Kokteilis
Ceļo

3 iemesli, lai dotos ceļojumā uz skarbāko no Baltijas krastiem – Rietumigauniju0


Vormsi Saksbijas bākas baltā gaisma redzama 12 jūras jūdžu jeb 22 km attālumā.
Vormsi Saksbijas bākas baltā gaisma redzama 12 jūras jūdžu jeb 22 km attālumā.
Publicitātes un Elvin Heinla/Shutterstock foto

Igaunijas rietumdaļu apskalo Baltijas jūra, un tās krastmalā meklējami nelieli piejūras ciemi, pludmales un ostas, no kurienes var doties gan atpūtas izbraucienos ar jahtām, gan uz daudzām tuvējām salām, starp kurām mazāk aprakstīta ir Vormsi sala. Rietumkrastā atrodas ne tikai Igaunijas vasaras galvaspilsēta Pērnava, bet arī jaukā kūrortpilsēta Hāpsalu, kas no Rīgas ar auto aizsniedzama apmēram trīs stundās – nu gluži kā uz Latgali braucot.

Hāpsalu ir sena kūrvieta, uz kuru cariskās Krievijas laikā vasarās regulāri devušies daudzi krievu aristokrāti, arī ķeizariskās ģimenes locekļi. Komponists Pēteris Čaikovskis Hāpsalu vasarnīcā esot pat uzrakstījis savu 6. simfoniju. Pirmais dūņu SPA centrs ar jūras ūdens peldētavām te atvērts jau 1825. gadā. Kūrorta apmeklētāju ērtībām 1907. gadā uzbūvēja dzelzceļa līniju uz Tallinu, no kurienes tālāk varēja nokļūt Pēterburgā. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas sliedes gan demontētas, taču greznās stacijas ēkā tagad iekārtots dzelzceļa muzejs. Romantiskām pastaigām piemērotajā krastmalā nav iespējams paiet garām Kūrzālei (1898) – vienai no skaistākajām koka ēkām visā Igaunijā. Jūgendstila villas, koka apbūve, mazais rātsnams, šaurās ieliņas, SPA viesnīcu piedāvājums un vēsturiskais mantojums ir magnēts, kas pievelk atgriezties šeit vēl un vēl.

1. Baltās dāmas valstībā

No 1279. līdz 1561. gadam Hāpsalu bijusi Sāmsalas – Vīkas bīskapijas galvaspilsēta. No tā laika saglabājusies Doma baznīca (1279) un Bīskapa pils – viens no vislabāk uzturētajiem pils kompleksiem Igaunijā, kur tūristiem pieejams konventa ēkas muzejs, izstāžu zāles ar arheoloģiskajiem atradumiem un velvētie pagrabi – par to visu vairāk informācijas sniegs pils audiogids sešās valodās. Pils aizsarggrāvī viduslaiku stilā iekārtots bērnu rotaļu parks, liels šaha galds, loka šaušanas vieta un keramikas darbnīca. 38 metrus augstajā zvanu tornī pusdienlaikā iespējams klausīties zvanu spēli. Savukārt Doma baznīca ir lielākais vienarkas dievnams ziemeļvalstīs, kas padomju laikos izmantots kā graudu noliktava un, par laimi, izvairījās no trakā nodoma tajā iebūvēt peldbaseinu. Baznīcā uzmanība jāpievērš kristību kapelai, kas ir ļoti savdabīga, un lieliskajai akustikai, kuras dēļ te bieži tiek rīkoti koncerti. Doma baznīcā augusta pilnmēness naktīs (un tieši šī nedēļas nogale tāda būs) satiekams Igaunijas slavenākais spoks – Baltā Dāma –, kas parādoties baznīcas logā. Ja ticam leģendai, kāds jauns garīdznieks ievedis pilī savu mīļoto ministranta drēbēs, jo bijis stingri noliegts sievietēm pārkāpt pils slieksni. Bet bīskaps atklājis viltību, un meitene tikusi dzīva iemūrēta pils sienā. Kad bīskapa rezidence pārcelta uz Kuresāri Sāmsalā, Hāpsalu līdz ar to zaudēja savu politisko un militāro nozīmi. Līdz 1944. gadam tā bija Igaunijas zviedru kopienas centrs. Salīdzinot ar padomju laikiem, iedzīvotāju skaits Hāpsalu ir samazinājies un vairs nepārsniedz desmit tūkstošus, taču jauko restorānu, SPA viesnīcu apmeklētāji un dažādi starptautiskie festivāli iekrāso mazpilsētas ikdienu. Atgriežoties no Hāpsalu, kā vērtīgu ciemkukuli var pārvest īpašo, ar rokām austo un smalkiem, elegantiem rakstiem rotāto vilnas šalli.

2. Neparastā Vormsi

Iepretim Hāpsalu trīs kilometrus no krasta (starp Hījumā un Igaunijas kontinentālo daļu – Noarotsi pussalu) atrodas Vormsi (Čūsku sala) – Igaunijas ceturtā lielākā sala (92,93 km²; ~ 400 iedz.), kuru klāj meži, mežainas, kadiķiem noaugušas pļavas, daudz lielu laukakmeņu un meldriem aizaugušu līču. Tā lepojas ar ievērojamu augu un dzīvnieku bagātību. Lai to saudzētu, izveidots biosfēras rezervāts un apvidus ainavu aizsardzības zona iekļauta “Natura 2000” tīklā. Salas dienvidu daļā, ieskaitot garo, grantaino Rumpo pussalu, izveidots dabas liegums galvenokārt gājputnu aizsardzībai. Interesanti, ka Vormsi sala jau kopš ledus laikmeta joprojām turpina celties – šobrīd par trim milimetriem gadā.

Kādreiz Vormsi apdzīvoja krasta zviedri (tā tos sauca igauņi). 1934. gadā salā saskaitīti 2393 zviedri un tikai 122 igauņi, taču Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa Vormsi iedzīvotāju, tāpat kā pārējie Igaunijas zviedri, ar zvejas laivām tumsas aizsegā atstāja salu un devās uz Zviedriju. Vormsi visu PSRS laiku bija slēgta teritorija, kļūstot par unikālu padomju un Zviedrijas vēstures un kultūras apvienojumu. Līdz mūsdienām saglabājušies zviedru dotie ciemu nosaukumi, kuros zilbe “by” vietvārdu beigās zviedru valodā nozīmē “pilsētiņa” – Saksbija, Sēderbija, Svibija – Vormsi salas galvenā osta. Uz turieni no desmit kilometrus attālās kontinentālās Rohukilas (uz dienvidiem no Hāpsalu) vasarās divreiz dienā kursē prāmis, kas uzņem gan kājāmgājējus un velosipēdistus, gan automašīnas. Braucot uz piestātni Rohukilā, jāvadās pēc ceļa zīmēm un jāņem vērā, ka Vormsi prāmja biļetes var nopirkt tikai biļešu kioskā pa kreisi no ostas ēkas (nevis ostas ēkā). Blakus kioskam ar žogu norobežota autostāvvieta. Var nopirkt tikai turp–atpakaļ biļeti, jo Vormsi salā biļetes nepārdod.
Vairāk informācijas par prāmja atiešanas laikiem: www.veeteed.com.

No ievērojamākajiem salas apskates objektiem ir Hullo Svētā Ūlofa baznīca (1632) bez torņa (šajā vietā pirmā baznīca uzcelta jau 1219. gadā), kapsēta ar aptuveni 300 akmens apļa (ķeltu) krustiem, Saksbijas stāvkrasts un Saksbijas bāka salas ziemeļrietumos, kura sāka darboties 1864. gadā. Kad atskārta, ka bākas čuguna tornis ir pārāk īss, pēc septiņiem gadiem Liepājas čuguna lietuvē pasūtīja garāku torni (24 m), kas joprojām pilda savu funkciju – turēt laternas galeriju un pašu laternu, kuras baltā gaisma redzama 12 (~ 22 km), bet sarkanā un zaļā gaisma – septiņu jūras jūdžu (~ 13 km) attālumā.

Gaismas signālu intervāls ir trīs sekundes. Bāka darbojas visu gadu diennakts tumšajā laikā.

Vormsi nav likteņa varā pamesta nomale. Te atrodas bērnudārzs un nesen renovētā skola, pašvaldība rūpējas par ceļu tīkla un ostas atjaunošanu, veicina tūrisma infrastruktūras attīstību, tādēļ daudzi Igaunijā pazīstami cilvēki Vormsi salā ir iegādājušies īpašumus un būvē šeit vasaras mājas. Vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar lauksaimniecību, kopj piekrastes pļavas un audzē gaļas liellopus, aitas un aļģes, kā arī uzņem ceļotājus. “Mūsu kopienas ekonomika balstās uz dabas resursiem (kokmateriāliem, ogām, sēnēm, medījumiem, zivīm,) un mājražošanu (mājlopiem, kartupeļiem, medu). Īpaši svarīgus un visu salas iedzīvotāju intereses skarošus jautājumus apspriežam Vormsi salas kopsapulcē. Aktīvi piedalāmies Salu padomes darbā un sadarbojamies arī ar citu nelielo salu vietējām pašvaldībām, jo īpaši Hījumā, ko šķir 12 km platais Hari šaurums,” atklāj pašvaldībā.

3. Zviedru mantojums

Tāpat kā lībieši Vidzemes piekrastē, Rietumigaunijā bagātu vēstures mantojumu un tradīcijas atstājuši zviedri, skandināviskā gaisotne īpaši sajūtama uz ziemeļiem no Hāpsalu – Nevā, kur atrodas Igaunijā vecākā un mazākā koka baznīca. Šis ciems robežojas ar trim dabas rezervātiem, un tuvumā esošā Noarotsi pussala piesaista ar skaistiem smilšu liedagiem, priežu mežiem un uzskatāma par vienu no labākajām putnu vērošanas vietām Igaunijā. Par zviedru laikiem stāsta arī Noarotsi baznīca, kas celta ap 1500. gadu vēlīnās gotikas stilā ar sarkanu dēļu jumtu tipiski zviedriski. Starp citu, šāds dēļu jumta klājums ir tikai trim baznīcām visā Igaunijā. Kaļķakmens un granīta sienas viduslaikos pildījušas baznīcas – cietokšņa lomu. Dievnama iekštelpās jāpievērš uzmanība kristību akmenim, baroka kancelei un kaļķakmens epitāfam, veltītam mācītājam Mārtiņam Vinteram. Blakus ieejai baznīcā ir akmens ar karalisko autogrammu, ko atstājis tagadējais Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs, apmeklējot Noarotsi 1992. gadā, bet pāri ceļam ir Lēnemā visvecākais koka nams – 17. gs. mācītājmāja.

Vērts piestāt arī pie Roslepas kapelas (1834), kas drupās pārvērtās pēc Otrā pasaules kara. Dievnams atjaunots un iesvētīts 2007. gadā. Kapelai ir pilnīgi jauns zvanu tornis ar lodi un vējrādi galā, kurā attēlota valzivs ar atvērtu zobainu muti. Akmens pie kapelas ieejas īpašs ar to, ka tajā samanāma tagadējā Zviedrijas karaļa tēva autogramma (1932).

Foto:

LA.lv