Pateicoties “Lauku ceļotāja” pārrobežu projektiem, arī “Latvijas Avīzei” radās iespēja iepazīties ar pavisam jaunu novirzienu Latvijas tūrismā – vēsturisko dārzu apceļošanu. Pirmajā mirklī var likties, kas nu tur īpašs, taču, klausoties tūristu uzņēmēju stāstos, atklājas pārsteidzoši unikālas lietas, kaut vai tas, ka mūsu augļu dārzu stādīšanas tradīcija nav nemaz tik sena – tikai pāris gadsimtu. Un līdzās dārziem, protams, apskatāmas arī vēsturiskas ēkas.

1. Privātais dendrārijs un zilās govis

Pie Svētes un Zaļenieku pagastu robežas pāris kilometru no Zaļeniekiem meklējams zemnieku saimniecības “Vilki” dendrārijs, kurš nupat nosvinējis 10 gadu jubileju. Kā pirmais dendrārijā iestādīts divdaivu ginks, nu kolekcijā pavisam ap tūkstoš sugu – dažādu šķirņu priedes, egles, sarkanais ozols, pelēkais valrieksts, karaliskais jeb grieķu riekstkoks… “Mūsu pamatnodarbošanās ir dekoratīvo koku, krūmu, ziemciešu, ārstniecības un garšaugu stādu audzēšana, kam dendrārija sugu daudzveidība dod izejmateriālu. Tas mums ļauj viesiem parādīt, kā izskatīsies un cik lieli būs stādi, kad izaugs,” stāsta saimniece Lauma Puriņa. Šīs vietas vērtība ir ne tikai dendrārijs un vecais, senām ābeļu un citu augļu koku šķirnēm bagātais dārzs, kuru stādījis Laumas vecvectēvs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Būdiņš, bet arī Latvijas zilās govis, kas pārsteidz ar trekno pienu, kurā tauku saturs pārsniedz sešus procentus.

2. Berķenes muiža – piemineklis neatlaidībai

Berķenes muižas saimniecības ēkas daļa – ratnīca iekonservēta, lai parādītu, kā apmēram te izskatījās pirms rekonstrukcijas darbu sākšanas. Tagad tā saviesīgos pasākumos pilda vasaras terases funkcijas. Foto - Zigmunds Bekmanis

7 kilometrus no Tērvetes uz Elejas pusi Ziedkalnē atrodas Berķenes muiža – privātīpašums, ko četrpadsmit gadu laikā no drupām atjaunojusi Melgalvju ģimene – jūrmalnieki Ilze un Aldis. “Kad te ieradāmies, atradām vien divas istabas, kurās vēl bija saglabājušās grīdas – pārējās grūtajos pārmaiņu laikos, Latvijai atgūstot neatkarību, vietējo iedzīvotāju nokurinātas. Padomju laikos muižas klētī bijusi ierīkota kūts, un mums nācās izmēzt pāris metru biezo “kultūras” slāni un salāpīt vairākās vietās iebrukušās velves,” atceras saimnieks. Pārceļoties uz šejieni un kļūstot par muižas īpašniekiem, Melgalvji tiekušies pēc mierīgāka dzīves ritma un klusuma, lai nevis lauki paliktu par brīvdienu atpūtas galamērķi, bet Rīga.

Atjaunojot Berķenes muižu, gājis visādi. Kad nobrukusi ēkas gala siena, rokas nolaidušās, taču viņiem laimējies ar augsta līmeņa arhitektu Pēteri Blūmu, kuram pateicoties muiža atdzimusi, saglabājot visus, brīžiem vien tikai uzminamos arhitektūras elementus. Nesavtīgi strādājot, pamazām atklājusies arī mazāk zināmā vēsture – viņu rokās nonākusi autentiska muižas pārvaldnieka rakstīta dienasgrāmata par dzīvi muižā 19. gs. beigās. Berķenes muiža ir viena no senākajām mazajām Zemgales muižām, kura dibināta jau 1462. gadā, bet esošā kungu māja celta 1819. gadā agrīnā klasicisma stilā. Pašlaik te iekārtota viesnīca ar pieciem dažādiem numuriem un top neliels SPA komplekss. Viesi var izsildīties karstā ūdens kublā zem zvaigžņotajām rudens debesīm, nopeldēties dīķī un pastaigāties muižas parkā un mežā.

3. Blankenfeldes muižas plūškoka valstība

Blankenfeldes muižas (Vilces pag.) īpašnieks ir bijušais a/s “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons. Dodoties komandējumos, viņš savācis ap tūkstoš dažādu zvanu kolekciju, izveidojot Baltijā lielāko Zvanu muzeju. Vēl saimnieka lepnums ir muižas stallī – vāgūzī ierīkotā sulu, sīrupu un vīna ražotne, starp kuras ražojumiem īpaši izceļami no plūškoka gatavotie produkti. Latvijā melnā plūškoka ogu un ziedu lietošana ienāk piesardzīgi, taču šajā jomā viens no flagmaņiem ir tieši V. Jākobsona uzņēmums, jo turpina Blankenfeldes muižas agrāko īpašnieku tradīcijas, kas daudz te stādījuši plūškokus. To sulai piemīt organismu spēcinoša iedarbība, kuru ieteicams lietot klepus, angīnas, artrīta, reimatisma un nieru slimību ārstēšanai. No ogām gatavo arī čatnijus un vīnu, no ziediem – sīrupus.

Blankenfeldes muiža pirmoreiz pieminēta 1462. gada 6. martā, kad zeme starp Svētes un Platones upēm izlēņota Klausam fon Medemam. Pašreizējās ēkas celtas 18. gs. vidū, bet šā brīža izskatu ieguvušas 19. gs. sākumā. Apbūvē ir ļoti daudz mazo arhitektūras formu, tostarp iebraucamie vārti, paviljoni. Atjaunotajā vārtu mājā iekārtota vēstures ekspozīcija, kura vēsta par nozīmīgiem notikumiem muižas dzīvē. Ievērojamākais – te divas reizes 1804. un 1805. gadā uzturējies tolaik trimdā dzīvojošais vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII (1755 – 1824), kura labi draugi bija Blankenfeldes muižas īpašnieki Andreass fon Kēnigsfelss un viņa sieva Anna Barbara. Muižas dzimtcilvēka pavāra Ermaņa dēls Ernsts Johans Bīnemanis (1753 – 1806) bijis viens no pirmajiem latviešu inženieriem, kas pievērsies gaisa kuģošanai un elektrības eksperimentiem. Bērnību kopā ar vecmāmiņu un māsām te pavadījis arī pazīstamais kontrtenors Sergejs Jēgers. Un vēl Blankenfeldes muiža slavena ar savu spoku – marķīzu de Vislu, kas augšstāvā joprojām rūpējas par tikumību.