Igaunijai īpašajā, simtgades jubilejas, reizē ar dabai visdraudzīgākajiem pārvietošanās transportlīdzekļiem – divriteņiem – dodamies piedzīvojumā apkārt mūsu kaimiņvalstij.

Trīs šā pasākuma dalībnieki – 2017. gada Līgatnes domes “Iedvesmas stāsta” balvas laureāts Ilmārs Grostiņš, kurš strādā drošības nozarē, maizes cepējs no Raganas Jānis Jagubkovs, rīdzinieks arhitekts Kārlis Līcis – jau pagājušajā gadā ar divriteņiem vienā piegājienā apbrauca 1978 kilometrus apkārt Latvijai. Šoreiz ceļojumā pa Igauniju viņiem pievienojās ādažniece bērnudārza audzinātāja Līga Pumpiša un žurnālists Edvīns Kamoliņš.

Grupas dalībnieku ceļi reizēm pašķīrušies atšķirīgo interešu, fiziskās sagatavotības un mērķu dēļ. Arī šoreiz Ilmārs, rūpīgi līkumojot pa vismazākajiem celiņiem un taciņām zemesragos gar pašu jūras malu, ar divriteni divās nedēļās pieveica vairāk nekā 2200 kilometrus, pārējie – par tūkstoti mazāk. Ikdienā nobraucot apmēram 80 kilometrus ar vidējo ātrumu 20 kilometri stundā un izvēloties pareizu veloekipējumu, apģērbu un draugus, iespējams tikt ļoti tālu!

Lai piedzīvojuma garu un drosmi smeltos no Krišjāņa Valdemāra un viņa skolniekiem, ceļojuma sākumā apmeklējam Jūrskolas muzeju Ainažos. Beidzot uz divriteņiem saliktas somas, saiņi, kuros teltis, guļammaisi, paklājiņi. Lielās krūzes, katliņi brīvi piestiprināti braucamā sānos. Rumaki top par pārdesmit kilogramiem smagāki, tāpēc pirmajos metros un kilometros jāpierod stūrēt. Igaunijas robežpunktā Iklā, Kārlim strauji bremzējot, sagriežu stūri pa kreisi, tā par mata tiesu izvairoties no sadursmes jau pirmajā ceļojuma kilometrā! Turpmāk mēs iemācāmies rādīt sev un citiem brīdinājuma un, protams, pagrieziena zīmes.

Pērnava – vasaras burziņiem

Pērnava vasarā kļūstot par otru Igaunijas galvaspilsētu. Uz pilsētas robežas lielais simtgades stends ar uzrakstu angļu valodā: Pērnava – Igaunijas dzimšanas vieta! Pirms simts gadiem, 23. februārī, no Endlas teātra balkona Pērnavā pirmo reizi tika publiski nolasīta Igaunijas Neatkarības deklarācija.

Piestājam ceļmalas kafejnīcā un baudām kūpinātas zivis ar pēcpusdienas tēju. Pieci divriteņi ar daudzām ceļasomām apkārtējos raisa (tas būs arī turpmāk visa ceļojuma laikā) neskaitāmus jautājumus.

Pērnavā uzkavējamies laukumā, kurš labi redzams visā pasaulē, pieslēdzoties pilsētas tiešraides kamerai. Trīs acīgākie sekotāji, kuri mūs ieraudzīja un nofotografēja, vēlāk tika pie piemiņas suvenīriem.

Pērnavas upes kreisajā krastā ieraugām dziesminiekus no dažādām pasaules valstīm – notiek 17. Pērnavas Hanzas dienas. Kūp ugunskuri, novakarē labi dzirdami smiekli, ļaužu čalošana, rīb bungas. Andele uz nebēdu! Trokšņa efektu papildina sacensības vietējā moto trasē. Bet jūs vēl no 16. līdz 18. augustam varat paspēt piedalīties “Weekend Festival” Pērnavas pludmalē. Burziņu nodrošinās daudzās Igaunijas deju un dziesmu šovgrupas.

Trīsdesmit kilometrus tālāk, Pērnavas līča otrā pusē pilnīgā vientulībā un klusumā vien jahtu masti pie apvāršņa un saulrieta apmirdzētas Kihnu salas kontūras. Bet šaipus – plakāts, kurš vēsta par dažādiem arheoloģiskiem atradumiem: monētām, saktām, sākot jau no vikingu laikiem. Apstaigājam vairākus pagalmus un nesastopam neviena cilvēka. Ēkām logi, durvis atvērtas, pagalmā stāv auto, apkārt dažādas mantas. Kur cilvēki? Līdzīgi būs visā Igaunijas piekrastē, kur ļaudis nav pieraduši slēgt durvis. Tikko esam uzcēluši teltis un iekūruši nelielu ugunskuru, kā piesakās spēcīgs stiegrains vīrs saulē brūninātu vaigu un uzklausa mūsu stāstu. Atļauj palikt. Pats esot bijušais Igaunijas izlases triatlonists, saprotot veloceļotājus. Vien piesaka, lai nemēslojot un lielākās darīšanas kārtojot… jūrā. Pirmajā dienā ar velo nobraukti apaļi 100 kilometri.

Lielākās salas mainīgais šarms

Nemitīgā cīņā ar pretvēju, spēcīgās brāzmās minoties ar ātrumu apmēram 12,5 kilometri stundā, ik pēc stundas atpūšoties, vēlā pēcpusdienā sasniedzam prāmja pieturu Virtsu. No Potsi līdz galamērķim braucam pa tuvāko ceļu jūrai. Lauki, ganības, lielāki un mazāki ciematiņi, baznīcas, lauku sētas… Pirms Virtsu – šaurs uzbērums, kuram abās pusēs ūdens un niedres. Prāmja vēderā iesprūkam vien sešas minūtes pirms atiešanas. Top kārtējā video tiešraide sociālajos tīklos. Uz klāja plosās vējš, rītdien solītā ilgstošā lietus priekšvēstnesis. Joprojām apbrīnoju Līgas izmanīgumu, kura šajos apstākļos uz prāmja spēja… izmazgāt galvu un sakārtot matus. Nokāpjot krastā Muhu salā, izskatās apbrīnojami eleganta.

Salas galā apdzīvotajā vietā Pīri pie vienīgā svētdienas vakarā atvērtā lielveikala piestāj arī citi velotūristi. Iepazīstamies ar čehiem Alenku Ledlovu un Ondreju Ježeku, kuri atceļā dodas caur Latviju. Interneta pārlūkā meklējam tuvākās lētākās viesu mājas, jo laika prognoze nav iepriecinoša.

Sazināmies ar Orisāres “Haikaranpesa Puhkemajad” viesu nama saimnieci. Pārbraucienā pa zemes strēli no Muhu salas uz Sāmsalu mākoņi nedaudz pašķiras, topam ietīti rietošās saules zelta un atstarojošā ūdens sudraba gaismā vienlaikus. Aizturam elpu pie akmens piramīdām. (foto)

Viesu nama saimniece nepiktojas par aizkavēšanos, tik, izkāpusi no auto, pacietīgi gaida mūs pirmajās Sāmsalas salas krustcelēs.

Ceļu rādīšot divi lielie ganu suņi, kuri tobrīd ērti iekārtojušies vadītāja un aizmugurējā automašīnas sēdeklī. Vēlāk ar vienu no tiem Kārlis uzspēlē futbolu.

Visa divstāvu koka māja mūsu rīcībā! Ilmāra gatavotās vēlās bagātīgās vakariņas viņam pārvēršas par agrajām brokastīm, jo ap pulksten pieciem pamodies un izdomājis vienatnē doties uz Serves bāku, no kuras cer ieraudzīt Kolku. Ceļš turp un atpakaļ pa Serves pussalu nozīmē vien “nieka” 100 kilometrus. Vakarā tiekamies netālu no Kuresāres, vēl padomju laiku piedzīvojušā kempingā ar daudzām koka mājiņām. Tajās duša par diviem eiro – mazgāties var tikai piecas minūtes, un iespēja iegādāties grila ogļu maisu par 10 eiro.

Nākošās divas dienas Sāmsalas mūs ietina auksti miglainā un slapjā mētelī.

No Orisāres līdz Kuresārei Jānis izvēlas mazos asfaltētos ceļus gar piekrasti. Laimjalas pagastā mūsu uzmanību piesaista apstrādāti akmens bluķi. Centrā viens liels ar pāršķeltu vidu. Pieminekli dēvē arī par Blesta akmeni, esot veltīts senajām ziemeļu civilizācijām. Projekta autors ir Madis Nemms, tā viņš centies pievērst uzmanību senvēsturei. Nedaudz tālāk top liels izklaides un atrakciju parks – vikingu centrs.

Sasildīties un nedaudz apžūt izdodas vien Kuresārē, apmeklējot 14. gadsimta citadeli viduslaiku fortu. Slēgtajā pagalmā novietojam divriteņus. Līdzās seno laiku vēsturei te skatāma plaša ekspozīcija par dzīvi uz salas un Igaunijā padomju laikos. Kuresāres vēsturiskais centrs gan vienos rakumos – tranšejas un smilšu kalni. Atrodam bankomātu, jo norēķini salās par naktsmītnēm, pakalpojumiem un pārtiku, izņemot veikalus, lielākoties ir skaidrā naudā.

Ceļā uz Tagarannas jeb Ninases stāvkrastu, no kura vislabāk tālumā var redzēt 21 metru augsto Pangas stāvkrastu, izdodas atrast arī viena no Antarktīdas pirmatklājēja Fabiāna Gotlība fon Belinshauzena dzimto vietu Lahetaguses muižā, par kuru šobrīd liecina vien liels piemiņas akmens ar izkoptu apkārtni.

Lietus gāž aumaļām, un patvērumu rodam Kihelhkonnā nelielā ceļmalas veikaliņā, kur omulīgi silta krāsns, bet pircējiem tiek piedāvāts pilnīgi viss – sākot ar gumijas falliem atslēgu piekariņu veidolā, baltām plastmasas puķēm, līdz pat mētelim, zeķēm, karstai kafijai.

Par izmisumu pārdevējai, izdodas viņu pierunāt mikroviļņu krāsniņā uzsildīt stikla burciņas ar plovu un citu pārtiku. Ciklons pieņemas spēkā, un mums nav cerību sagaidīt ko labāku. Par pēdējiem 30 kilometriem lietū un vējā līdz naktsmājām Tagarannas kempingā katram savs stāsts. Man patika! Priežu silā ierīkotajā mājvietā ejam karstā dušā kabīnē ar oļu grīdu un sildāmies pie āra kamīna, kurš ierīkots tranšejā.

Trešajā dienā Sāmsalas Pangas stāvkrasta ūdeņi atmirdz tirkīzzilās krāsās un tad spēji atkal ietinas miglā, kā liekot noprast: pietiek baudīt! Ceļā uz prāmi Trigi, piecu kilometru attālumā no Pangas, atrodas Sinepju namiņš. Uzņēmums “Mustjala Mustard” ražo saldas, asas, no dabīgām izejvielām pagatavotas garšvielas, tostarp namiņā nopērkamās sinepes. Paldies Līgai par katram ceļotājam sarūpēto “kreftīgo” pārsteigumu!

Hījumā atgriezīšos vēl!

Sala pārsteidz ar svaigu biezo kadiķu un sveķu elpu. Ar klusinātu jūras dunu vidienē un sajūtu, ka esi pilnīgi viens, bet ne vientuļš. Ar baltām smilšu pludmalēm, baltām ziemeļu zosīm, kuras cēli slīd zilajās debesīs. Ar patriotiski izdaiļotām sabiedriskā transporta pieturām un asfaltētiem ceļiem. Arī daudzu karu raupjām liecībām.

Un bākām. Piemēram, 35 m augstā Kepu bāka ir trešā vecākā (1531. gads) bāka pasaulē, kas joprojām darbojas. Baltajā akmenī cirstos pakāpienus jāpārvar piepūloties, jo tie ir gandrīz līdz celim augsti.

