Vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, “Latvijas Radio 2” ēterā atgriežas akcija “Gadsimtā garākā Līgodziesma” – sekojot saules ritumam visas dienas laikā pāri Latvijai, novadu kolektīvi, kori vai folkloras kopas, nākot talkā arī aizrobežu latviešiem, izdziedās katram tuvās ielīgošanas dziesmas.

“Apziņa, ka to vajag cilvēkiem visā Latvijā, sākot ar Ciblu un beidzot ar Jūrkalni, rada vārdos neaprakstāmu vienotības sajūtu,” teic “Latvijas Radio 2” direktors Armins Ronis – viņa vadībā garākā Līgo dziesma izskanēs jau trešo gadu. Saprotamā kārtā īpašu ielīgošanas tradīciju radio direktoram nav, ja par tādu nevar saukt latviskas noskaņas radīšanu klausītājos. Galu galā svētku laiks radio cilvēkiem ir spraigākais darba posms, lai ēterā viss izklausītos viegli un vienkārši.

“Līdzās vārdam “piekusis” es gribu likt arī vārdu “gandarīts”, jo ikreiz, kad tu īsteno kādu lielu projektu – ir laba sajūta, kad kopā ar kolēģiem esi paveicis ko tādu, ko neviens cits līdz šim nav spējis,” par darbu pirmsjāņu laikā teic “Latvijas Radio 2” vadītājs.

Armin, mūsdienu mediju trauksmainajā pasaulē jūsu vadītā radiostacija atgādina mierīgu karavānu, kas turpina nemainīgi ieturēt savu kursu. Vai šis miers un pārliecība raksturīgi arī jums pašam?
Nedomāju, ka manī būtu kāds īpašs miers. Drīzāk vienkārši daru savu darbu, kā māku. Attiecībā uz “Latvijas Radio 2” nav ne mazākā pamata mainīt tos uzstādījumus, kādos esam izveidoti. Mēs kalpojam saviem klausītājiem, un tā, manuprāt, ir efektīgākā koncepcija, kāda ir iespējama jebkādam medijam.

Ja tev ir klausītāji vai skatītāji, tad tu dari pareizi, ja nav – tad jāsāk domāt.

Šis miers nenozīmē, ka radio ir sastindzis, pārmaiņas notiek. Iespējams, tās nenotiek drudžainiem grūdieniem, tomēr mēs sekojam līdzi tam, ko cilvēki pasaulē grib.

Izgaismosit, ko īsti pašlaik vēlas klausītājs?
No vienas puses, cilvēki grib kavēties atmiņās par to, kas bijis labs iepriekšējos gados, jo negrib aizmirst savu piederību. Un “Latvijas Radio 2” ir šāds nacionālās identitātes ikdienas apliecinātājs. No otras puses, cilvēki grib jaunas lietas, un tām mēs čakli sekojam līdzi. Šo abu lietu “mikslis” veido mūsu saturu. Te ir vieta gan kantri mūzikai, šlāgermūzikai, melodiskai rokmūzikai un popmūzikai, dziesminiekiem, folklorai un postfolklorai. Šis latviešu mūzikas dārziņš ir tas, kurā meklējam pērles, ko likt priekšā klausītājiem. Tomēr, kā saka vācieši – Kunde ist König (klients ir karalis – vācu val.). Mēs nodrošinām latvisku vidi sadzīvē un sarunājamies ar klausītāju.

Tostarp arī direktora Armina Roņa balsī.
Tieši tā. Armīns Ronis ir direktors nevis aicinājuma, bet pienākuma pēc. Esmu nācis strādāt uz radio kā programmu vadītājs un to gribu darīt arī tagad.

Radio muzikālais saturs nosaka arī to, kādu mūziku klausāties pats?
Nepārprotami, esmu latviešu mūzikas interesents diezgan sen – kopš sapratu, ka tas, ko šeit radām, ir mūsu pašu rokās, un nevienu citu ārpusē tas neinteresē, izņemot dažus atsevišķus, spilgtus momentus, kas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, lielākoties akadēmiskajā mūzikā. Ja paši nespējam interesi par savu mūziku uzturēt, tā vienkārši izbeigsies. Protams, mana interese nebeidzas tikai ar latviešu mūziku – skatos un klausos, kas notiek pasaulē. Neesmu stāvā sajūsmā par to, kurp virzās pasaules populārā mūzika, bet esmu tikai vērotājs.

Pēdējā laikā pašam ir bijuši kādi pārsteigumi latviešu mūzikā vai arī jūs nav iespējams pārsteigt?
Būtu vīzdegunīgi apgalvot, ka mani vairs nekas nespēj pārsteigt, jo pasaule ir skaista tās mainīgumā. Lielais pārsteigums – joprojām latviešu mūzikas vērtības interesē ārkārtīgi plašu auditorijas loku, par spīti tam, ka globalizācija notiek pilnā sparā. Tas nozīmē, ka jaunās muzikantu paaudzes nāk ar pietiekami lielu interesi un cieņu pret latviešu populārās mūzikas vēsturisko mantojumu, ko novērtē un izmanto tālāk. Piemēram, “Vintāža”, kas velk ārā vecos gabalus, un tie iegūst pavisam citu skanējumu un kontekstu.

