Kokteilis
Kultūra

Sirdslietu aģents. Saruna ar Dzintaru Tilaku3

Foto-Anda Krauze

Latvijas Radio 2 klausītājiem DZINTARA TILAKA vārds noteikti saistās ar ilgus gadus skanējušo raidījumu “Sirdslietu aģentūra”, kuru viņš veidoja un vadīja. Atceros, kā zvanītājas priecājās un izteica komplimentus Dzintara balss tembram. Taču nesen izdevniecība “Lauku Avīze” laida klajā viņa sarakstīto mīlestības romānu “Sirds nemiers”. Tāpēc arī mūsu saruna galvenokārt raisījās par sirdslietām, bet ne tikai par tām.

– Šī ir jau tava sestā grāmata. Varbūt tevi var dēvēt par rakstnieku?


– Nē, par rakstnieku gan mani nevar nosaukt, esmu grāmatu autors. Mans jaunākais un pagaidām vienīgais romāns tapa, spītējot Rozamundes Pilčeres darbu ekranizācijai. Visās šajās filmās varoņi, kā likums, runā vācu valodā, bet darbība norisinās Skotijā vai Zviedrijā. Visiem ir pietiekami daudz naudas, vienīgā problēma, kā to sadalīt. Protams, neiztiek bez romantiskajām jūtām, un jau pirmajās desmit minūtēs kļūst skaidrs, ar ko viss beigsies. Tāpēc nolēmu, uzrakstīšu romānu, atbilstošu mūsu videi. Rakstot šo darbu, gan vairs neprātoju par Pilčeri. Mana doma bija atainot laikus, kādiem esam izgājuši cauri, – pirmais, lielais bizness ar bīstamajiem braucieniem uz Poliju, strādāšana par latvieti, kad uzņēmumos vajadzēja kādu, kurš prot runāt latviski. Es pats arī savulaik šādu darbu pastrādāju valsts valodas inspekcijā. Grāmata ir mūsu paaudzes stāsts, kurā parādās īpašumu iegūšana, tā zaudēšana, emigrēšana no Latvijas.


Visa dzīve ir nejaušību pilna


– Grāmatas darbība ir būvēta uz liktenīgām nejaušībām. Vai tu uzskati, ka nejaušībām ir tik liela loma mūsu dzīvē?


– Ar nejaušībām saskaramies katru mīļu brīdi. Nejaušības ir instrumenti, ar ko strādā liktenis. Mūsu dzīvi var salīdzināt ar uzvilktu rotaļu mašīnīti – palaižot vaļā, tā ripo taisni, bet tad nejauši un liktenīgi pret kaut ko atsitas, mainot braukšanas virzienu. Manas grāmatas iznākšana arī ir nejaušība. Tas varēja notikt, pateicoties tam, ka satikos ar izdevniecības “Lauku Avīze” direktori Eviju Veidi. Arī manas profesijas izvēlē galveno lomu nospēlēja nejaušība. Pēc vidusskolas beigšanas biju nolēmis studēt žurnālistiku. Kādā vasaras dienā satiku VEF tautas teātra režisoru, ar kuru bijām pazīstami, jo es darbojos teātrī, un viņš jautā – ko slaisties? Saku, gaidu, kad sāksies iestājeksāmeni augstskolā. Viņš deva padomu – vispirms mēģini iestāties Konservatorijā, tur eksāmenu laiks jau klāt. Tā arī izdarīju, un veiksmīgi iestājos masu pasākumu režisoros. Kad nonācu tajā vidē, sapratu, ka nemaz nevēlos studēt žurnālistiku, jo mūs veidoja par universāliem speciālistiem. Ko tik mums nemācīja – lauksaimniecības plānošanu, kino ekonomiku, bērnu psiholoģiju, foto un vizuālo mākslu.

– Bet kāpēc kultūras darbiniekam jāpārzina lauksaimniecības plānošana?


– Mēs bijām iecerēti kā tādi kultūras desantnieki, kurus var “izmest” dziļos laukos, tāpēc jābūt gataviem uz visu, pārzinot arī lauku dzīves ritmu. Bet tas paplašināja redzesloku. Mācīšanās Konservatorijā man deva iespēju sastapties ar mūzikas cilvēkiem. Izveidoju folkloras grupu “Bizīteri”, kurā muzicēja Ilga Reizniece, Silvija Silava, Āris Ziemelis.

