1977. gadā itāļu režisors Dario Ardžento radīja kulta klasiku, šausmu filmu “Suspiria”, mākslīgo asiņu caurstrāvotu gotisku stāstu par raganu vadītu deju skolu Berlīnē. Četrdesmit gadus vēlāk kāds cits pasaulslavens itālis Luka Gvadanjīno, kura iepriekšējā filma “Sauc mani savā vārdā” nupat kā iekarojusi skatītāju sirdis ne tikai Eiropā bet arī Amerikā, ir bijis gana drosmīgs, lai uzņemtu rimeiku Ardžento vienai no slavenākajām filmām.

Arī Gvadanjīno “Suspiria” titros lasāms Dario Ardžento vārds – kā viens no scenārija autoriem, un tā nav vienīgā paralēle starp abām filmām. Līdzīgi kā 1977. gada filmā, kur deju skolas vadītāju mis Blanku atveidoja Džoanna Beneta, filmu zvaigzne, kuras karjera aizsākās jau mēmā kino ērā un kas savulaik filmējusies pat pie Frica Langa, arī Gvadanjīno pieaicinājis šai lomai leģendāru aktrisi – Tildu Svintoni, kuras sniegums tālu pārsniedz otrā plāna lomas amplitūdu. Tieši nepārspējamais hameleons Tilda – šoreiz gariem, viegli viļņotiem matiem, krītošos, drapētos tērpos līdz papēžiem, cigareti smalkajos pirkstos, tumšu, neizdibināmu skatienu, ir filmas galvenais akcents, kurai gan cienījama partnere ir arī Dakota Džonsone, kas atveido filmas galveno varoni, jauniņo dejotāju Sūziju.

Ardžento, savu filmu veidojot, diezgan precīzi sekoja pats saviem iedibinātiem žanra principiem, turpretī Gvadanjīno ir paplašinājis filmas diezgan paredzamā sižeta iespējas, tuvinoties Darena Aronofska filmas “Māte” simbolismam, kā arī nopietni izaicinot skatītāju nervu sistēmu. Rimeika sižets balstīts 1977. gada versijā, iekļaujot filmā dažādas atsauces uz to, piemēram, deju pasniedzēju tipāži ir kā atceļojuši laikā no agrākās filmas – šīs detaļas veido papildu semiotisko slāni filmai, pieejamu tiem, kas redzējuši Ardžento filmu. Neskatoties uz (apzināti izmantotajām) spēcīgajām līdzībām, Gvadanjīno radījis pašpietiekamu, neatkarīgu mākslas darbu – vizuāli izaicinošu un jēdzieniski piesātinātu filmu, kur savijas okultisms, pārdabisko spēju pārmantojamība, mitoloģija un pat Otrā pasaules kara traumu nospiedumi – deju skola atrodas Berlīnē, pāris soļus no pilsētu sadalošā mūra.

Kādā no filmas kadriem lasām: “Māte ir sieviete, kas var aizvietot jebkuru, bet kuras vietu nevar ieņemt neviens cits.” “Suspiria” stāsts veidots ap trīs mitoloģisko māšu leģendu – Tenenbrarum, Lachrymarum un Suspiriorum jeb Tumas, Asaru un Nopūtu mātes – “Trīs mātes, pazudušas laikā. Trīs dievības, trīs dēmoni.” Filmas uzbūve sastāv no sešām daļām, kuru virsraksti poētiski aizslepenotā valodā vēsta par gaidāmās epizodes simbolisko nozīmi – “Asaru pilis”, “Mātes namā (visas grīdas ir tumsa)”. Deju skolā, kur ierodas jaunā dejotāja no Ņujorkas, valda stingrs reglaments, kurš paredz kopīgas nodarbības, kā arī kopīgu brīvā laika pavadīšanu. Personāla virtuvē, kur tiek ieturētas maltītes, kāda aina veidota kā precīza Leonardo da Vinči gleznotā Svētā vakarēdiena re­kreācija – kamerai kustoties virtuozā trajektorijā (360 grādu pagrieziens uz vienu, tad pretējo pusi), iepazīstam telpu kā vienu no vakariņu dalībniekiem, bet, kadram noslēdzoties, redzams, ka visas deju skolotājas sasēdušās simetriski pie garā galda, kādai pieliecoties pie blakussēdētājas, izstiepjot roku kustībā, kas atgādina kādu gleznā redzamu žestu, savukārt galda vidū – gan ar muguru pret kameru – sēž Tildas Svintones atveidotā Mis Blanka tērpā ar platām piedurknēm un matiem slīgstot pār pleciem kā Jēzum. Līdzīgi kā trīs māšu aprakstā, arī filmas norisēs labā un ļaunā dimensija ir nenosakāma, neatstājot skatītāju drošā pozīcijā ne uz mirkli.

Luka Gvadanjīno ir apliecinājis savu spēju pārvaldīt klasiska kino tehniku un valodu ar “Sauc mani savā vārdā”. Savukārt ar “Suspiria” viņš dodas mazliet riskantā teritorijā – šausmu kino vajā zināma nievājoša attieksme, bet ne šajā gadījumā. “Suspiria” ir mīlestības apliecinājums krāsai, atspīdumam, tekstūrai, spoguļiem un ornamentam – šo filmu var lasīt kā vēstījumu, kaut vai vien sekojot krāsu paletei un grīdas mozaīku rakstu nozīmei. Papildus filmas vizuālajām toņkārtām pievienojama audiālā – ārpus deju skolas teju visu laiku gāž lietus, radot pasauļu pretnostatījumu – nepatīkamo, auksto ārpus ēkas sienām un šķietami mūžīgā mierā esošo, iekļaujošo skolu. Savukārt filmas skaņu celiņu Gvadanjīno uzticējis Tomam Jorkam, pasaulslavenās britu grupas “Radiohead” dziesmu autoram un solistam. Pēc filmas pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā Jorks savā tviterkontā rakstīja, ka ļoti lepojas ar filmai radīto mūziku, kura nupat iznākusi arī atsevišķā albumā.

“Suspiria”/”Suspiria”

  • Itālija, ASV, 2018
  • Režisors: Luka Gvadanjīno
  • Lomās: Dakota Džonsone, Tilda Svintone, Mia Gota, Hloja Greisa Moreca, Angela Vinklere
  • No 15. novembra “Kino Citadele”

Video treileris: