Psiholoģei Kristīnei Makai katra diena piespēlē gan vienkāršākas, gan sarežģītākas situācijas.  Piesātinātajā ikdienas ritmā viņa spēj būt tik gaiša un atraisīta arī tāpēc, ka iemācījusies pat nejaukus mirkļus pārvērst sev patīkamākos.

1. Vari ko mainīt? Nē!

Piemēram, tev sarunāta tikšanās parkā uz soliņa, bet gaidītais kavējas – desmit minūtes, divdesmit… Piecelties un aiziet nevari, jo ieplānotā saruna ļoti svarīga, taču jūti, ka tūlīt sāksi uzvilkties, dusmoties.

Dara tā: vai tu vari kaut ko mainīt? Nē! Palūkojies apkārt un piesaisti skatienu tam, kas raisa patīkamas emocijas, piemēram, kādam ziedošam augam. Koncentrējies uz sajūtām, ko rada viss, kas ir saistībā ar to. Smarža nav jūtama, bet iztēlojies to un domās mēģini ieelpot. Ieplūdini sevī ziedu brīnišķīgo krāsu, priecājies, cik tie bagātīgi un skaisti izskatās uz lapotnes zaļā fona.

Par ko domāji šajā minūtē? Par ziedošo koku, krūmu vai puķudobi! Satraukums norimis, jo divējas emocijas vienlaikus just nevar.

Ieguvums? Tu atkal esi kontaktā ar sevi, atgriezusies pie sevis. Ja tikšanās vispār notiks, tajā būsi mierīga un savākta.

2. Centies visu citu pasauli “izslēgt”

Cita situācija: tu izkāp no mašīnas ar ļoti smagu somu rokās. Nav neviena, kas palīdzētu to aiznest līdz mājas durvīm.

Dara tā: centies, lai viss cits no pasaules izslēdzas, atstāj tikai šo iešanu. Totāli to izbaudi, līdz šūnu līmenim: ai, ai – mans grūtākais ceļš… Kā ik solis var būt tik sāpīgs? Šis ir mokošs, bet nākamais vēl neciešamāks. Un aiznākamais vēl grūtāks. Un rokas tūlīt būs no pleciem laukā. Bet pēc brīža tu apjaut: arī šādā veidā pārslēgšanās uz kaut ko citu ir notikusi un esi nokļuvusi pie mērķa.

Šo metodi var izmantot arī fizisku sāpju lēkmē – ieej sāpēs līdz galam, ļaujies!

Taču ar nosacījumu, ka nevis vienkārši ciet, bet fiksē katru šī brīža izjūtu niansi: nekā cita manā dzīvē nav bijis un nebūs, kā vienīgi šīs sāpes – duršana, laušana, dedzināšana (iešana, nešana). Nekādas salīdzināšanas ar jau zināmo – ir tikai šis mirklis. Pat nemanot, sāc elpot mierīgi un dabiski, diskomforta sajūta atlaižas.

3. Turēties pretī nogurumam nav spēka?

Trešais piemērs: tev jāpiedalās slēgtā telpā rīkotā pasākumā, piemēram, lekcijā. Pārņem gurdums, kam turēties pretī nav spēka.

Dara tā: Ieej nogurumā – ļauj sev platu muti nožāvāties! Tā tiek papildus uzņemts skābeklis, vienlaikus atbrīvojot sasprindzinājumu ķermenī. Ja tas nelīdz, pievērs uzmanību jebkuram priekšmetam, kas redzams apkārt. Griestu lampa? Kļūsti par to! Interesanti, kā tā elpo? Kāda ir tās pamatpoza? Varbūt esi nevis griestu lampa, bet zīmulis, putns?

Ja tas neizdodas vai telpā nav, kam piesiet uzmanību, aizver acis un iedomājies ziedošu pļavu. Iztēlē sāc pa to bradāt! Automātiski sāksi elpot dziļāk – plaušām pildoties ar gaisu, ribas un sāni pacelsies. Daba māca ķermeni izturēties dabīgi. Ko redzam, to varam ieaicināt iztēlē un likt darboties. Taču nevis vienkārši redzēt – nofotografēt, bet ielaist savā videokamerā – sajust, sadzirdēt, ieelpot. Tad ķermenis automātiski pamaina stāvokli un izlīdzina vietas, kur radušies sastrēgumi.

Tas, ka apzinies sevi tieši šajā mirklī, jūti sevi sevī, sniedz resursus situācijas mainīšanai.