Kokteilis
Apbrīno

Aleksis Daume: “Iespējams, mans uzdevums ir uzsist tik stipri, lai rastos plaisa…”0


Aleksis Daume
Aleksis Daume
Foto: Karīna Miezāja

Vieni viņu dēvē par izaugsmes treneri un iedvesmas treneri, citi – par skolotāju, vēl citi – par “SOS tēti”, draugu un palīgu, bet pats sevi viņš dēvē par apustuli – Bībelē par tādiem saukti Jēzus sūtņi. Tikmēr plašāka sabiedrība Aleksi Daumi iepazinusi kā LTV raidījuma “Saknes debesīs” vadītāju, no kura nesagaidīsim “pareizu” sprediķi, bet gatavību ar milzu enerģiju un atklātu valodu runāt par jebkādu urdošu jautājumu. Neslēpjot paša kristīgo pārliecību, Aleksis saka – “Tas, kas stāv aiz krusta, aiz Lieldienu notikuma, ir radikāli mainījis visu manu dzīvi, bet reizē ir mācījis nevis kā papagailim staigāt apkārt, kladzinot “aleluja” un “āmen”, bet kaut ko pretēju – mīlēt dzīvi un trakoti jūsmot par cilvēkiem, un, galvenais, par Dieva ideju. Es gribētu, lai kāds ciena manu brīvību izdarīt manas izvēles un es tikpat lielā mērā gribu cienīt citu izvēles. Savu misiju redzu sarunas veidošanā.”

Ja Alekša dzīves ceļu šobrīd mērītu kilometros, tad tie būtu vismaz pieci tūkstoši mēnesī. Aptuveni tik, viņš sarēķinājis, nākas mērot pie auto stūres, ikdienā dodoties sastapt, iedrošināt un veidot sarunu ar cilvēkiem visās Latvijas pusēs – darbavietās, skolās, draudzēs. Ja tam vēl pieskaitītu lidmašīnā mērotos kilometrus, ceļojot misijās uz Āfriku, Ķīnu vai citām tālām zemēm, skaitļi pārsniegtu daža laba visā dzīvē mēroto. Tomēr Alekša Daumes lietu mērs nav ciparos – viņš teic, svarīgākā ir atgriezeniskā saite, ko viņš saņem no ceļā satiktajiem. Tie brīži, kad viskautrīgākā meitene pēc semināra uzdrīkstas pienākt un sākt sarunu, kad jaunieši stāsta to, ko neuzdrīkstas atklāt vecākiem, vai kad nepazīstams vīrs pateicībā par raidījumu uz ielas dzied. Abi Alekša dēli smejoties teic, ka tētis kļuvis populārs, bet Aleksis pasmīn – tas neesot viņa mērķis.

Aleksi, jūs mēdz dēvēt par izaugsmes treneri. Ko īsti tas nozīmē?
Ja cilvēki manu nodarbošanos tā ir nosaukuši, es to pieņemu. Ir bijuši arī citi apzīmējumi, man patīk viens, kurā mani pēc lekcijas Ogres vidusskolā nodēvēja skolotāji – “SOS tētis”. Ikdienā vadu apmācības, treniņus, konsultācijas, visādas iedvesmas lietas. Viens no virzieniem ir biznesa sfēra – pārsvarā apmācu vadītājus. Tas sākās ar to, ka mani paaicināja strādāt, bet es prasīju – kāpēc jums to vajag? Atbilde bija – jūs mīlat cilvēkus, ar to pietiek. Iznāk, ka tas, ko daru, ir mācu mīlēt cilvēkus, lai gan manai sievai šķiet, ka pasaulē nav lielāka egoista par mani. Mani var sastapt arī skolās – strādāju gan ar skolotājiem, gan apmācāmajiem, gan arī vecākiem. Drīzāk esmu demotivētājs. Reizēm skarbs, jo, piemēram, uzskatu, ka ne visiem, kas šobrīd strādā skolās, ir jābūt skolotājiem. Varu “ieknābt” cilvēkiem, pasakot – man šķiet, dažiem no jums labāk ravēt bietes, jo necenšaties un negatavojaties. Es patiešām gribu reformu izglītībā un ticu, ka tā ir iespējama. Skolu sistēma vēsturiski vienmēr bijusi piesaistīta pie sabiedrības “centra” – senatnē tas bija apmetnes ugunskura, vēlāk stiprākais “vecis” jeb “kings” karaspēka priekšgalā, tad – pils. Vēlāk, supergarīguma laikmetā, viss notika ap baznīcu, bet industrializācijas procesā – ap fabriku. Mūsu skolu sistēma joprojām darbojas režīmā, kas sagatavo darbiniekus fabrikām – zvans, konveijers kā cehos.

Kas ir sabiedrības centrā pašlaik?
Varbūt kļūdos, bet man šķiet, tas ir cilvēks – egoists. Saprotu, ka kristīgā vidē vārds “egoisms” raisa nepatiku, bet es saku – tas ir labi, jo bez tā tu nevari pat izdzīvot. Bērnus taču audzinām kā egoistus, sakot – malacis, šo tu ļoti labi izdarīji, un vēl iedodam saldumiņu.

Lutināt bērnus vajag. Citādi esam audzināti pēc Spoka grāmatām, kas neļāva ne bērnam pieskarties, ne samīļot.

Iedomājies skolu, kura iemācītu nevis baidīties, bet barot šo egoismu. Un tam egoistam, lai viņš izdzīvotu šodien, vispirms jāprot komunicēt. Ne tikai ar savējiem, bet arī ar pretējo dzimumu, ar citas rases pārstāvjiem, ar citā valodā runājošiem. Jāprot risināt konflikti, jo tādi rodas tāpēc, ka esam tik ļoti atšķirīgi. Jāmāk rast kreatīvus risinājumus mazām problēmām – globālo risināšana ir bezjēdzīga. Es saku – uzroc dobi, nokrāso žogu, iestādi kartupeli. Nesūdzies, ka daudz narkomānu, bet savāc šprices savā kāpņutelpā, un jau būsi varonis. Skolēniem var iemācīt darīt šīs lietas. Izglītības reformu vajag, lai mācītos nevis “zubrīt”, bet dzīvot. Zināt izrēķināt, cik ir tie desmit procenti, kas jāatstāj viesmīlim “tējas naudā”. Iemācīt risināt ikdienas lietas, ģenerēt un pārdot labas idejas un risināt konfliktus.

Jūs mācāt dzīvot?
Ja godīgi, sākumā es provocēju. Iespējams, mans uzdevums ir uzsist tik stipri, lai rastos plaisa. Ļoti ticu tam, ka ir iespēja atrast cita veida lietu kārtību. Šie procesi sākas ar to, kas notiek starp divām ausīm, – ar domāšanu. Man šķiet, ka esmu kaut ko nojautis, pamēģinājis savā dzīvē un to tad arī atdodu citiem. Dažādos formātos – gan skaļi uzrunājot no tribīnes, gan mazā lokā vai individuāli. Mans uzdevums ir atnest kaut ko tādu kā sākotnējā dievišķā kārtība šeit, uz zemes. Neticu, ka Jēzus nenāca uz zemes, lai atbalstītu bijušo reliģiju vai radītu jaunu. Mēs tikai spekulējām ar šiem procesiem un pataisījām tos par “sev ērtu reliģiju”, kā to dziesmā sauca Visockis. Bet Kristus teica ko citu – viņš sacīja, ka Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi. Man ilgi “nepieleca”, kas tā īsti ir, līdz nesaņēmu mājienu. Esot misijās Nepālā, Taizemē, Mjanmā, ikreiz “trāpīju” uz monarha bērēm. Sapratu, ka monarhija ir pēdējā ilustrācija tam, lai mēs saprastu, par ko īsti Jēzus tur “pērās”, runājot par “valstību”. Es gribētu, lai viņa sākotnējā, dievišķā kārtība atgriežas uz zemes, bet tādā valstiskā, globālā līmenī.

