Mākslinieces Ievas Bondares, vīra Mārtiņa Bondara un viņu trīs bērnu ģimenē Ziemassvētki ir vieni no gada gaidītākajiem svētkiem. Kā atzīst Ieva, visdrīzāk tāpēc, ka tie ir teju vienīgie svētki gadā, kas tik ļoti satuvina un emocionāli uzlādē. Ieva, gatavojoties Ziemassvētkiem, netaupa ne laiku, ne talantu, ne reizēm arī nakts stundas – katru gadu jau iepriekšējā vakarā tiek cepts cepetis, klāts pasakaini skaists galds, rakstītas un nosūtītas Ziemassvētku kartiņas, iesaiņotas dāvanas mīļajiem.

Māksliniece Ieva Bondare atklāj 8 burvīgas tradīcijas, kas dzimušas un dzīvo Bondaru kuplajā ģimenē Ziemassvētkos gadu no gada. Iedvesmojies, gaidot svētkus!

1. Īpašā Ziemassvētku egle

Katru gadu mūsmājās ir īpašā Ziemassvētku eglīte. Tradicionāli par mūsu mājas Ziemassvētku eglīti rūpējas Mārtiņa mamma. Šīs eglītes ar katru gadu ir aizvien skaistākas. Nu tik ļoti skaistas, ka ir reizes, kad nolemju šo skaistumu “nepaslēpt”, pušķojot ar eglīšu rotājumiem. Dažkārt izmantoju tikai lampiņu virtenes, citreiz sasienu zaros Ziemassvētku kartiņas baltās atlasa lentītēs. Tomēr citus gadus ir bijis tā, ka nolemju eglīti nedekorēt, bet tad atrodu rotājumu kastes, kurās ir tik daudz mīļu, īpašu eglīšu mantiņu… Katru no tām kāds ir uzdāvinājis, ar katru no tām saistās kāds stāsts, kādi mīļi Ziemassvētki, tāpēc gadās, ka savu lēmumu arī mainu un iekaru eglītes zaros kādu īpaši nozīmīgu rotājumu.

2. Adventes vainagi

Arī Adventes vainagiem ir īpaša nozīme. Man ļoti patīk tos darināt pašai, turklāt no visdažādākajiem materiāliem. Šķiet, ka tā arī nekad neesmu izgatavojusi klasisko – skuju adventes vainagu. Man ir bijuši vainagi no eikalipta, no cipreses, no tūjas – manuprāt, drīkst ļauties fantāzijai un radīt interesantas lietas. Katru gadu materiālu cenšos savākt mūsu pašu dārzā. Turklāt adventes vainagi mums vienmēr ir vairāki – viens tiek piekārts uz ārdurvīm, pārējie paliek iekštelpās. Bet patiesībā viss sākas ar svecēm – tām ir ļoti liela nozīme, lai konkrētais vainags izskatītos tāds, kā kārojas.

3. Kartiņas mīļajiem

Katru gadu izsūtu Ziemassvētku apsveikumus. Man tas šķiet nozīmīgi. Rakstot šīs kartiņas, katru no šiem cilvēkiem domās samīļoju, novēlu viņam veiksmīgu un izdevušos gadu. Man tas nav tā, kā tikai vienkārši uzrakstīt sveicienu. Tas ir daudz skaistāk un īpašāk. Katrus Ziemassvētkus uzrakstu un nosūtu ap 200 kartiņām – mums tuviem un mīļiem cilvēkiem. Citreiz pat mostos piecos no rīta, lai pirms dienas skrējiena sarakstītu kartiņas.

4. Dekorācijas no atsūtītajiem apsveikumiem

Tāpat kā nosūtām mēs, mīlestību aploksnēs atsūta arī mums. Arī šīm kartiņām ir liela nozīme, jo katra no tām ir mīļa, īpaša un ar savu nozīmi. Tamdēļ nekad neesmu varējusi tās vienkārši atvērt, izlasīt un nolikt kādā tumšā atvilktnē. Tāpēc ikreiz piedomāju, kā tās varētu izvietot tā, lai visu svētku laiku tās priecētu acis un sirdis. Tās var izmantot dažādi: kā dekorācijas eglītē – izdurt caurumus, izvērt atlasa lentītes un iesiet zaros. Citu gadu noņēmu no sienas gleznu, piepraudu uz nagliņas palielu egles zaru un sēju tajā atsūtītos apsveikumus. Bija patiešām skaisti!

5. Ģimenes foto

Mūsu ģimenei ir tradīcija – Ziemassvētkos nofotografēties visiem kopā. Šogad mēs to nepaspējām izdarīt, taču citus gadus to paveicām. Man pašai šī tradīcija ir mīļa – iemūžināt ģimeni kopīgā bildē. Pēc tam katru gadu var salīdzināt, kā bērni paaugušies. Manuprāt, šis ir viens no skaistākajiem mūsu paradumiem. Tāpat dažkārt šīs fotogrāfijas izmantoju arī kā Ziemassvētku apsveikuma kartiņas, sūtot sveicienu svētkos.

6. Piparkūku cepšana

Piparkūkas cepam tradicionāli katru gadu. Nozīmīgs ir process! Tā, lai smaržo visa māja un cepšanās laikā var izrunāties no sirds. Mana meita Jasmīna ļoti priecājas par šo tradīciju un tāpēc abas kopā to daram katru gadu. Piparkūkas dekorējam ar glazūru, reizēm tie ir zīmējumi, interesantas dekorācijas, bet reizēm ar glazūru rakstījām katram cilvēkam tieši viņam domātu novēlējumu.

7. Ziemassvētku vecītis

Arī tāda tradīcija kā Ziemassvētku vecītis, kas ierodas ciemos ar dāvanām, tiek ievērota mūsu ģimenē. Katru gadu šī visnotaļ svarīgā loma tiek piešķirta kādam no mūsu ģimenes locekļiem. Kad bērni bija mazi, bija ļoti aizraujoši viņus vērot, kā viņi neapzīst zem baltās vecīša bārdas un cepures mammu, tēti vai vectētiņu. Tagad, kad ir pieauguši, šo jauko tradīciju turpinām ievērot, jo dāvanu pasniegšanai, manuprāt, arī jābūt īpašai un to dara Ziemassvētku vecītis.

8. Vēstules Ziemassvētku vecītim

Tās ir mīļas un nozīmīgas ikvienam bērnam. Uzskatu, ka tas ir jāiemāca ģimenē, jo šīs vēstules bieži vien aizustinošā veidā parāda mīļas bērnu vēlmes un to, kā viņi tās iemācās paust. Kad mūsu meita Jasmīna bija maza, atceros, reizēm viņai likās, ka vēstuli ir jāuzraksta vismaz pāris mēnešus ātrāk – ar garantiju, ka tā nokļūs pie Ziemassvētku vecīša. Starp citu, tieši ar šādas vēstules palīdzību mēs ar Mārtiņu piepildījām meitas sapni – viņa ļoti gribēja mazu, baltu sunīti. Tā mūsu ģimenē pirms trim gadiem ieradās suns Oso. Joprojām ar Mārtiņu smejamies, kā mēs “iekritām” uz Ziemassvētku vecītim adresētu vēstuli?!

Fotogrāfijas no Ievas Bondares privātā arhīva