Vēl izteiktāka pēdējā laika tendence, manuprāt, ir mūziķu pievēršanās senākam mantojumam, es domāju tautas mūziku. Iespējams, pie vainas ir valsts simtgade.
Simtgade varētu būt viens no impulsiem. Manuprāt, iemesls šai tendencei ir arī globalizācija. Tā ir gana sarežģīts process, kas likumsakarīgi rada gan vēlēšanos būt globāliem, gan pretēji – vēlēšanos atšķirties no pārējās pasaules. Tu jau vari būt globāls, bet, lai no kaut kurienes dejotu, vienā vietā ir pļavā jāiedzen miets un jāpasaka, es te esmu, lai būtu izejas punkts tālākajam ceļam.

Nav noslēpums, ka vajadzība pēc latviskuma koncentrējas Jāņu laikā, tas katru gadu no jauna atspoguļojas arī radio ēteru mūzikā. Kā neieslīgt līgo rutīnā – līgodziesmu taču mums ir tik, cik ir?
Rutīna nav nekas briesmīgs. Tas nozīmē to, ka tu kvalificēti un profesionāli dari savu darbu, spējot atrast tur gan sev, gan klausītājiem kaut ko interesantu. Protams, jāņu laiks kaut kādā veidā “sakompresē” latvietību, lai gan es gribēt domāt, ka latvietība kā sarkans pavediens iet cauri cilvēka dzīvei un uzsit vilni visdažādākajās situācijās un vietās.

Droši vien zināt, cik līgodziesmu šobrīd ir radio arhīvā?
Aktīvā rotācijā ir daži simti, bet tās arvien nāk klāt no jauna. Dažādi mūziķi dažādos žanros ir gatavi radīt šīs dziesmas. Skaidrs, ka tās nav klasiskās līgotnes, bet mūziķiem ir svarīgi dot savu pienesumu, pateikt savu redzējumu. Ja to joprojām vajag, tad tas ir viens no apliecinājumiem, ka tradīcija ir dzīva – to nenokāva padomju laiks un nenokauj globalizācija.

Jums ir sava līgodziesma?
Nav vienas. Gribu dziedēt vienu, tad citu, tad vēl kādu. Acīmredzot esmu muzikāli alkatīgs.

Garākās līgodziesma šogad skanēs jau trešo reizi. Pastāstiet, kā dzima šī ideja?
Par ideju jāpateicas kolēģei Baibai Palkavniecei – viņa ir viens no mūsu trakajiem ideju ģeneratoriem, un esmu viņai par šo ideju ļoti pateicīgs. Tā ir vēlme kaut kādā veidā šos Līgo gaidīšanas svētkus padarīt par visas Latvijas kopēju rūpi un vajadzību.

Mēs vēlamies pateikt to, ka līgošana nav kaut kas epizodisks, bet sava veida tautas vienotības apliecinājums.

Sākam agri no rīta 4:29 Rīgā ar “Stiprajām sievām”, līdzi dziedot kultūras ministrei Dacei Melbārdei, turpinām ar Latgali, līdz beigās nokļūstam Kurzemes jūras krastā. Saraksts ir garš, vairāk nekā 30 vietu. Noslēgumā pirmoreiz būsim tepat, Doma laukumā, kur būs gan grupa “Ducele”, gan pirmoreiz diriģenta Inta Teterovska vadībā būs iespējams izdziedāt pazīstamas kora dziesmas.

Kā atrodat garākās līgodziesmas dziedātājus?
Ir folkloras kopas, kori vai cilvēki, kas ir gatavi savu laiku tērēt tam, lai uzturētu latviskās tradīcijas. Katrs dalībnieks kļūst par vienu posmu tradīciju nesēju ķēdē no vecvecākiem līdz mazmazbērniem. Līdzās latviešu dziedātajiem pirmoreiz ir arī Reikjavīkas latviešu dziedātāji, ir Berlīnes un Luksemburgas folkloras kopas, Toronto mūzikas ansamblis “Skanda” un Īrijas latviešu koris.

Pieturzīmes:

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas tases, kas atver acis pietiekami plaši, un darba.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Latvietis, tāpēc ka esmu šeit piedzimis un uzaudzis un liktenis ir lēmis, ka šī ir mana zeme un dzimtā valoda. Eiropietis, tāpēc ka piederības sajūta Eiropai, ko esmu ieguvis līdz ar Latvijas neatkarību, man ir pietiekami būtiska. Vīrietis, jo institūcija vīrietis, manuprāt, nozīmē atbildību, jo cenšos savu spēku robežās īstenot.

Būtiskākais sasniegums darbā?
Klausītāju mīlestība.

Labākā izklaide?
Domāt. Vienmēr ar patiesu interesi ir paticis vērtēt, analizēt un saprast dažādus procesus sabiedrībā.