Ziemeļu piekrastē atrodas Tahkunas pussalas bāka. Ar saviem 43 metriem tā ir augstākais čuguna tornis Igaunijā. Šeit ieskandinām zvanu un lūdzamies kuģa “Estonia” avārijā bojāgājušo piemiņas vietā.

Tikai pusotras stundas pārbrauciens pāri visai salai ar divriteni, un nokļūstam gleznainā Kasari pussalā, “ziemeļu Venēcijā”, kur viesus sagaida salas varonis Leigers. Leģenda vēsta: kad Leigers pāri ūdens klajumam sāka būvēt ceļu uz Sāmsalu, salas galā pacēlās šaura un gara zemes strēle (attēlā). Tagad katrs apmeklētājs pēc tradīcijas aicināts atstāt akmeni uz pussalas, lai palīdzētu celt iesākto.

Šeit ir vairākas omulīgas kafejnīcas. Un jahtu piestātnes. Vaemlas ciemā noteikti iesaku apmeklēt vilnas fabriku, kur no Hījumā audzētām aitām pārstrādā iegūto vilnu un top oriģināli meistardarbi atturīgos toņos: džemperi, mēteļi, cimdi, cepures, segas. Piemēram, līdz papēžiem garš tīrvilnas mētelis vidēji maksā 170 eiro, džemperis vīriešiem 75 eiro. Vēl par 10 eiro pirkumu nosūtīs pa pastu uz norādīto adresi.

Hījumā ir arī savs krustakalns – Ristimegi. Lielākoties no vietējiem dabas materiāliem darināti tūkstošiem krustu, lieli un mazi, tie dzīvo savu dzīvi un ar laiku pārvēršas par barotni mežam un visam dzīvajam. Reiz sensenos laikos te notikusi sadursme starp divām kāzu procesijām, kuras rezultātā vienā pusē mira līgava, bet otrā gāja bojā līgavainis. Vairāki izdzīvojušie jaunieši apprecējās, un pirmo krustu viņi uzlika par piemiņu bojā gājušam “pārim”.

Salā ir vien deviņi tūkstoši iedzīvotāju, bet pāris vasaras mēnešos to apmeklē apmēram simts tūkstoši ceļotāju. Un tikai desmitā daļa – no Latvijas. Ar divriteni salu var apskatīt dažās dienās, un te var atpūsties ar bērniem.

Nakšņojam kempingos vai bez maksas – Igaunijas valsts mežu nometnēs RMK. Šādas apmetnes ir visā Igaunijā. Ar iekārtotām ugunskuru vietām, sarūpētu malku, cirvi. Dažās nometnēs ir guļbaļķu mājiņas un labierīcības ar tualetes papīra rullīti. Bet slēgtās RMK mājiņās gan jāmaksā par gultasvietu un piederumiem. Par dzeramo ūdeni jārūpējas pašiem. Bet to neatsaka vietējie iedzīvotāji, kurus uzrunājam.

Hījumā Ilmārs sagaida dzimšanas dienu. No rīta viņam jāpūš svecītes uz improvizētās tortes, kuras recepti zina tikai Līga, bet pagatavošanā pusi nakts piedalījušies arī pārējie. Jāmalko pārsteiguma dāvana – no Latvijas ar velo vestais Bauskas tumšais kvass. Pārsteigumu sagādā arī Ristnas bākas mazās ēstuves saimniece, kura Ilmāra pasūtījumam pievieno glāzi baltvīna un galdu dekorē ar sveci.

Hāpsalu baltā dāma

Katru gadu augusta pilnmēness naktīs bīskapijas cietokšņa logā parādās Igaunijas slavenākais spoks – Baltā dāma. Leģenda vēsta, ka tā bijusi kāda igauņu meitene, kura pārkāpusi kanonisku mīlas aizliegumu un dzīva tika iemūrēta sienā.

Hāpsalu tiek dēvēta arī par smalko mežģīņu pilsētu. Iespējams, pat spoku meitenes gaišais tērps bijis mežģīņots. Mežģīnes jaušamas visur – rokdarbnieku gaisīgajos izstrādājumos, koka namu fasādēs, nožogojumos. Dzelzceļa muzejstacijas arhitektoniskais risinājums, arī caku cakains, liecina par aizgājušo laiku godību, kad 1825. gadā atklāja pirmo Hāpsalu dūņu kūrortu, uz kuru traucās Krievijas aristokrāti. Hāpsalu saglabāts cara Pētera I nams, bet promenādes soliņos iemūžināti daudzu slavenu ļaužu, arī komponista Čaikovska, vārdi.

Par Igaunijas simtgades svinību norisi šajā pilsētā liecina plakāti, ekspozīcija vēstures muzejā un liels melnbalts fotoplakāts, no kura uz mums noraugās pirmie valsts aizstāvji – karavīri. Hāpsalu jūlija vidū notika “American Beauty” – lielākais amerikāņu autošovs Baltijas valstīs. Tā ietvaros par godu Igaunijas simtgadei darbmācības skolotājs Asmo Villaku (“Mystique Art & Design”) demonstrēja paša radīta dizaina divriteņus un rokaspulksteņus. Savdabīga dizaina rokaspulksteni oriģinālā ietvarā ar ādas apdari, kurā vienlaikus nolasāms laiks gan no klasiskās, gan elektroniskās ciparnīcas, varēja iegādāties par 100 eiro. Savukārt par īpašā, gandrīz gada garumā darinātā divriteņa cenu viņš bij gatavs vienoties tikai ar konkrētu pircēju. Kārlis spriež, ka simtgades divriteņa vērtība ar laiku tikai pieaugšot, būtu izdevīgs ieguldījums.

Esam iekārtojušies līdzās Hāpsalu informācijas centram, teltīs hosteļa pagalmā un… autofurgonā-saldētavā, kas pārvērsta par mazām istabiņām ar dzelzs grīdu. Par bohēmisku vidi ar mīkstām mēbelēm un virtuvi zem klajas debess jāšķiras no 10 – 15 eiro. Par teltsvietu jāmaksā četri eiro. “Kompensācijā”, kā sauc šo hosteli, esam vienīgie viesi, un aiz sētas alus bārā skan 20. gadsimta 90. gadu populārās dziesmas, kuras ik pusstundu mijas ar baznīcas pulksteņa zvana skaņām.

Ar suņiem – no cietuma

Dodamies uz Rummu. Šeit 1958. gadā tika izveidots padomju cietums. Blakus atradās kaļķakmens karjers, kurā nodarbināja ieslodzītos. Līdz ar Igaunijas neatkarības atgūšanu 1991. gadā darbs raktuvēs apturēts, un kādreizējais cietums strauji applūda. Šobrīd tā ir ļoti populāra peldvieta – nirēji no visas pasaules brauc šurp cauru gadu, arī ziemā. Vairākos ASV un Rietumeiropas tūrisma portālos un ceļvežos Rummu ir atzīmēta kā unikāla, interesanta vieta.

Braucam gar nebeidzamu dzeloņdrāšu žogu. Maldāmies neskaitāmos neapdzīvotos rūpnieciskos pagalmos, nokļūstam pie ezera stāvkrasta, kurš arī apjozts ar betona sētu, dzeloņstieplēm un sargtorņiem, bet reklāmas video redzēto vietu ar smilšu kalniem un pludmali neatrodam. Apmaldāmies ēku un graustu labirintā. Beidzot tiekam pamanīti – igauniski skaļi klaigādami, klāt steidz dusmīga paskata vīri formastērpos. Tālumā ierejas suns… Apsargi, vicinādami rokas, pavada līdz izejai.

Nevienas norādes, vien tik tikko pamanāmi mazi vārtiņi, uz kuriem ar krāsu uztriepts tālruņa numurs. Pa tiem, samaksājot trīs eiro, pulksten 12 sāk ielaist apmeklētājus.