– Vai pēc tam arī liki lietā savas masu pasākumu režisora zināšanas?


– Vienpadsmit gadus nostrādāju Skolotāju namā, kur man bija sava jauniešu teātra studija. Biju arī mākslinieciskais vadītājs un direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos. Bet tad toreizējā valdība “par vienu rubuli” pārdeva Skolotāju namu zviedriem. Tā kā kāju Latvijas Radio durvīs jau biju ielicis, devos darba meklējumos turp. Mana pirmā sastapšanās ar Radio notika astoņpadsmit gadu vecumā, kad mani kā jauno dzejnieku intervēja Amanda Aizpuriete. Latvijas Radio nostrādāju divdesmit gadus, bet tad biju spiests aiziet un kļuvu par bezdarbnieku.

– Kā pārcieti tos bezdarbības laikus?


– Kolosāli! Ja vien ir nauda, būt bezdarbniekam ir brīnišķīgi. Pirmie četri mēneši bija vieni no jaukākajiem brīžiem, jo pēdējos sešus gadus nebiju baudījis atvaļinājumu, pats sevi aizvietoju, biju izšāvies, tāpēc meklēju papildlīdzekļus, lai sevi uzturētu. Bezdarbnieka laikā sarakstīju gandrīz trīs grāmatas. Bet tad mani uzaicināja uz Latvijas Radio 2, kur tagad esmu neatkarīgais producents un raidījumā “Dzīves virtuvē” risinām sarunas par dzīves praktisko pusi, jo visiem jau parasti virtuve saistās ar omulīgu pasēdēšanu un sadzīvisku parunāšanos.

– Interesanti, ka katra tava grāmata ir no citas operas, pārstāvēti dažādi žanri.


– Pirmā bija dzejas grāmata “Sirdslietu aģenta ritmiskas domas”. Otrā grāmata “Labi, ka tā” tapa, pateicoties sadarbībai ar Ēriku Hānbergu. Viņš mani uzaicināja uz savu Omulības klubiņu, lai pastāstu kādus jokainus stāstus. Es tos stāstīju gan no savas dzīves, gan no citiem noklausītus. Sākumā biju sabijies, domāju, kā Rīgas snobiem būs ar humora izjūtu, taču smiekli atskanēja daudz. Un tad Hānbergs rosināja, lai es to apkopoju grāmatā. Mums jau ir šausmīgi bēdīgi ar humoru. Lasot latviešu tautas anekdotes, gribas vairāk raudāt nekā smieties. Latviešu humors balstās uz atsevišķām personībām. Manuprāt, stūrakmens bija Edgara Liepiņa atveidotais Hugo Diega tēls. Kad es vēl koncertēju, centos, lai programmā būtu arī humora gabaliņi, un atklāju, ka latvietim patīk pasmieties par kaimiņiem. Kurzemē labprāt pasmejas par latgaliešiem un otrādi, bet Rīgā smejas gan par kurzemniekiem, gan latgaliešiem. Trešajā grāmatā “Latvi – jā, latvi – nē” apkopoju materiālus, kuri skanējuši Latvijas Radio 1 erudīcijas raidījumā par neparastajiem Latvijas faktiem. Bet grāmata “Laika kārtojums” ir fantāzija par laiku.

Ideāla šķiršanās


– Lasot tavu jauno romānu “Sirds nemiers”, vienā vietā gan es nodomāju – dzīvē tā nemēdz notikt, jo tavs varonis Artis tik saprotoši un iejūtīgi izturas pret sievas vēlmi šķirties un pārcelties pie mīļotā vīrieša uz Angliju.


– Esmu aprakstījis ideālu šķiršanās variantu, liekot cilvēkiem vairāk saprast, ka var rīkoties arī tā. Bet es pazīstu cilvēkus, kas pēc šķiršanās paliek draugi, un tā ir liela prasme. Nevaru ciest, ja pēc šķiršanās sūdzas par savu bijušo otro pusi, nozākājot visādos vārdos. Jāvaicā, kā tad varēja ar tādu idiotu, cūku, nelieti kopā dzīvot. Vai tad viņš sabojājās tikai pēc kāzām? Vecāku naids šķiroties, neprasme kontaktēties ir postošs bērniem. Mani romāna varoņi viens otru prot novērtēt, nu un kas, ka jāšķiras? Izpildīja kopējo misiju un tālāk arī varbūt nekā kopīga nav. Tā dzīvē bieži gadās, kamēr bērni mazi, dzīvo kopā, bet, kad viņi aizgājuši savā dzīvē, pāris apjauš, ka viņus nekas nesaista. Ja nu vienīgi kopīgas atmiņas. Nevaru arī ciest, ja mēģina otru pārveidot, jo nevienam tas nav izdevies. Vai nu pieņem otru, kāds viņš ir, vai arī čau, citu variantu nav.

Laimīgi tikušies


– Parunāsim par tavu “ilgdzīvojošo” raidījumu “Sirdslietu aģentūra”. Es arī to klausījos un reizēm brīnījos, kas par dzīvesstāstiem! Jūs jau izdarījāt svētīgu darbu, savedāt kopā tik daudz pāru.


– Sākumā manu projektu kritizēja, teica, tev nekas nesanāks, vai nezini, kāda ir latviešu daba, neviens par attiecībām nestāstīs. Es teicu – un kā vēl stāstīs. Jau pirmajā raidījumā zvanītāji atļāvās runāt par attiecībām. Skeptiķi palika ar pavērtu muti. Katram raidījumam bija sava tematika, piemēram, vecāki nesaprot manu otro pusīti, dienesta romāni. Cilvēki zvanīja uz raidījumu, rakstīja vēstules. Radio ir pateicīgs, jo var dzirdēt balsi un tajā var arī iemīlēties. Mani jau arī pēc balss bija iztēlojušies, ka esmu teju divmetrīgs, ar gaišiem matiem. Fanes mani sagaidīja pie Radio, nesa dāvaniņas. No ieslodzījuma gan man draudēja – kad iziešu laukā, tad tu dabūsi. No cietumniekiem pienāca vēstules ar kaligrāfisku rokrakstu, rozēm un vinjetēm apzīmētas. Viņi visi rakstīja, ka ir nevainīgi, absolūti cilvēkmīļi, filantropi. Un tad kādā raidījumā atļāvos pateikt – man radies iespaids, ka mūsu vīriešu labākā daļa sēž cietumā. Ar raidījuma palīdzību sapazinās ap trīssimt pāru, no kuriem oficiāli apprecējās astoņdesmit septiņi pāri. Šo savienību rezultātā piedzimuši četrdesmit trīs bērni, un diviem no tiem dots vārds Dzintars. Tikām aicināti uz nez cik kāzām, mēs gan uz tām nebraucām, jo tas būtu pārāk personīgi. Vienīgi palūdzām, lai atsūta kāzu fotogrāfijas. Mēs, piemēram, savedām kopa kādu latgalieti ar kurzemnieku, un viņi izveidoja fantastisku ģimeni. Ir situācijas, kad cilvēki paši par sevi nekādi nevar satikties, ir vajadzīgs kāds vidutājs. Kad raidījums sākās, tad vēl nebija tik aktuāli interneta iepazīšanās portāli. Tagad virtuālajā vidē viss mutuļo un virpuļo. Latvietis ir čakls rakstītājs un fantazētājs, bet, tiekoties klātienē, bieži nākas piedzīvot vilšanos. Lielākais kronis bijis tas, ka randiņā satiekas šķirtais vīrs ar sievu. Mēs mīlam piepušķot, sevi pasniegt tādu, kādi nemaz neesam. Kāpēc cilvēki mēdz atkārtoti uzkāpt uz viena grābekļa, kāpēc bijušā dzērāja sieva apprec citu dzērāju? Tāpēc, ka nemākam formulēt savas vēlmes. Sieviete, piemēram, saka – negribu dzērāju, bet jāsaka – ko tu gribi. Pensionāri piketē ar lozungiem – esam pret mazajām pensijām, taču pareizi būtu iestāties par lielākām pensijām. Ar noliegumu nevar cīnīties, tas jau ir norakstīts sākumā. Personīgajā dzīvē ir tāpat. Esmu pārliecināts, ja savas vēlmes prot formulēt, tad laika gaitā tās var piepildīties par visiem simts procentiem. Mēs spējam nosaukt, ko negribam, bet nevaram pateikt, ko gribam.

– Vai tu pats esi piedzīvojis, ka vēlmes piepildās par simts procentiem?


– Kādreiz darba sapulču laikā es rūtiņu kladē aiz garlaicības zīmēju māju. Mērogs man bija – divas rūtiņas, viens metrs. Man bija simtiem šādu projektiņu. Sapņoju par savu māju, bet tas nelikās reāli. Naudas nav, kāda vēl māja. Pienāca ekonomiskā krīze, un es pirms tam biju iegādājies dzīvokli kredītā. Pārdevu dzīvokli un Pārdaugavā uz mammas zemes pleķīša uzcēlu māju, kādu biju zīmējis. Celtniecība tolaik bija apstājusies, celtnieki bez darba, un es teicu – man ir tik un tik naudiņas, vai varēs par to uzbūvēt māju? Lai iekļautos naudiņā, vienu metru no mājas nācās nogriezt, jo visu nebiju izrēķinājis. Mājiņa ir neliela, bet mums, diviem cilvēkiem un kaķim, vietas pietiek. Mājai ir terase, balkons, priekšā dārziņš. Es kā karalis varu rītos uz balkona uzvilkt dūmu. Dzīvoju Rīgā, bet jūtos kā laukos. Ko vēl dzīvē vajag. Vienam vēlmes piepildās ātri, citam jāapbruņojas ar pacietību, bet nevajag mainīt domas un zaudēt cerības. Es agrāk smīkņāju par eņģeļiem, bet tagad to vairs nedaru. Labos brīžos par eņģeļiem nedomā, bet, kad nonāc bedrē, tad viņu klātesamību var sajust. Proti tikai formulēt, palūgt palīdzību. Par viņiem jāatceras arī labos brīžos, jāparunājas, jāpasaka paldies. Mans dieviņš rudzu lauku brien, viņu es negribu traucēt. Man bija doma tēlaini aprakstīt dokumentālu gadījumu par cilvēku, kas bijis tuvu paralēlajai pasaulei, taču saņēmu informāciju, ka man nevajag to darīt. Ja nespēj saprast, tad nedari, lai nebūtu aplamības. Pasmīkņāt par to nevar. Domāju, ka darīt saviem spēkiem, lai tikai to sasniegtu, ir aplami. Palaid vaļā, apstājies, un atrisinājums atnāks, viedās slūžas atvērsies.

– Pastāsti kaut ko par savām sirdslietām.


– Es savās sirdslietās ar citiem nedalos. Kādreiz esmu to darījis, un slikti sanācis. Privātums katram jāpatur pie sevis, un nevajag arī internetā plātīties ar bērnu bildēm. Mani interesē attiecības kā parādība, bet galīgi neinteresē, kas ar ko guļ zem viena deķīša. Dzelteno presi nelasu, man tā derdzas.

– Un kas tev dzīvē prieku dāvā?


– Tā ir patiesība, ka jebkurš var būt laimīgs, ja darbs ir vaļasprieks. Man tā ir sanācis. Patīk satikt cilvēkus un strādāt radio. Un rakstīt arī man patīk. Kad, 1. klasē mācoties, skolotāja jautāja – par ko dzīvē vēlētos kļūt, visbiežākās atbildes skanēja – lidotāji, miliči, skolotājas, ārstes, bet es teicu – gribu būt rakstnieks. Prātoju, ka varētu rakstīt slejas par attiecībām, kā to filmā “Sekss un lielpilsēta” dara Kerija. Bet pie mums vēl nav tādas atklātības, nav tāda raksta formāta. Šis ir vecums, kad redzi, ka aiziet laiks un vasara ir tik īsa. Tā drīz paies, un tad būs jādomā, ko redzēji, kur brauci? Tāpēc man tagad gribas tikt laukā no Rīgas, vēlos fotografēt. Ceru, ka vasaras beigas vēl paķeršu aiz astes. Gribu redzēt dzīvus lauku cilvēkus. Iebakstīsim ar pirkstu kartē un dosimies tajā virzienā.

DZINTARS TILAKS

* Dzimis 1959. gada 7. septembrī.

* Latvijas Radio 2 neatkarīgais producents un raidījuma vadītājs.

* Vadījis radioraidījumu “Sirdslietu aģentūra”.

* Sešu grāmatu autors.

* Ir dzīvesbiedre Olga un divas pieaugušas meitas – Alise un Tija.

LA.lv