Septembrī startējusi jau otrā dziedošo talantu šova “X Faktors” Latvijas versijas sezona. Pēc visai karstas vasaras, vadot grupas “Prāta vētra” koncertturneju, žūrijas krēslā kopā ar mūziķiem Intaru Busuli un Reini Sējānu atgriezusies arī mūsu veiksmīgākās popgrupas menedžere Aija Auškāpa. Sarunā ar Aiju par to, vai Latvijā arī otrajā sezonā vēl atrodami pasaules raudzes talanti, talantu atklājējas misiju un to, ka žūrijas “nē” vēl nav pasaules gals jaunajiem dziedoņiem.

Aija, no malas raugoties, šķiet, ka tev viss jau ir – esi veiksmīgākās latviešu grupas menedžere, mamma, uzņēmēja, šovasar sarīkojāt grandiozākos “dziesmu svētkus” “Prāta vētras” vēsturē, un nu vajadzētu atvilkt elpu, bet jau otro gadu esi piekritusi būt “X Faktora” žūrijā. Jājautā, kāds faktors tev lika un joprojām liek to darīt?
Tā dēvētie “Prāta vētras” dziesmu svētki jeb tūre ir tikai vienreiz trīs gados, un kaut kas jādara arī starplaikā, un tas tad arī bija brīdis, kad varēju atļauties iesaistīties “X Faktora” projektā, citādi, ja uzaicinājums būtu sakritis ar aktīvo periodu “Prāta vētras” lietās, būtu ļoti grūti. Šogad šo izaicinājumu man lika pieņemt mana darba novērtējums iepriekšējā sezonā – pēc producentu, skatītāju atsauksmēm secinu, ka savu darbu esmu izdarījusi atbilstoši gaidītajam. Otra lieta – sajutu sevī kaut ko līdzīgu misijai atrast to vienu, īsto cilvēku, talantu. Protams, esmu gandarīta, ka pagājušajā gadā uzvarēja tieši manas komandas cilvēks (Arturs Gruzdiņš. – A. K.), un, ko tur liegties, nelaidīšu garām iespēju to atkārtot arī šoreiz.

Daba šogad mūs lutināja ar vasaru, paguvi izbaudīt?
Patiesībā vasaru nepamanīju. Pirmoreiz nopeldējos jūrā pēc “Prāta vētras” Rīgas koncerta augusta beigās, bet ļoti ceru, ka nākamā vasara būs tikpat silta un varēšu atgūt nokavēto! Vasara pagāja ļoti darbīgā ritmā, patīkamā komandā un noskaņojumā ar veiksmīgiem koncertiem – viena vienīga bauda! Šī tūre bija ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs kāpums. Skatuve atkal bija lielāka, elektrību un apsargus vajadzēja vairāk, žogus garākus – šajā tūrē “Prāta vētras” koncertus apmeklēja aptuveni par 30 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā iepriekšējā. Un, kas ir ļoti svarīgi, daudz vairāk bija arī labu atsauksmju – mums izdevās uzrunāt cilvēkus, un daudz vairāk cilvēku pauda viņu emocijas. Bija patiešām patīkami to dzirdēt.

Parasti māksliniekiem ir neliela tukšuma sajūta pēc lielu ideju īstenošanās, droši vien grupu menedžeri nav izņēmums.
Tu jautā, vai ir dzīve pēc “Prāta vētras” koncerttūres? Jā, zinu, ka māksliniekiem, producentiem, režisoriem, kuri vairākus mēnešus velta uzmanību vienam notikumam, pēc tiem ir savā ziņā depresija.

Manā gadījumā depresijai nebija laika iestāties – bija jāsataisa frizūra, jāsēžas krēslā un jāvērtē jaunie mākslinieki. Es šādus notikumus salīdzinu ar dzimšanas dienu – vispirms plānoju, kā svinēšu, ko ielūgšu.

Sakārtoju māju, salieku uz galda ēdienus, gaidu viesus. Kad visi sanākuši – skatos, vai visiem visa kā pietiek, un tad jau mīļajiem viesiem laiks doties mājās. Tas ir brīdis, kad stāvu virtuvē pie netīro trauku kaudzes ar vīna glāzi rokās, un tad sākas mana ballīte, kad beidzot saprotu, kas īsti ir noticis. Tāpat arī šajā gadījumā – nedēļu pēc tūres rakstīju paldies visiem, kas bija iesaistīti, runāju ar visiem, kas gribēja aprunāties. Tagad trauki ir nomazgāti, viss ir salikts pa plauktiņiem, gaidām nākamo balli.

“X Faktors” tev pašai pērn bija, tēlaini izsakoties, tāda iznākšana no “aizkadra”. Vai izbaudi būšanu starmešu gaismā?
Es to izjūtu kā atbildību. Tajā brīdī, kad sāku aptvert, cik daudz cilvēku klausās tajā, ko saku, atbildības sajūta tikai auga un auga. Tas, protams, rada nelielu stresu. Reizē esmu sapratusi – nav vērts neko izdomāt vai notēlot – iztaisīties par asprātīgāku, gudrāku vai skaistāku, jo acīmredzot mani šeit ir uzaicinājuši kaut kādu man piemītošu kvalitāšu dēļ, un man vienkārši jāturpina būt tādai, kāda esmu. Protams, reizēm ir brīži, kad paskatos uz sevi kadrā un redzu, ka esmu mēģinājusi ne pārāk veiksmīgi nospēlēt kādu mazu lomiņu. Tomēr tā iznākšana no “pelēkās zonas” ir patīkama, lai arī nav tā, ka man skrien klāt uz ielas un prasa autogrāfus. Savā ziņā es joprojām palīdzu iznākt gaismā tiem, kas ir uz skatuves. Nevar noliegt, ir patīkami, ja reizēm mazliet starmešu gaismas uzspīd arī man.

Starp citu, kādas tev pašai ir attiecības ar dziedāšanu, muzicēšanu?
Draugu lokā mūs sauc par dziedošo Grimžu ģimeni – liels dziedātājs ir tētis. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs nedziedātu. Vienmēr esam to darījuši – bērnībā, braucot mašīnā, rāvām vaļā visu pēc kārtas no “Čikāgas piecīšu” repertuāra līdz tā laika latviešu dziesmām. Tētis zina ļoti daudz studentu dziesmu, un neviena ģimenes sanākšana nav iedomājama bez tām. Pati esmu mācījusies mūzikas skolā, spēlēju klavieres un vijoli – nevaru gan teikt, ka toreiz tas mani ļoti aizrāva, tomēr nošu pazīšana un dzirdes treniņš dzīvē noteikti ir pamata komplekts, kas ļoti palīdzējis. Iesaku tādu katram.

Atklāj noslēpumu, kādam talantu komplektam jābūt jaunajiem censoņiem šovā, lai izpelnītos tavu “jā”?
Trīs lietas. Vispirms – jāmāk dziedāt. Otrkārt – personība. Piemēram, es arī dziedu, tomēr neesmu uz skatuves. Trešā “lieta” – dzirkstele, kas dzen tevi to darīt. Tas, ko gribi ar to pateikt. Ja tev nav sava sakāmā, tā ir tukša loze. Ir par maz vienkārši atnākt un kārot slavu vai gribēt, lai tev aplaudē, jo tu tāds smuks esi uznācis un dziedi. Tev ir jāzina, ko gribi dot cilvēkiem, kuri ir atnākuši uz tevi paskatīties. Tev ir vajadzīgs šis “x faktors”, kas tevi paceļ virs pūļa.

Žūrijā esat savā starpā sadalījuši lomas – piemēram, bargais, vēlīgais?
Nē. Man patīk tas, ka katrs no mums saka to, ko viņš jūt. Mēs katrs savā brīdī nospiežam pedāli, un ritenis turpina kustēties.

Pateikt “nē” – ko tev tas nozīmē?
Tas ir grūti. Sev esmu pateikusi, ka nedrīkstu to uztvert personiski. Mans uzdevums ir ieraudzīt labo un iedot cilvēkam virzienu tālākajam – iedot to tiltiņu uz skaisto nākotni, nevis apstādināt vai pateikt, lai nekad vairs never vaļā muti vai nekāpj uz skatuves.

Latvija ir tik maza, kā tu redzi, vai mums vispār pietiek talantu tāda mēroga šovam?
Pēc pagājušā gada ļoti cerēju, ka tas, kas bija redzams televīzijā, iedvesmos tos, kas joprojām dzied dušā, garāžā vai mašīnā pie stūres.

Šogad izrādās, ka tādu dušā dziedātāju nav nemaz tik daudz, šobrīd vairāk ir cilvēki, kuri jau ir izmēģinājuši spēkus mūzikā, kas jau dzied ansambļos, grupās.

Ar tādiem uzdevums ir divtik grūts – jāsaprot, kas īsti līdz šim nav nostrādājis viņu karjerā, un ko darīt, lai nostrādātu. Visgrūtāk ir, piemēram, pateikt nē kādam vokālam pedagogam, bet uzskatu, ka cilvēkam ir jāizdara izvēle, vai tu vēlies skolot citus vai pats būt uz skatuves. Runa ir par tādu ilgtermiņa redzējumu, kādā veidā tu būvē savu karjeru. Jebkurā lietā.

Vai šovs garantē ilgtermiņa karjeru tā veiksmīgajiem dalībniekiem?
Pirmkārt, šī ir iespēja tapt pamanītam. Nedomāju, ka daudzi pirms šova zināja, kas ir “Tautumeitas” vai Arturs Gruzdiņš. Jautājums, kā viņam izdosies noturēt interesi par sevi kaut vai tepat, vietējā mērogā.

Lai arī kādas mūzikas zvaigznes mums būtu Latvijas mērogā, joprojām pasaules populārās mūzikas lauciņā neizdodas gūt ievērojamus sasniegumus. Kā cilvēks, kurš strādā mūzikas industrijā Latvijas, īpaši Austrumu pusē, tev noteikti ir sava versija – kāpēc tā ir un vai mūsu mūziķiem tomēr ir cerība?
Patiesībā mums nav nekādas vainas. Vienkārši esam visai neliels “grupējums” Baltijas jūras krastā, un nav brīnums, ka “superstāri” ar pasaules līmeņa jaudu – Porziņģis, Pauls, Vasks vai Kaupers ar draugiem – pie mums piedzimst vienreiz 20 vai 50 gados. Reiz šo jautājumu uzdevām mūsu producentam Aleksam Silvam, Berlīnē dzīvojošam, Lielbritānijā augušam itālim – klau, mums taču ir labākie producenti, studijas, mēs dziedam angliski ar labāku vai sliktāku izrunu, bet viņš atbildēja – jūs uztver kā jocīgos brālēnus no Austrumiem. Zini, katram ir tāds brālēns, viņš atbrauc, kaut ko grib, bet tā īsti neierakstās. Varbūt tajā ir kāda patiesība, bet varbūt šis ir tikai viena cilvēka viedoklis. Bet es ticu zvaigznēm – ja kaut kam ir jānotiek, tas notiks. Var sākt ar to pašu “X faktoru”.

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Neatlaidība. Dzīvesprieks. Spēja aizraut apkārtējos.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez mūzikas, bez miega un bez mīlestības.

Lielākais sasniegums darbā?
Šobrīd tas noteikti ir “Prāta vētras” koncerts Mežaparkā. Globāls sasniegums – mēs esam šajā tirgū jau 30 gadus, no kuriem es kopā ar “Prāta vētru” esmu jau 20 gadus. Viens cilvēks to nevarētu – ir jāsatiekas vienā punktā daudziem stariem ar labām, pozitīvām emocijām un enerģētiku, lai varētu notikt šī grupa, albums, Mežaparks.

Labākā izklaide?
Pēdējā laika izlaides ir saistītas ar manām meitām (Nora (9), Dārta (7)).