateikt – es esmu foršs –, jo nākamajā dienā taču kāds varētu par mani pateikt, ka esmu lecīgs vai dīvains.

Pats savā ziņā piederi pie tā dēvētajiem mileniāļu paaudzes, kas pazīst abas – gan “analogo”, gan “digitālo” kultūru. Kas tevi pašu saista pēdējā?
Jā, pamazām esmu pārsviedies no žurnālistikas uz digitālo komunikāciju. Viss sākās trešajā klasē, kad aizsūtīju ziņu uz laikrakstu “Pionieris” un paziņoju, ka gribu būt žurnālists. Studējot Komunikācijas fakultātē, sapratu, ka žurnālistika tīrā veidā nav tas, ko gribu. Vilinošākas šķita sabiedriskās attiecības. Pēc ilgāka laika tajās sapratu, ka sabiedriskās attiecības un komunikācija bieži nozīmē pielāgot pareizo vidi konkrētam vēstījumam. Ko es īsti daru digitālajā kultūrā? Vienkārši sakot, esmu “online” – tīmekļa vidēs un sociālo mediju platformu vidē. Darbojos arī starptautiskā tīkla organizācijā “Digi.com”, kur galvenā interese ir uzzināt par jauniem rīkiem un metodēm digitālā komunikācijā.

Tavu vārdu esmu dzirdējusi saistībā ar tā dēvētajiem jaunuzņēmumiem. Ja tagad sākšu lasīt mellenes un gribēšu tās piedāvāt citiem, vai arī man būs moderns “start-up”?
Tas drīzāk būs dzīves stila uzņēmums. Viena no jaunuzņēmuma jeb start-up precīzākajām definīcijām – jauns, strauji augošs un dažādās vidēs viegli replicējama uzņēmuma ideja. Ja tu, mellenes lasot, būsi izdomājusi, kā visai pasaule pavēstīt par savu dzīvesziņu un par mellenēm kā veselīgu uzturu, varbūt tas būs kaut kas tāds, ko var darīt desmitiem pasaules valstu. Start-up ir nokopējams un ātri aiznesams uz jebkuru pasaules valsti. Latvijai ir bonuss – salīdzinot ar lielajām valstīm, esam pasaules mērogā ļoti mazi, tāpēc gandrīz jebkuru jaunu ideju veidojam tā, lai tā jau sākumā būtu varena globāli, jo sava tirgus īsti nav.

Kāds ir tavs “start-up”?
Man ir ideja par 3D drukas ideju neredzīgo bērnu izglītībai. Otra ideja ir par aizsardzības tehnoloģiju jomā, kur strādājam pie bezpilota jeb tālvadības lidaparātu likumdošanas bāzes. Dziesmu svētkos visi dzirdējām par “drona” incidentu, un šī lieta kļūst arvien aktuālāka, jo mūsdienās dronu var iegādāties jebkurš. Vēl pavisam neizmantota ideja pie mums ir šo bezpilota lidaparātu izmantošana transportam – iedomājieties pilsētu, kuras ielas vairs neaizņem kurjertransports, jo tas ir gaisā!

Televīzija tev pašam ir jauns solis uz priekšu?
Lielākais izaicinājums ir mēģināt runāt par lietām, kas pirmajā mirklī izklausās sarežģīti, un kliedēt bailes par šīs digitālās kultūras klātesamību mūsu dzīvē, pastāstot par to. Cilvēkus, iespējams, ir nobiedējuši stāsti, piemēram, par datorspēļu atkarību, kas arī ir tēma, bet gribu pastāstīt par daudzām iespējām.

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Iespējams – aizrautīgums, atvērtība jaunajam un patiess prieks par citu panākumiem.

Lielākais sasniegums darbā?
Lielākais lepnums – par mana jaunuzņēmuma “Tactile Eyesight” – 3D druku neredzīgajiem – idejas uzvaru starptautiskajā “stārtapu” konkursā “Global Startup Battle”.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez labas kafijas un sociālo mediju platformu jaunumu esences būtu grūti pilnvērtīgi pavadīt mundras nomoda stundas

Labākā izklaide?
Ar mīļo sieviņu būt kopā diviem, ceļojot uz tuviem un ļoti tāliem galamērķiem.