Aktrisi Zani Dombrovsku pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem iepazinām kā dziedātāju, un tikai pēc tam viņa, nodziedot galveno lomu Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā “Adata”, sāka aktrises ceļu Latvijas Nacionālajā teātrī. Pērn Zane negaidīti nolēma atstāt teātra “štatu”, lai vairāk laika veltītu savai mūzikai un citiem radošiem ceļiem. Šovasar viņa uzdzirkstīja Madaras lomā seriālā “Viņas melo labāk”, bet augusta beigās, pilna jaunatklājumu gara, aktrise kļuvusi arī par vienu no LNT raidījumu cikla “Atklāj Latviju” vadītājām. Bet jau pavisam drīz pirmatskaņojumu TV3 20 gadu jubilejas koncertā aktrišu trio “Saldais” sastāvā piedzīvos kāda tautā pazīstama grupas “Apvedceļš” dziesma: Zane joko – negaidīti saldā versijā.

Zane, pirmoreiz veselu sezonu esi aizvadījusi kā brīvmāksliniece ārpus Nacionālā teātra – kāda ir sajūta?
Tieši tā arī jūtos – brīva un māksliniece. Ar radošu garu. Psihologi izpētījuši, ka reizi piecos gados cilvēkam ir kaut kas jāmaina dzīvē vai darbā. Izrēķināju, ka man teātrī pagājis jau divtik daudz, un nebija viegli kaut ko mainīt. Kad izskanēja šis teikums par aiziešanu no teātra, man pašai tas “spokojās”, pirmajā brīdī bija sajūta – manis vairs nav, bet mans kolēģis Egils Melbārdis toreiz palīdzēja, sakot – tu aizej tikai no ēkas, nevis no profesijas. Pati sev tad arī to tā sakārtoju – esmu vienkārši mainījusi situāciju. Līdzīgi, kā kārtojot māju – ir lietas, no kurām jāatsakās. Mana lielā vēlēšanās ir turpināt darboties kā radošam cilvēkam dažādos projektos un veltīt laiku mūzikai, kas man ir ļoti svarīgi. Šī bija tāda izraušanās no nosacīti drošākām pozīcijām un vēlme uzņemties pašai lielāku atbildību par savu dzīvi. Dzīvot drosmīgāk.

Vai vajadzēja pamatīgu uzdrīkstēšanos mainīt dzīvi tik radikāli?
Jā, tas bija liels darbs ar sevi, ilgi pārdomāts lēmums, izsverot riskus un atsakoties no konkrētiem labumiem, nevis emocionāla kaprīze. Parasti tādas aiziešanas asociējas ar skandāliem, bet šoreiz nekā tāda nebija. Tikai dzīve, domas, lēmumi un vērojumi. Tieši šajā periodā pagājušajā vasarā uzrakstīju dziesmu “Man tas netiek klāt”. Tā bija dziesma, ko patiešām uzrakstīju sev – kad man kļuva bail, skandināju to kā mantru.

Attiecības ar teātri taču neesi pārtraukusi pavisam?
Man ir prieks, ka man ar manu teātri ir ļoti labas attiecības, joprojām tajā spēlēju un joprojām gribu to darīt. Šajā sezonā nospēlēju ļoti skaistu lomu pie Ināras Sluckas izrādē “Man 30 gadu”, slidoju “Sudraba slidās”, spēlējot savu Anniju, bet šajā pavasarī nospēlēju Zāru “Skroderdienās” – man tur ir tik brīnišķīgs partneris, nevarēju viņu atstāt. Interesanti, ka piedalījos divos projektos, kurus savā teātrī, iespējams, citkārt nebūtu realizējusi – mani uzaicināja kā muzikālo producenti Nika Matvejeva jubilejas koncertā, kur man bija daudz vaļas. Otrs darbs bija Ditas Lūriņas jubilejas koncertprogramma – Dita jau skaļi nosauca mani par mūzikas režisori, bet būtībā tas tiešām bija darbs mūzikas režijā. Esmu ļoti laimīga, ka man ir bijusi ilga un brīnišķīga teātra pieredze un zināšanas un nu tās varu likt lietā.