Aicinājums apvienot valsti un baznīcu?
Nemaz. Jēzus netaisīja jaunu reliģiju, bet baznīca ir reliģijas pārstāve. Reliģijas pārstāvjiem ir jābučo rokas, jāpērk saldējums un jāsaka paldies par to, ka viņi ir. Tomēr reliģijai ir īpašs uzdevums sabiedrībā – tā ir kā ķēde, lai noturētu sabiedrību kā traku suni, lai tas savā dullumā nepaskrien zem riteņiem. Šajā ziņā reliģijas pārstāvji ir malači, jo gadsimtiem noturējuši sabiedrību labā līmenī.

Kāda ir jūsu attieksme pret kristīgo reliģiju?
Kā jau teicu, esmu provokators, kurš provocē arī cilvēkus ar kristīgu pārliecību. Tāpēc, ka daudzi no viņiem šabloniski seko daudz kam, nedomājot un neuzdodot jautājumus. Reizēm joka pēc uzdodu kādam no viņiem jautājumu – kurš ir augstākais bauslis? Un visi kā viens sper ārā – tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Meli! Seko “aplauziens” – kā? Bet palasiet uzmanīgi – kad Jēzum uzdod šo jautājumu, viņš mīlestības bausli iesāk ar vārdiem “Klausies, Izraēl”! Tā nianse ir palaista garām – ja nespēj kādā klausīties un dzirdēt viņu, tad aizmirsti par mīlēšanu. Es provocēju to pamanīt. Liela daļa kristiešu grib nokļūt debesīs. Kā teica kāds mans draugs – arī tad, ja tur nebūtu Dieva. Bet izskatās, ka Dievs grib nokļūt šeit un izdarīt to labāko šeit, uz zemes. Pat Tēvreizē, ko latvieši mīl lasīt superpasākumos, teikts – “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”. Viņš grib nokļūt šeit, bet mēs – “aizšaut” uz turieni. Esmu par to, lai mainītu šo paradigmu. Lai mēs kaut kā iemīlētu šo zemi un neuzskatītu to par elli vai atkritumu kasti. Šī reāli ir labākā vieta, kur dzīvot. Par šo domu jāpateicas tam pašam trakajam Jēzum. Inficējos no viņa. Man patīk tas, ka viņš nav reliģisks, bet nes sevī šodien aizmirsto valstības ideju. Mana īstā “fīča” ir nest šo valstības domāšanu un piesaistīt to Latvijas lietām.

Televīzija ir kanāls, kas dod tādu iespēju?
Televīzija nav tas, ko meklēju vai gribēju. Kad bija telefona zvans ar aicinājumu, sākumā atteicu. Negribēju, apzinoties, ka tas būs stress – esmu tādā vecumā, kad jau ir vēlme pēc miera un kaut kāda komforta. Bet pēc uzstājīga jautājuma labi padomāt, tu sajūti ko līdzīgu caurvēja vilkmei, kas rodas, pēkšņi paverot logu. Tu saproti, ka būtu muļķīgi pretoties, pat ja nevari dot precīzu atbildi, kāpēc. Intuīcija teica – tas ir pareizais. Popularitāti man nevajag, atpazīstamība traucē, bet, ja tas var kļūt par kaut kādu instrumentu, lai pateiktu kaut vienu lādzīgu teikumu, varbūt ir tā vērts. Bet varbūt – pakacināt kādu.

Jūsu vadībā “Saknes debesīs” nav reliģijas vienvirziena sludināšana – tā vietā ir domāšana, diskusija.
Es ceru, tas ir izdevies. Sākumā gan saņēmu moralizējoši sprediķojošas vēstules ar mēģinājumu pateikt, cik esmu nepareizs. Man ir nācies cilvēkiem paskaidrot, nomierinieties, dārgie, – šis nav kristīgs raidījums, šī nav kristīga televīzija, un šī nav pat kristīga valsts. Vienkārši ir ārkārtīgs skaistums, ka šajā televīzijā ir cilvēki, kurus interesē garīgi jautājumi. Vēlos, lai mīlestības bauslis “klausies” beidzot sāk īstenoties praksē. Esmu pat lūdzis kolēģiem, lai kādreiz atved uz raidījumu šamani. Ne tāpēc, ka gribu propagandēt kristietību.

Esmu pamanījis vienu pilnīgi dullu lietu – cilvēkiem nav jāpierāda, ka Dievs ir. Nevajag taisīt krusta karus un vicināt zobenus. Katrs cilvēks no bērna kājas zina, ka viņš ir.

Mēs varam parunāt par viņa mērķiem. Viņš ir tik unikāli daudzveidīgs, ka tu viņu redzēsi citādi, es – citādi. Esmu laimīgs cilvēks, jo zinu – Dievam nav ne grama pretenziju pret mani. Tās ir cilvēkiem. Dievs ir gatavs uzlēkt uz galda un saukt – tu man patīc!

Lieldienas ir svētki, kad pat daudzi šaubīgie dodas uz baznīcu. Jums šis rituāls ir svarīgs?
Rituāls izdara to, ko citreiz nespēj gudras grāmatiņas. Arī man vajag reizēm atsēsties un piedzīvot audzinošus brītiņus. Dažkārt uzņemu tādu skrējienu, ka pazaudēju īsto tempu. Kad tu forsē, kļūdas ir neizbēgamas. Bet es gribu uzturēt dabisko lietu gaitu. Svētki – Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki, starpā vēl Reformācijas svētki, kuri nosaukti par Helovīnu, – visi ir jauki. Ja cilvēki aiziet uz baznīcu – visu cieņu. Mana kopiena ir Jelgavā, taču tā ir kaut kas plašāks par vienu adresi lokālā baznīcā. Tur ir fantastiski luterāņu, vasarsvētku draudzes un baptistu mācītāji. Ir vērtīga lieta – draudžu mācītāji nāk kopā, sarunājas, jokus dzen. Ārkārtīgi patīkami, ja sēdi kopā ar kādu katoli un viņš tev saka – Aleksi, man ir sajūta, ka tevī ir pārliecība par visiem tūkstoš procentiem.

Jāvaicā, kāpēc pats neesat kļuvis par mācītāju ar savu misijas apziņu?
Šajā struktūrā esmu jau kopš 90. gadiem, bet mana misija ir vai nu stiprināt esošas, vai veidot vēl jaunas draudzes. Varbūt izklausās augstprātīgi, bet redzu sevi kā apustuli – katoliskā tradīcijā viņus sauc par misionāriem. Tas ir mans dzīvesveids – nav obligāti jānēsā talārs vai krusts kaklā. Mani darbi ir tie augļi, ko saņemu. Televīzija arī savā ziņā ir tāds apustulisks gājiens – ielaist tur to savu «baktēriju».

Uz kā balstās jūs pārliecība?
Autentiskā personīgā pieredzē – līdzvērtīgā attiecībām, ko sauc par tuvību. Tā, par kuru Bībele saka – un Ādams atzina Ievu. Intīma tuvība ar Dievu.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pārliecības sajūta. Balss tembrs. Dzīves gudrība.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez laika padomāt.

Lielākais sasniegums darbā?
Dieva dota privilēģija būt par daļu no cilvēku dzīves.

Labākā izklaide?
Nopērt kādu pirtī – esmu laimīgs, ja varu veicināt kāda labsajūtu.

LA.lv