Kokteilis
Apbrīno

Aktrise Līga Zeļģe: “Ja ir iespējams kādam dzīvi padarīt labāku, tad es to gribu darīt!”0


Līga Zeļģe
Līga Zeļģe
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Līga Zeļģe spēj būt pārsteidzoši dažāda, arvien pārsteidzot skatītāju ar kādu jaunu, negaidītu lomu vai tēlu gan teātrī, gan kino. Jaunākās paaudzes televīzijas skatītāji jau vairāk nekā desmit gadus viņu pazīst kā apburošo un zinātkāro lelli Lupi LTV raidījumā “Kas te? Es te!”, seriālu cienītāji – kā populāro seriālu “UgunsGrēks” un “Divi vienā” varoni, bet aizvadītajā sezonā viņa pārsteidza dejas izrādes “Visas manas kaislības ir tavas lūpas” jauniestudējumā. Sarunā ar aktrisi – par teātri, televīziju, ģimeni un vasaras plāniem.

Jādomā, ka nu pēc “Skroderdienu” maratona Nacionālajā teātrī varat beidzot baudīt vasaras atvaļinājumu?

Ar kolēģi Ivaru Kļavinski nospriedām, ka mums, Nacionālā teātra aktieriem, “Skroderdienas” ir nozīmīgāks gada atskaites punkts nekā Jaunais gads – neticami, desmit gadu laikā esam nospēlējuši vairāk nekā simts šā iestudējuma izrādes. Nu gan jau vasaras noskaņas ir jūtamas, būs laiks nelielam atvaļinājumam, lai gan šajā vasarā ieplānots arī filmēties – piedalīšos Andreja Ēķa komēdijas “Klases salidojums” otrās daļas filmēšanā, kopā ar “Kas te? Es te!” kolēģiem apbraukājam Latviju, braucot ciemos uz dažādiem svētkiem.

Vai varam cerēt arī uz LTV seriāla “Divi vienā” 3. sezonu?

Doma par to ir, un ceru, ka atsāksim filmēt.

Šī sezona teātrī, šķiet, bija mierīgāka – ja salīdzina ar iepriekšējām, kad vairākkārt esat bijusi teātra visvairāk nodarbinātā aktrise?

Sezonas sākumā patiešām šķita, ka šis būs mierīgāks laiks. Pat pārdzīvoju – kā tad tā, tikai viens jauniestudējums! Tomēr bija gan ļoti daudz repertuāra izrāžu, turklāt šī neizbēgami bija sezona, kas saistīta gan ar Latvijas, gan Nacionālā teātra simtgadi, ar Teātra dienu koncertiem. Paralēli filmējām raidījumu “Kas te? Es te!” un seriāla “Divi vienā” otro sezonu. Beigu beigās šis atkal iznāca viens ļoti ražens darba posms.

Arī nākamā sezona, izskatās, būs visai interesanta – sāksim ar Ināras Sluckas jauniestudējumu – latviešu rakstnieka Aivara Freimaņa romāna “Katls” dramatizējumu. Ar nepacietību gaidu arī sadarbību ar jauno režisoru Klāvu Melli – būs Džeinas Ostinas “Lepnums un aizspriedumi” iestudējums. Man vienmēr ir prieks spēlēt pie jauniem režisoriem, un prieks, ka Nacionālais teātris ar viņiem sadarbojas – viņi ienāk ar jaunu enerģiju, vēlmi radīt, un no tās varu smelties arī es.

Arī jums pašai bija interesants jauniestudējums!

Jā, dejas izrāde “Visas manas kaislības ir tavas lūpas” bija pats aizraujošākais un interesantākais projekts, kas lika pārkāpt manas robežas – man ļoti patīk izaicinājumi un jauni lauciņi. Šī mums, aktieriem, bija neparasta iespēja būt uz vienas skatuves ar profesionāliem dejotājiem. Trīs horeo­grāfi – Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Dmitrijs Gaitjuke­vičs – veidoja viencēlienu, kas sastāvēja no trim dažādiem stāstiem, iesaistot mūsdienu dzejniekus. Tas bija gan interesanti, gan, jāatzīst, fiziski grūti. Divus mēnešus diendienā biju kustību treniņos, bet darbojos ar lielu entuziasmu, jo mani ārkārtīgi fascinēja ideja atvērt emocijas caur kustību. Šī bija arī skaista iespēja sastrādāties ar Igoru Šelegovski – tādu kaislību izspēlēt var tikai kustībā. Ja tev jālec, tad tev jālec, ja tu krīti – kādam tevi jānoķer.

Spēlēt uz teātra skatuves un kameru priekšā – kas ir saistošāk?

Man patīk kameras. Patīk tā atmosfēra, tas radošais process, kas notiek filmēšanas laukumā. Lai arī finālā iznākumu redz daudz vairāk cilvēku nekā teātrī, tas reizē ir daudz intīmāks process. Man patīk režisoru uzticēšanās, kas man līdz šim dota, un tā brīvība, ko pieļauj kamera. Tomēr, lai kur es spēlētu, man svarīgākais ir komanda, cilvēki, kas to dara. Ja ir laba komanda, tad var darīt jebko.

Vai radoša komanda, strādājot Nacionālajā teātrī, esat arī ar dzīvesbiedru, videomākslinieku Tomu Zeļģi?

Mums ir katram sava joma, esam diezgan neatkarīgi. Tā kā teātris ir ļoti intensīva, bet ļoti šaura vide jeb, kā saka mana meita, teātrī pazūd laiks, nezinot, vai ir rīts vai vakars, man vienmēr ir bijis svarīgi iziet arī ārpus tā, sastapt citu profesiju pārstāvjus, redzēt arī citu dzīvi. Patiesībā ar vīru manus darbus praktiski nepārrunājam. Ja nu viņš ir kaut ko noskatījies, tad, protams, pasaka savu atsauksmi. Man kā sievietei ir ļoti svarīgs viņa atbalsts un novērtējums. Tomēr laikam vairāk runājam par viņa sfēru, jo nereti mēdzu vērot, kā top viņa darbi.

Iespēja būt arī ārpus teātra pasaules ir bērnu raidījumā “Kas te? Es te!” – nu jau 11. sezonu. Ar raidījumu izaugusi vesela paaudze, un, jādomā, tas ietekmējis arī jūs pašu?

Ir interesanta sajūta, kad uz ielas satiec foršus, lielus cilvēkus, kuri sauc – jūs esat no mana bērnības raidījuma! Un reizēm cilvēki ir pārsteigti, ka dzīvē nelīdzinos savām varonēm – gan raidījumā, gan seriālos. Pati nemaz nejūtu, ka tik daudz laika pagājis kopš “Kas te? Es te!” pirmsākumiem. Sākumā, kad piedāvāja filmēties, pat nodomāju – kas tad tur, bērnu raidījums! Citiem, lūk, piedāvā nopietnus raidījumus un ko tikai vēl ne, bet tagad uz to visu skatos pavisam citādi. Man šķiet, tā ir tāda baigi foršā lieta – ikreiz būt kopā ar bērniem. Redzu tik daudz foršu, interesantu, savdabīgu bērnu, un – arī viņu vecākus.

Tik ilgu laiku pašai saglabāt bērnības sajūtu – kā tas izdodas?

Atslēga ir brīnišķīga komanda. Savulaik tikām sapulcināts ļoti interesants četrinieks – toreiz, sākumā, viens otru pat nepazinām. Bet nu esam kļuvuši par komandu, mums ir savs, jāsaka, visai skarbs, bet reizē labdabīgs iekšējais humoriņš – nesam cauri viens otru, tas rada labu daļu spēles prieka.

Kādi viņi ir – mūsdienu bērni?

Kā jau bērni. Ja kāds saka, ka toreiz, mūsu bērnībā, tā gan bija īsta audzināšana, tad es īsti nevaru piekrist. Bērni ir ļoti dažādi, ļoti forši arī tagad. Te vairāk ir stāsts par vecākiem. Ja man atnāk piecus gadus vecs bērns un pilnā balsī stāsta, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, tāpat arī Lieldienu zaķis, jo tētis tā teicis, esmu pārsteigta.

Vecāki reizēm paši nokauj bērnos iztēli, fantāziju jo viņiem šķiet, ka viņiem pēc iespējas ātrāk jāsastop skaudrā realitāte. Daudzi bērni “komplekso”, jo nav gana labi saviem vecākiem.

Dažs palaidnis palaidņojas tikai tāpēc, ka ļoti trūkst uzmanības. Manuprāt, svarīgākais ir ģimenes kopā būšana, un, protams, būt par vecākiem nav viegli.

Jūsu pašas meitiņa Tija Mētra ir tikai mazliet jaunāka par raidījumu!

Jā, biju gaidībās raidījuma pirmajā sezonā, un meitai bija divas nedēļas, kad atsāku filmēties. Protams, arī manā virzienā droši vien var mest daudz akmeņu – arī man, tāpat kā daudziem vecākiem, ir jāstrādā, nereti ir grūti savienot ģimeni un darbu. Bet dzīve nav vienkārša! Pēc iespējas cenšamies būt kopā, un tagad, vasarā, beidzot būs tā iespēja. Katru gadu mēģinām paceļot kaut kur ārpus valsts, kaut vai uz Igauniju. Tas ir brīdis, kad esam tikai mēs, ģimene.

Šīs vasaras ceļa mērķis jau izlemts?

Vēl nav, bet tāds noteikti būs. Un kur tad vēl Latvijas vasara laukos – visu brīvo laiku cenšamies pavadīt laukos Talsu pusē. Peldamies, gatavojam, bet es izbaudu mieru. Pēc intensīva posma, kurā vienmēr esi cilvēkos, ir gluži vai nepieciešams pabūt mierā, lai neizdegtu, atjaunotu sevi. Man ļoti patīk skriet, jo man patīk labi justies. Pieturos pie kāda drauga, sirds ķirurga, padoma – mums pirmkārt ir jābūt labā formā, pie labas veselības savu tuvinieku dēļ, lai kādā brīdī nekļūstam viņiem par nastu. Ja tu palaidies, kļūsti par slimīgu, apgādājamu cilvēku, tad savas problēmas uzgrūd saviem tuviniekiem.

Saistītie raksti

Šajā pavasarī piedalījāties arī akcijā “Vienoti par iespēju”, vācot līdzekļus vēža slimniekiem.

Ja ir iespējams kādam dzīvi padarīt labāku, vieglāku vai kaut uz brīdi priecīgāku, tad es to gribu darīt. Es saprotu, ka mēs te esam tikai vienu nogriezni no punkta A līdz punktam B. Pagājušajā gadā aizgāja mans tētis, mammas man nav jau desmit gadu. Man nav tādu ilūziju par mūžīgo dzīvi un par to, ka man nekad nekas nenotiks. Tādā ziņā manī ir liels eksistenciālisms. Un liela vēlme palīdzēt.

 

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk!

Atbildība. Humors. Pozitīvisms.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?

Bez saviem cilvēkiem.

Lielākais sasniegums darbā?

Tas, ka cilvēki grib strādāt kopā ar mani.

Labākā izklaide?

Satikties ar saviem brīnišķīgajiem draugiem.

LA.lv