Aiziešana no repertuāra teātra pavērusi jaunas iespējas. Daudziem bija pārsteigums, šovasar ieraugot Zani Dombrovsku seriālā “Viņas melo labāk”…
Bija tam laiks, brīvība un labs garastāvoklis. Kaut kur apkārt jau ir mazliet smīkņāšana par seriāliem, bet es sev to formulēju citādi – tas ir darbs manā profesijā tāpat kā, piemēram, ierunāt multenes, vadīt pasākumus, ierunāt reklāmas vai domāt scenāriju.

Tava varone Madara ir tāda viegla un starojoša būtne, tā vien šķiet, viņa paņēmusi daļu tavas dzirkstošās personības šajā dzīves posmā.
Ne jau es izvēlos lomu, bet mani izvēlas. Tomēr, izraugoties aktieri, režisors redz to, kas staro no cilvēka, izvēlas aktieri, kurš var šo konkrēto varoni nospēlēt. Turklāt man izveidojās lieliska saskaņa ar režisoru Sigitu (Sigits Račkis. – A.K.), varbūt pie vainas tas, ka pati esmu daļēji lietuviete – mans tētis ir lietuvietis, tāpat kā viņa vecāki.

Tu runā lietuviski?
Jā! Varbūt tāpēc filmēšanas laukumā bija tāda forša ķīmija, jo varējām sarunāties lietuviski. Tāds tādu atrada. Absolūti varēju paļauties uz viņu, nebaidīties būt smieklīga, naiva vai vāja. Patiesi izbaudīju filmēšanu, tas bija lielisks piedzīvojums.

Būsi seriālā arī turpmāk?
Nekad nevar zināt, kādi būs pavērsieni, – kā jau seriālā. Man prieks, ka bija laiks un iespēja nofilmēties arī Māra Martinsona jaunajā filmā “Jaunā gada taksometrs”, tā atkal ir tāda viegla un nepiespiesta filma Ziemassvētku noskaņās. Jūnija karstumā mums visapkārt bija Ziemassvētku bumbuļi un dziesmas, drusku sirreāla sajūta.

Šobrīd beidzot atgriezies pie mūzikas?
Jā. Kopā ar Madaru Botmani un dziedošiem aktieriem šovasar izveidojām koncertprogrammu “Mīlestība”, pirmais koncerts jau notika Kandavā, tā pamatīgāk Latviju apceļosim nākamvasar. Esmu ļoti priecīga, ka man izveidojusies radoša sadarbība ar Raimondu Macatu, viņš man ir pavēris mūzikas programmēšanas un nošu datorrakstīšanas pasauli. Tā ir baigā greznība, ka varu dienām sēdēt, mācīties un radīt.

Turpat teātra vidē dzimis arī jaunais trio “Saldais”, kur dziedi kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu, Ēriku Egliju un Leldi Dreimani.
Ideja par trio bija jau pirms laba laika mums abām ar Ditu, jo mūs laiku pa laikam aicina kaut kur uzstāties. Parasti dziedājām teātra dziesmas, bet tās tomēr dzied daudzi, un šķita, ka vajag kaut ko jaunu – tādu, kas patīk pašām. Tad sākām izvēlēties pēc principa – bet kāpēc nevar tā? Var! Kāpēc tikai čaļi var dziedāt čaļu dziesmas? Varam arī mēs! Un, ja mums tiešām ir tik saldas balsis, tad lai tas tā arī ir, un tas ir forši! Ir dziesmas, kuras atklājas, iemirdzas. Šobrīd trio lielākā muzikālā atbildība ir uz mani – veidoju sabalsojumus, aranžējumus.

