Ikviens cilvēks, neatkarīgi no vecuma, ir aizdomājies par to, kas ar mums notiek pēc nāves. Jo vairāk mēs domājam, jo vairāk par to uztraucamies. Ir cilvēki, kas tic pārdzimšanai un tic arī tam, ka mūsu ķermenis tikai kā grāmatas vāciņš – mūsu dvēsele iemiesojas tajā.

Šie ir trīs reāli stāsti no tiem cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši klīnisko nāvi – kādu mirkli ir bijuši miruši, bet pateicoties ārstiem vai citiem faktoriem, atgriezušies dzīvē. Lūk, ko viņi stāsta.

“Es “karājos” pie griestiem!”

Foto: Pixabay

Šis stāsts pieder kādam 50 gadus vecam vīrietim no Francijas: “Man bija infarkts. Viss, ko es atceros – ļoti stipras sāpes krūtīs un cilvēku kliedzienus, kas atradās man blakus. Pēc tam sāpes pazuda, un atverot acis, es redzēju sevi no malas. Es karājos pie griestiem un vēroju, kā mans ķermenis tiek uzcelts uz galda, un apkārt ir daudz ārstu. Viņi visi skraidīja, ātri pārvietojās, kaut ko klaigāja viens otram. Vārdus es nedzirdēju, bija absolūts klusums, bija neizskaidrojams miers un vienaldzība pret to, ko es redzu.
Negaidīti griestos atvērās logs. Caur to parādījās daudz cilvēku, turklāt tie visi bija zelta krāsā. Es centos šajā pūlī saskatīt pazīstamas sejas, centos runāt ar viņiem par notikušo, bet viņi man neatbildēja. Bet pēc tam es kritu lejā un atjēdzos pats savā ķermenī. Pēc notikušā es pilnīgi skaidri zinu, ka mūsu ķermenis ir tikai kā vāciņi grāmatai.”

“Mans tētis teica: “Tavs laiks vēl nav pienācis!””

Foto: Pixabay

Savukārt šis stāsts ir nācis no kādam krievu tautības pensionāra. “Negaidīti man kļuva slikti. Dēls un viņa sieva aizvilka mani līdz mājām un nolika uz gultas. Viss mans ķermenis sāpēja, no mutes sāka nākt asinis un es sāku smakt. Taču vienā mirklī tas izbeidzās! Pēkšņi es ieraudzīju sevi no malas, turklāt, kad es sapratu, ka neesmu vairs savā ķermenī, mani burtiski vilka prom. Es redzēju tādu kā gaiteni – tas bja tumšs, sienas bija kā no tumšiem akmeņiem, tas bija ļoti, ļoti garš. Galā tam patiešām bija gaisma, un tā burtiski mani sauca. Es gāju pa šo gaiteni ļoti ilgi, likās, ka man sāk sāpēt kājas. Kad izgāju gaismā, nokļuvu tādā kā laukā, kur ieraudzīju māju. Man nelikās pārsteidzoši, ka šajā mājā dzīvoja mans mirušais tēvs. Tētis pie manis pienāca un teica: “Atgriezies! Tavs laiks vēl nav pienācis”. Uzreiz pēc viņa vārdiem es atvēru acis un biju slimnīcā – man apkārt stāvēja daudz ārstu.

“Es redzēju, kā pie galda sēž kaimiņiene, mamma un mana meita”

Foto: pixabay

Operācijas laikā kādai pacientei iestājās klīniskā nāve. 10 minūšu laikā viņu centās atgriezt pie dzīvības, un kad ārstiem tas beidzot izdevās, sieviete sāka stāstīt savu neticamo stāstu. “Kad mana sirds pārstāja strādāt, es sajutu, kā “atdalos” no sava ķermeņa un sāku “karāties” virs operācijas galda. Skatoties uz savu ķermeni no augšas, es patiešām sapratu, ka esmu mirusi! Man bija neizsakāmi sāpīgi par to, ka neesmu atvadījusies no saviem tuviniekiem. Un es vienārši gribēju nokļūt mājās! Manā dzīvoklī pie galda sēdēja mana kaimiņiene, mana mamma un mana meitiņa. Mana mamma nejauši pret grīdu nosvieda tasīti, kas saplīsa daudzās drumslās. Tajā brīdī es atvēru acis, un atkal atrados savā ķermenī.”
Vēlāk noskaidrojās, ka laikā, kad sievietei veica operāciju, ciemos tik tiešām bija ienākusi kaimiņiene un tējas tasīte patiešām saplīsa. Šķiet, uz laimi.