Dokumentālā filma “Nāc ar mani” atklāj apzinātības praktizēšanu, ko Plūmju ciemā slavenā dzenbudista Thiķ Ņat Haņa vadībā vēlas apgūt tik daudzi.

Francijas dienvidrietumos atrodas Plūmju ciemats, uz kuru pie dzen meistara Thiķ Ņat Haņa dodas cilvēki no visas pasaules, daži – atkārtoti, lai kādu laika posmu padzīvotu ārpus ikdienas steigas uzmācīgajām robežām un kaut uz brīdi ieklausītos klusumā. Thiķ Ņat Haņs, nu jau pārsniedzis 90 gadu slieksni, Dordoņas ielejā mīt kopš 1982. gada, kad šī budistu kopiena tika dibināta, jo dzimtajā Vjetnamā viņa klātbūtne ilgus gadus bija nevēlama – viņa uzstāšanās Vjetnamas kara laikā bija iemesls, kāpēc tā, un tikai 2005. gadā viņš atkal varēja spert kāju uz zemes, kurā pavadīja savas garās dzīves pirmos gadus. Thiķ Ņat Haņs ir sarakstījis vairāk nekā 100 grāmatas – gandrīz puse no tām lasāma arī angļu valodā –, un viņa tekstus filmas “Nāc ar mani” aizkadrā lasa Benedikts Kamberbečs, divu režisoru tvērumam piešķirot paša varoņa balsi, kas nepagurusi cīnās pret vardarbību.

Filmas “Nāc ar mani” tapšana ieilga uz vairākiem gadiem, un gan Francijā, gan ASV uzņemtajos kadros iespraucas meditatīva un dziļi personīga pasaule, kas disonē ar lielpilsētas dunu un ikdienišķo darbu skrējienu, arvien vairāk ieklausoties sevī un savās īstajās, ne apkārtējās pasaules uzspiestajās, mārketinga uzpūstajās vēlmēs.

Nomierinošajām zvanu skaņām pretī stājas klasiskā mūzika, metro rēkoņa un saullēkts augstu kalnos, neizprotošo jautājumi un klusi smaidi to sejās, kuri visu jau sen sapratuši, un viņu laimīgās sejas, kuru labsajūtu vairs nekad nenodrošinās ārišķīgi atribūti. Dzīvot šeit un tagad – tāds ir viens no apzinātības meditācijas uzstādījumiem, ko Thiķ Ņat Haņs jau gadu desmitiem – arī pēc sirdstriekas, ko viņš pārcieta 2014. gadā, – atkārto. Viņa skolnieki un nodarbību dalībnieki ar pielūgsmi raugās vecā vīra viedajā sejā, no kuras dveš miers, paļāvība kam augstākam un ļaušanās nākotnes notikumiem, tajā pašā laikā visu uzmanību vēršot konkrētam mirklim, jo pagātne jau ir aizgājusi, bet nākotne nav atnākusi. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgā dzīve Rietumu pasaulē nav sašķobījusi viņa paša pasaules pamatus.

“Nāc ar mani” autori bijuši tik gudri, ka savu pasaules skatījumu atstājuši ārpus filmas kadriem. Viņi nemēģina provocēt ne galveno no varoņiem, ne viņa pavadoņus, ne viņa meditācijas prakses piekopējus, ne skeptiķus, un kinokameras fiksē gan prieka asaras, gan sāpīgu atzīšanos, gan stūrgalvību un pat priekpilnu atkaltikšanos, gan uzstādījumam tik piestāvošas ainavas un aizbēg no neīstām ziņām un pasaules laikrakstu pirmo lappušu lielo virsrakstu šoka, priekšroku dodot cilvēka iekšējās pasaules izzināšanai un paklusēšanai. Plūmju ciematā par šīs budistu kopienas pasaules kārtību ik pēc 15 minūtēm atgādina zvans, tā iemītniekus atgriežot pie apzinātības un klusuma, un ciemata ritumu dokumentējošā lente ir tikpat rimta, imitējot meditāciju un liekus trokšņus izslēdzošu dzīves ritma iespējamību. Zenbudistu pasaules nesteidzībā Thiķ Ņat Haņs, kuru Mārtins Luters Kings savulaik nominēja Nobela prēmijai, aizslīd ar dzeltenajām narcisēm, tējas tasītēm un rīta spirgtumu, un idilliskā vide, kurā šis Austrumu viedais radis patvērumu gan pats, gan ļāvis to izdarīt simtiem, ja ne pat tūkstošiem citu, kļuvis par savas dzīves un prāta pavēlnieku un kaut mazumiņu no tā ļauj iegūt arī sekotājiem, kuri arī nolēmuši atteikties no pasaulīgo kaislību lavīnām.

“Nāc ar mani”/”Walk With Me”

  • Lielbritānija, 2017.
  • Režisori – Marks Dž. Frēnsiss, Makss Pjū
  • “Kino Bize”

Filmas reklāmas rullītis: