Režisore un producente, mūziķa Aigara Grāvera sieva, Aija Strazdiņa nesen atgriezās no krāšņās Indijas – ceļojuma, kur viņai daudzi novēlēja tapt “apgarotai”, tomēr viņa smejas, ka ikvienā ceļojumā var atrast kaut ko, kas apgaro un iedvesmo. Krāšņi iespaidi un liels gandarījums, Aija stāsta, ka ļoti cer, ka kādu dienu uz Indiju aizbrauks vēlreiz un kopā ar saviem bērniem.

Ceļojums vienatnē – aprēķina laulības?

Tāda veida ceļojumos man sanāk braukt bieži – vienai, bez vīra un bez bērniem. Kāpēc tā? Pirmkārt, mums tā strikti ģimenē nav noteikts, ka visur jādodas tikai kopā, tāpēc laiku pa laikam atpūsties varu aizbraukt es, tad Aigars, bet varam braukt arī kopā. Ērti tas ir arī tamdēļ, ka tad, kad braucu es, Aigars paliek ar bērniem un otrādi.

Indijā ļaudis par šo, protams, brīnījās, ka ceļojumā esmu viena, bez vīra. Viņi jautā: “Jums aprēķina laulības?”. Kā zināms, Indijā šādas “sarunātās” laulības joprojām eksistē, tāpēc viņiem šķiet, ka tas noteikti ir mans gadījums. Atbildēju, ka nē, ka varam ceļot arī atsevišķi, kad gribas, par to viņi patiešām brīnījās.

Ceļojumā braucu kopā ar savu kolēģi, šova “Caur ērkšķiem uz…” montāžas režisori Santu Skuteli. Mēs jau pašā sākumā, dodoties uz Indiju, vienojāmies, ka negulēsim apšaubāmos hosteļos un nebrauksim ar stopiem. Kaut gan būtībā neesmu izvēlīga – varu gulēt arī viesnīcā, kur priekšpagalmā ganās govis, komforta minimums ir, lai varu normāli izgulēties un ieiet no rīta dušā. Starp citu, runājot par viesnīcām Indijā, ja jums ir doma turp doties, neizvēlieties nakšņošanas mītnes tikai pēc zvaigznēm, jo tās mēdz būt “melīgas”. Ir jālasa atsauksmes! Indijā pilnīgi reāla situācija ir tāda, ka ir viesnīca ar trim zvaigznēm, tad tur var nebūt pat krāna, bet ja ir, tad krānā nav ūdens.

Novēl apgarotu ceļojumu!

Uz Indiju es vēlējos aizbraukt jau ļoti sen. Man vispār patīk doties uz tādām vietām, kas ir “ar vienu kāju” pagātnē, jo tām ir savs neatkārtojamais “fīlings”, tiesa, to ķert dodas daudzi eiropieši. Es piedevām esmu no tiem cilvēkiem, kam nepatīk atpūsties kūrortos pie jūras. Esmu tādos bijusi, dzīvojusi – kur nedēļu jāguļ pie jūras, vairāk es to nedarīšu. Esmu sapratusi, ka kūrorti man vienkārši nepatīk. Varbūt tikai tad, kad būšu ļoti, ļoti veca un nevarēšu vairs pastaigāt. Ceļojusi esmu ļoti daudz – bijusi gandrīz visur Eiropā, tāpēc manas “ceļotāja” intereses apmierināt nav viegli. Es, piemēram, varu aizbraukt uz Parīzi, lai kādā konkrētā kafejnīcā izdzertu tēju, bet lai es turp dotos atvaļinājumā? Nē.

Ir dažas vietas pasaulē, kas mani fascinē un zinu, ka turp gribēšu doties vēlreiz. Tāda bija Kuba, kur biju pagājušajā gadā un nu šim sarakstam piepulcējusies arī Indija.
Esmu sapratusi, ka cilvēkiem saistībā ar Indiju ir kaut kādas asociācijas. Tā, piemēram, kad posos ceļā uz turieni, sociālajos tīklos daudzi man novēlēja apgarotu braucienu. Bet nē, es nebraucu uz Indiju lūgties, nebraucu pēc svētības, nebraucu uz tempļiem. Kāpēc man neviens nenovēlēja apgarotu braucienu, kad devos pārgājienā uz Norvēģijas kalniem vai Ameriku? Jebkurā vietā es varu saņemt šo ceļojuma un kultūras svētību un tapt apgarota!

Indija un tās cilvēki

Pirms daudziem gadiem mans vīrs Aigars bija bijis Indijā. Kad sāku no turienes sūtīt bildes, viņš brīnījās – kā, uz ielām ir tik daudz auto un motorolleri, ar kuriem brauc arī sievietes. Jaunā paaudze neģērbjas tajos ārkārtīgi skaistajos indiešu tērpos, bet apspīlētās džinsu biksēs un T-kreklos… Jaunieši ēd gaļu un dzer alu. Šis tas ir mainījies.

Varētu teikt, ka ar vienu kāju viņi ir jau Eiropā. Protams, ir lietas, kas ir pa vecam. Tā, piemēram, nenormālā netīrība uz ielām. Un kāpēc tā? Jo nevienā pagalmā, nevienā viesnīcā vai kur citur mēs neredzējām miskastes! To gluži vienkārši nav! Atceros, dzīvojām visai pieklājīgā viesnīcā, skaistā, tīrā, sakoptā. Kad izvācāmies no tās, dažu labu izdzerto vīna pudeli atstājām istabiņā pie atrkitumu spaiņa. Pēc brīža redzam – apkopēja tās lidina pāri sētai! Un tur aiz sētas dzīvo cilvēki! Indijā šī ir norma.

Visi visu met turpat – pāri sētai, zem galda, upē, jebkur, kur viņi atrodas.

Tajā pat laikā, Coca-Cola viņu izpratnē ir inde un viņi visi, arī jaunieši, to labi zina. Kādu vakaru kopā ar vietējo kompāniju izlēmām, ka varētu nobaudīt pa kādam kokteilim ruma. Tam jau vajag arī Coca-Cola. Iedevām naudu puisim, lai atved divas lielās Coca-Cola pudeles, jo kopā bijām ap desmit cilvēku. Atbrauc puisis ar divām mazajām pudelītēm. Mēs viņam jautājām, kāpēc tik maz? “Tā ir inde, nedrīkst to tik daudz dzert!”, – viņš atbild. Un kokteiļus ar rumu viņi šķaida ar gāzētu minerālūdeni, nevis ar Coca – Cola.

Jūs izskatāties kā Madonna!

Indijā cilvēki ir ārkārtīgi atvērti, pozitīvi un draudzīgi. Uz eiropiešiem, kuru tu nav retums, viņi skatās kā uz pirmo reizi ieraudzītu balto cilvēku. Ejot cauri tādām vietām kā tirgus, kur ir milzīgi cilvēku pūļi, nedrīkst stāties, ir tikai jāturpina iet. Jo tiklīdz tu apstāsies, tev apkārt saradīsies bars ar cilvēkiem, sāks veidoties rinda, jo visi ar tevi gribēs nofotografēties kopā – kā ar kādu slavenību…

Ļoti patika vīriešu attieksme pret sievietēm. Tomēr, acīmredzot, Indijā joprojām pastāv matriarhāts, kas šajos cilvēkos ir ieaudzināts jau ģimenē.

No vīriešu puses ne reizi, esot Indijā, nejutām un nedzirdējām divdomīgus jokus, necieņu vai draudus, kā tas, piemēram, nemitīgi notiek Turcijā vai Ēģiptē…”.

Indijā tu vari justies absolūti droši, arī esot bez vīrieša blakus. Mēs nācām mājās naktī, cauri pilsētai, vienas pašas, mūs uz viesnīcu aizveda kāds vietājais puisis ar motorolleru, viņš sacīja: “Jūs taču klaiņojoši suņi var sakost!”. Un tā patiešām ir – naktī, uz ielas, tev pāri var drīzāk nodarīt klaiņojoši suņi, nevis cilvēki…

Vēl kāda pārsteidzoša lieta par to, kā viņi “redz” ārzemniekus. Piemēram, es pēc jūras sēžu kaut kādā vietējā restroānā, izpūrusi, nekrāsota un man klāt pienāk oficiante – ārkārtīgi skaista indiešu meitene, burtiski kā no filmas “izkāpusi” un saka tev: “Jūs esat tik skaista! Izskatāties pēc Madonnas, vai drīkst ar jums nofotografēties?”.

Es tikai padomāju: “Ārprāts, viņas ir tik skaistas, bet es te sēžu ar saviem izpūrušajiem matiem, neuzkrāsojusies, bet viņa grib ar mani nobildēties….”.

Vietējie iedzīvotāji runā angliski, patiesībā runā bez mitas tikai… neko nevar saprast! Viņi izlaiž burtus, galotnes… Protams, ir tādi, kas runā labi, pareizi, bet vidēji indietis runā angliski – daudz, tikai neko nevar saprast. Galvenais, nevajag sākt viņiem kaut ko stāstīt, jo brīžos, kad viņi sāk uzdot jautājumus, vairs neko nevar saprast.

Vietējā virtuve un taksisti

Mēs bijām nolīgušas taksistu jeb drīzāk – faktiski privāto šoferi, kurš mūs vadāja veselas trīs dienas pa Dali un tā pilsēta ir milzum milzīga, ar miljoniem iedzīvotāju. Viņš runāja praktiski visu laiku, bez pārtraukuma, bet mēs daudz nesapratām, ko viņš teica, bet tas nekas. Viņš mūs godīgi veda visur, kur gribējām, gaidīja un pa trim dienām – par benzīnu, par vešanu, turklāt no tām vienu dienu mums bija brauciens uz pilsētu, kas ir četru stundu brauciens vienā virzienā, samaksājām viņam 200 eiro. Mums vēlāk teica, ka mēs esam vismaz divreiz pārmaksājušas…

Šis pats taksists mūs kādu dienu aizveda uz ļoti, ļoti glaunu restorānu, tur mēs katra apēdām trīs ēdienus un dzērām alu, kas Indijā skaitās viens no dārgākajiem produktiem, abas kopā samaksājām 60 eiro. Šis bija ļoti smalks restorāns, kas atradās pašā Deli centrā, ar astoņiem oficiantiem un augstu apkalpošanas kultūru.

Protams, var mēģināt ēst arī uz ielas. Viņi tur cep rīsus, smaržo jau garšīgi, tikai… ar to higiēnu ir kā ir. Redzēju kādu puisi, kurš cepa rīsus, kad tie gatavi, viņš izdomāja izslaucīt bļodu, kurā ielikt rīsus, ar lupatu, kura atradās zem kazas – burtiskā nozīmē, kas turpat gulēja zemē, viņam pie kājām. Viņš izvilka to lupatu no kazas apakšas, izslaucīja bļodu un ielika tur rīsus. Nu… nē, man pazuda apetīte!

Nevēlos, ka bērni izaug Amerikas un Londonas pasaulē

Es zinu, ka noteikti vēlos aizvest kādreiz savus bērnus uz Indiju.

Es nevēlos, ka viņi izaug Amerikas un Londonas pasaulē. Es gribu, lai viņi redz, ka var būt citādi.

Es ceru, ka indiešu sievietes turpinās ģērbties tajos tērpos, kad mani bērni paaugsies un varēs aizbraukt uz Indiju, jo tas tiešām ir ārkārtīgi skaisti, neaprakstāmi skaisti!
Protams, Indijā ir daudz nabadzības, daudz cilvēku, daudz neizglītotu bērnu, tomēr es domāju, ka diez vai tur kādreiz būs citādi. Kvalitatīvā izpratnē viņiem tur visiem nav vietas. Tur ir šausmīgi daudz cilvēku. Bet labā ziņa ir tā, ka viņi paši uz to skatās citādi. Viņi baro uz ielām govis, suņus, cilvēkus, kam nav māju.

Viņi to netver kā – es tagad kādam kaut ko iedevu, viņiem tas ir pašsaprotami. Vakaros viņi bieži iznāk no mājām, krastmalā, vāra rīsus, dala ēdienu citiem. Viens otru atbalsta. No viņiem var mācīties… Kādā brīdī es sapratu, ka viņi gandrīz vispār nerunā par biznesu, par naudu – pat tie, kas ir ļoti veiksmīgi. Bet viņi ļoti daudz domā un runā par attiecībām un laimi, par cilvēkiem.

Foto no Aijas Strazdiņas privātā arhīva