Noprotams, ka tie ir “savējie”, kas zina, kurp braukuši. Nirēji ar ekipējumu, supotāji ar dēļiem, adrenalīna un piedzīvojumu meklētāji. Arī no Latvijas. Skatoties no krasta, nevar pat iedomāties, kas te paslēpts zem ūdens. Neskaitāmas celtnes, režģi, ūdenszālēm apaugušas stieples un telpas. Jānis, labs peldētājs, ir gandarīts par lēkšanu ūdenī no stāvkrasta. Nākamreiz ņemšot peldbrilles un masku. Mēs, pārējie, kāpelējam pa sacietējušiem, ūdens izvagotiem smilšakmens kalniem, kas ir ne mazāk aizraujoši.

Tallinā – uzbeku samsa, pie Jagalas – budistu mūki

Tallinas Rātslaukumā pievakarē noslēgušās Viduslaiku dienas. Novietoju divriteni pie akmens putniem, ar kuriem vecpilsētas centrs norobežots gājējiem un bez maksas iepildu pudelēs dzeramo ūdeni no stilizēta pumpja. Jānis pēc dramatiskā kritiena pret apmali bijis spiests uzmeklēt dežūrārstu un dežūraptieku. Apkopis roku un kāju asiņojošos nobrāzumus, pievienojas mums.

Tallinas centrā modernajā biroju un augstceltņu kvartālā “Rotermann” esam noskatījuši naktsmājas – “Welcome Hostel”. Klusa, inteliģenta vide. Par piecvietīgu istabu ar ērtām platām gultām katram jāšķiras no 15 eiro. Līdzīgu interjeru ar kontrastainu apgaismojumu, popzvaigžņu portretiem, raupju ķieģeļu apdari melnbalti sarkanos toņos, cauruļvadiem griestos, liftu šahtām, dzelzs kāpnēm esmu redzējis Ņujorkā.

Tallina paliek atmiņā arī ar atjaunotā tirgus apmeklējumu, kur kādreizējās eksotikas belašu kafejnīcas meklējumos atrodam “Samsa Family Bakers” ēstuvīti un tiekam cienāti ar uzbeku samsu. Ēdiens top acu priekšā. Tirgū iespējams nobaudīt arī citu valstu nacionālos ēdienus.

Seko vairāku stundu garš velo pārbrauciens līdz Jāgalas ūdenskritumam. Ūdens ar varenu troksni vairāk nekā 50 metru platumā gāžas no astoņu metru augstuma. Izdodas iespraukties aiz strūklu priekškara. Sīkos ūdensputekļos mirdz varavīksne, bet blakus, rokas lūgšanā salikuši, divi budistu mūki. Līga sasmaidās un aprunājas ar vienu no viņiem. Savu ceļu izvēlējies 11 gadu vecumā, viesojies Rīgā, tagad mācoties Tallinā.(foto)

Atšķirīga vide austrumos

Kohtla-Jerves tumšie izdedžu kalni manāmi pie apvāršņa, pilsēta ar pamestām un tipiskām Staļina laika mūra divstāvenēm atstāj padrūmu iespaidu. Kāds žigulis streipuļodams virzās pa šoseju un cenšas mūs apdzīt… Pie lielveikala uzrunātā dārzeņu pārdevēja brīdina neatstāt divriteņus uz ilgu laiku, “arī pieķēdētus aiznesīšot ar visu stabu”. Zemenes viņa piedāvā par 6,5 eiro kilogramā un stāsta, ka esot Latvijā audzētas, “jo tur siltāks”. Cenu zīmē gan uzrādīta Igaunija.

Atviegloti nopūšos, kad sasniedzam Ontikas dabas ainavas rezervātu, kas ir vienlaidu 20 kilometru garš dolomīta Somu jūras līča stāvkrasts. Vietām tas sasniedz 56 metru augstumu. Saskatīt stāvkrasta varenumu visai grūti, jo ne katrā vietā var nokāpt līdz jūrai. Liekot lietā klinšu kāpelētāja izmanību, Jānim tas izdodas. Baudām vareno līča panorāmu un rietošās saules spēli mākoņos.

Igaunijā augstākais Valastes ūdenskritums ir teju saredzams – sausās vasaras sekas. Ūdenstērcīte no 30 metru augstuma šļūk gar krāsainiem 470 – 550 miljonus gadu seniem ģeoloģiskiem atsegumiem. Vārtiņi uz vītņu kāpnēm un panorāmas tiltiņu virs ūdenskrituma ir aizmetināti. Izstaigājam ūdenskrituma augšējo malu un cenšamies ieskatīties bezdibenī.

Pusnaktī malkojam tēju Valastes atpūtas nama kafejnīcas terasē un raugāmies bāku un kuģu ugunīs.

Narvā pie upes Hermaņa cietokšņa pakājē ir tilts, kurš savieno Eiropas Savienību un Krieviju. Stāvlaukumā šiverīgi ļaudis kaut ko pārkrāmē automašīnu bagāžniekos. Vietējie uzrunāti atzīstas, ka visai bieži dodas pāri tiltam uz Krieviju iepirkties.

Igaunijas pusē zem tilta izbūvēta promenāde ar skatu laukumiem, kafejnīcām, trenažieriem brīvā dabā, citām atrakcijām. Daži makšķerē, citi pastaigājas puķainās katūna kleitās un izrāda salmu, linu cepures ar platām malām. Bērnus vizina neliels auto vilcieniņš, no kura atskan skaļa padomju laiku multfilmu mūzika krievu valodā.

Sņitkas meklējumos un setu tradīcijas

No Tartu vien nieka trīs stundu brauciens ar divriteni un esam Mehikormā, pie šauras ūdens strēles, vietā, kur beidzas Pleskavas un sākas Peipusa ezers – niedrēm aizaudzis, kaiju baru ieskauts ūdensklajs. Zvejas flote ar nelieliem rūsējošiem kuterīšiem, (foto) zivju veikals, kurš pulksten 16 tiek slēgts. Žāvēta piecus desmit centimetrus maza stipri sālīta salaku sugas zivtele (Osmerus eperlanus. – Latīn.) jau izsenis ir īsta delikatese un pirms daudziem gadsimtiem kalpojusi pat par preču maiņas zīmi. Delikateses meklējumos dodamies Pleskavas ezera virzienā uz Rāpinu. Ir karsts, pa ceļam metamies veldzēties Pleskavas ezerā.

Necerēta veiksme – ceļā uz Versku piemājas pārdotavā ieraugām meklēto. Par divām lielām saujām žāvētu sņitku saimnieks prasa piecus eiro. Rūpīgi ietinu pirkumu, tomēr zivju smaka mani pavadīs visu atlikušo ceļojuma laiku.

Igaunijas dienvidaustrumu vistālākajā nostūrī dzīvo neliela etniskā grupa – seti, kuri līdz mūsdienām palikuši uzticīgi savām paražām un saglabājuši savu valodu un tradicionālo apģērbu. Setu tradīcijas ir cieši saistītas ar viņu reliģisko piederību pareizticīgo baznīcai. Seti slaveni ar dziedāšanas tradīcijām. Viņu dziedāšanas stilu sauc par lēlo. Verskā liela estrāde, izpļauts lauks apjozts ar tradicionālu kāršu žogu, ierīkota ugunskura vieta. Autobusu pieturā sarunājamies ar viesnīcas darbinieci Moniku un viņas draudzeni. Monika jūt piederību setu novadam un stāsta, ka šeit ir savi svētki un tradīcijas, bet centrs, lasi, Tallina, – tālu. Tiekam arī minerālūdens ražotnē. Pērkam Verskas kvasu un baudām kādreiz Latvijā tirgoto tik populāro dabīgo minerālūdeni.

Esam vien trīsarpus kilometru attālumā no Verskas sanatorijas un ūdens atpūtas kompleksa, kurā burbuļvannas pilda ar īstu minerālūdeni…

Jānis dodas vēl tālāk uz dienvidaustrumiem un ielūkojas arī Obinicā, kur var iepazīties ar tradicionālo setu dzīvesveidu, amatniecības izstrādājumiem. Nokļūst arī kādā kalnā, kur torņa galā saules bateriju gaismā plīvo setu novada karogs. No torņa paveras skats uz attālāko Igaunijas daļu – Piusas upes ieleju, Latvijas un Krievijas pierobežu.

Militāra stila izklaides Valgā

Par šo ceļojuma daļu man atgādinās suvenīrs – magnētiņš, laimes pakavs ar logo “Viena pilsēta – divas valstis”.

Pēc Igaunijas valdības lūguma atlīdzināt par palīdzību Pirmā pasaules kara laikā Starptautiskā šķīrējtiesa pieņēma lēmumu par Valkas sadalīšanu starp jaunajām Latvijas un Igaunijas neatkarīgajām valstīm. Galveno pilsētas daļu piešķīra Igaunijai. Varžupīte arī šodien kalpo par robežlīniju.

Aizvēsturiskos laikos vārds “valka” varējis apzīmēt laivu pārvietošanas vietu, kad tās ar kravām bija jāpārvelk no Gaujas upes baseina uz Pedeles upi.

Valgā labi saglabāta un pat atjaunota dzelzceļa stacija. Šeit 1887. gadā pienāca pirmais vilciens no Tartu. Ēkas iekšpuse atgādina teātra zāli, tajā ir balkoni, vairākas lielas telpas augstiem griestiem un krēslu rindām. Kādreiz te bijis lepns restorāns. Tagad – neliela kafejnīca, lasītava ar brīvi pieejamām grāmatām.

Valgā jūlija beigās notika X Starptautiskais militārās vēstures festivāls. Programmā: karavīru un militārā aprīkojuma parāde, kauju iestudējumi, brīvdabas koncerts uz militārās skatuves, senlietu un rokdarbu gadatirgus. Uz dziesmu skatuves kāpa smagā roka pārstāvji.

Valgā atrodas arī kara muzejs, kurā aplūkojamas militārās tehnikas vienības, vairāki uzņēmēji visu gadu piedāvā atpūtu militārā stilā.

Īpašā automātā par trīs eiro abi ar Jāni iegādājamies monētu, uz kuras attēlots Valgas ģerbonis un Igaunijas simtgades logo. Arī citu pilsētu ģerboņi iekalti jubilejas monētās. Plaukstā “zelta” monēta – laimei, uz atgriešanos!

Uzziņa

  •  Igaunijā, uzturoties pierobežā ar Krieviju, papildu atļaujas nav nepieciešamas, vien ārzemju ceļošanai derīgi personu apliecinoši dokumenti.
  • Ceļotājiem noderēs Eiropas veselības apdrošināšanas karte, kas apliecina tiesības saņemt nepieciešamo vai neatliekamo medicīnisko veselības aprūpi tādā pašā apjomā, kādā tā tiek nodrošināta attiecīgās valsts iedzīvotājiem.
  • Veloceļotājiem papildus iesaku apdrošināties kādā no privātajām kompānijām. Minimālā programma, kura paredz segt zaudējumu gan divriteņu zādzības gadījumā, gan civiltiesisko atbildību, divām nedēļām izmaksās apmēram 25 – 33 eiro.
  • Igaunijas simtgades svinību pasākumi, kultūras, sporta dzīves norise reģionos interneta vietnēs latviešu valodā https://www.visitestonia.com/lv vai angļu valodā https://www.ev100.ee/en
  • “Igaunijas valsts mežu” ( “RMK”) aplikācija ar bezmaksas naktsmītņu, ugunskuru vietu izvietojumu http://loodusegakoos.ee/where-to-go/search-options
  • Brīvdienas Rummu var pieteikt pa tālruni +3725059768, jaunākā informācija https://www.facebook.com/rummuquarry.
  • Prāmju kustības grafiki uz Sāremā (Sāmsalu), Hijumā salām http://loodusegakoos.ee/where-to-go/search-options un starp salām http://www.veeteed.com/
  • Par divriteņu pārvadāšanu “Elron” vilcienos nav papildus jāmaksā .