Tu apzināti šobrīd vēlies doties pa mūzikas ceļu?
Ar varu nekas nenotiek – var izdomāt un iedomāties nez ko, bet notiek tā, kā notiek. Tieši šo apziņu es mācos – mēģinu ieraudzīt, kas un kā notiek. Teātris un mūzika man joprojām ir roku rokā. Prieks, ka esmu šā gada “Spēlmaņu nakts” veidotāju komandā un varu tajā piedalīties ar savu muzikālo sajūtu. Arī veidojot pašas koncertus, teātra klātbūtne ir neizbēgama – man ir grūti iedomāties koncertu, kurā nav stāsta, dekorāciju vai rekvizītu. Tas viss nāk līdzi no teātra.

Kur varēs tevi dzirdēt dziedam tuvākajā laikā?
Pēc ilgāka laika izskanēs manis pašas radītās dziesmas ar maniem vārdiem programmā “7 DIENAS”. Koncerts ir veidots kā mākslas kopekspozīcija un notiks Kocēnos 8. septembrī. Tur ir ļoti interesanta vieta – sens zirgu stallis, kur mana draudzene māksliniece Agnese Melbārde izvietos savas gleznotās skaistās lielizmēra auduma grafikas. Dziedāšu, atklājot un noslēdzot izstādi. Šīs grafikas rada man tīkamus scenogrāfiskos noteikumus. Tas ir tas, kā man patīk muzicēt – jūtot teātra pasaules klātbūtni. Uzskatu, ka mākslām ir jādraudzējas. Šobrīd top arī Aigara Voitišķa albums ziemas koncertiem “Leduspuķes”, dziesmu “Snieg” jau parādījām klausītājiem pērn.

Kā tu pati dēvētu šo savu dzīves posmu?
Šobrīd ļaujos notikumiem bez liekas atbildības, nekontrolējot katru lietu. Jūtos no Dieva apbalvota, ka šobrīd varu tā justies bez panikas un norūpēšanās. Reizē zinu, ka esmu daudz strādājusi, un jūtos šo nopelnījusi.

Es tiešām zinu, ko nozīmē nopelnīt katru latu, kā izveidot katru priekšnesuma minūti. Esmu tas cītīgais mājasdarbu darītājs, kurš pret sevi allaž bijis ļoti kritisks perfekcionists.

Es mācos būt vieglprātīgāka, atvēlēt laiku sev. Protams, gadās kļūdas, bet eju tālāk, piedodu sev un nešaustu sevi.

Vai arī Latvijas atklāšana televīzijas ekrānos iederas šajā scenārijā?
Tā bija tīrā bauda. Pirmais atklājums pašai bija, ka nevis man jārāda Latvija citiem, bet pašu aiz ausīm jāvelk ārā – atklāt. Esmu tas cilvēks, kuram patīk cilvēku neskartas lietas. Nebūšu tā, kas priecāsies par iekoptu dārziņu vai kultivētiem krāšņaugiem – cienīšu, bet emocionāli tas neko neiekustinās. Kad kopā ar draugu braucam uz jūru, mums ir sadalīts – vienu ceļa gabalu ejam gar jūru, otru – caur mežu, kokiem, jo mežs dod, bet jūra ņem, un man vajag paņemt, jo dodu citiem uz skatuves. Varu spiegt no prieka, ja atrodu gaileni! Varbūt tāpēc priecājos par raidījuma filmēšanā sastapto sievieti, kura audzē cigoriņus un taisa kafiju. Atklāju sev šo dzērienu un dzēru visu vasaru, bet brīnišķīgākais bija satikt cilvēku, kurš no sirds ir aizrāvies ar savu lietu, ielicis tur visu enerģiju un turpina vārīt savas vecmāmiņas Alīdas “kapeju”.

Ja tik darbīga vasara, kā vispār izdevās atpūsties?
Bijām Turcijā kopā ar draugiem, bet septembrī mūsu skolotāja Aina Matīsa ir apsolījusi mums, tādam pulciņam, kopīgu ekskursiju uz Igauniju. Ir plāns drusku izrauties.

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Pragmatisms, perfekcionisms un diezgan laba humora izjūta.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez smaida.

Lielākais sasniegums darbā?
Radošās brīvības lidojums.

Labākā izklaide?
Trio “Saldais”.

Video: